Mūsdienu latviešu intelektuāļu kultūras ikona Alvis Hermanis nosaucis latviešu vēlētājus par muļķiem un Saeimā ievēlētos deputātus par lūzeriem*. Jebkuram politiķim šāds apgalvojums būtu pašnāvība. Taču ne personai, kuru 1300 balsotāju no tām pašām «intelektuāļu» aprindām izvēlējās par «2013. gada Latvijas ietekmīgāko domātāju»**.
Ar ko Hermanis atšķiras no Paula, Kalniņa un Kaupera?
Taču drosmīgus secinājumus Hermanis var atļauties ne tikai tāpēc, ka ir «gada lielākais domātājs» Latvijā, bet gan galvenokārt tāpēc, ka ir pazīstamākais latviešu teātra režisors Eiropā. Arī tāpēc, ka nekad nav slēpis savu pilsonisko un politisko nostāju, gan piedaloties «lietussargu revolūcijā» pret bijušā premjera Kalvīša «režīmu», kas apdraudēja demokrātiju Latvijā, gan kritizējot «politisko maucību» kolēģes Gaļinas Poļiščukas personā, gan aizstāvot «Pussy Riot» un šaustot Kremļa varu. Par Kremļa nepielūgšanu viņš tikko tika iekļauts Putina melnajā sarakstā. Kremlis no viņa baidās.
Viņa pilsoniskās un politiskās simpātijas ir rietumu un Eiropas civilizācijas pusē, neskatoties pat uz to, ka kā mākslinieks viņš sajūsminās arī par austrumos mītošas agresīvās un atpalikušās pareizticīgās krievu civilizācijas kultūras šedevriem un ir tos interpretējis Eiropas/latviešu kultūras kontekstā (I.Gončarova «Oblomovs» u.c.).
Rodas iespaids, ka Hermanis ir vienīgais gaišais rietumu civilizācijas simbols starp mūsu kultūras ikonām, jo citas, kuru skaitā ir Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Renārs Kaupers, sekojot prokremliskā politiķa Nila Ušakova manierei, savās pilsoniskajās pozīcijās vairāk attaisno kaimiņos esošo ļaunuma impēriju (kā trāpīgi PSRS/Krieviju savulaik nosauca ASV prezidents R. Reigans), nekā to nosoda. Tāpēc cepuri nost Alvja Hermaņa priekšā par drosmi, jo latviešu kultūras elites lielākā daļa ir prokrieviska, prokremliska, šo nostāju bieži vien maskējot ar apolitiskumu.
Tie, kas sludina, ka nevajag mākslu, kultūru un sportu jaukt ar politiku, faktiski ir krievu impēriskās ļaunuma un kara ideoloģijas trubadūri.
Jo to viņi deklamē, kad meklē attaisnojumus Kremļa ballīšu rīkošanai Operas namā, aizstāvot visādas Putina uzticības personas (Kobzons un Valērija), aicinot uz Rīgu Žerāru Depardjē, pielūdzot Rīgas Dinamo un tā patronus J. Savicki, G. Ulmani un A. Kalvīti.
Hermanis labi apzinās savu mākslinieka pilsonisko, politisko misiju. To, ka īsts mākslinieks ir arī politiķis. Tāpēc viņš ir tiešs vārdos, raksturojot arī prokremliskā politiķa Ušakova elektorātu, nosaucot to par mazohistiem, kuri ir atkarīgi no Putina psihiskās diagnozes. Agrāk viņš tos nosauca arī par «lumpeņiem», kurus Kremļa roka Ušakovs uzpērk ar bezmaksas tramvaja biļetēm.
Kurš ir latviešu ietekmīgākais domātājs? Alvis Hermanis vai tomēr Artuss Kaimiņš?
Secinājums, ko «Ietekmīgākais domātājs 2013» izdomājis, domājot par tikko notikušajām vēlēšanām, ir uztraucis sabiedrību ar izaicinošo atļaušanos nosaukt lietas īstajos vārdos. Kāds tvitera lietotājs vārdā Edgars Eglītis pat secina: «Pēc tvītiem es saprotu, ka Hermanis ir tāds inteliģences Artuss Kaimiņš...»
Alvis Hermanis pieder latviešu kultūras elitei, kurā ieklausās izglītotākie un pati sabiedrības un kultūras elite. Tā ir mazākumā. Tie, kas ir vairākumā, nemaz nezina, kas tas Hermanis vispār ir (pavārs no kādas TV ēdienu sērijas, laika ziņu diktors vai kāda realitātes šova frīks?).
Tie, kas balsoja par Artusu Kaimiņu, Mārtiņu Bondaru un Ingūnu Sudrabu, noteikti tādu Alvi Hermani nezina, un viņš nav viņu autoritāšu lokā, kurā ir Rīgas Dinamo, TV3 un citas banālas «lumpeņproletariāta»*** izklaides.
Tāpēc Hermaņa doma par «psihiski nelīdzsvarotām un ezotēriskām personībām», kuras nedominēs Saeimā tāpēc, ka ne visi vēlētāji atnāca balsot, nav nekāds kompliments šiem «lumpeņiem», kas varētu savārīt lielas ziepes, jo «viņi ir iracionāli, viņi būtu sekojuši šiem (politiķiem)». Taču viņus ļoti maz satrauc pat «ietekmīgākā domātāja» domas, jo gan Hermaņa slavētie, gan «suņu būdas» elektorāti dzīvo divās dažādās pasaulēs. Elites un «lumpeņu» pasaulēs, kuru ceļi parasti nekrustojas, tikai reizi četros gados tie satiekas pie Saeimas vēlēšanu urnām.
Izglītotākie, t.i., elite, ievēlēja tos, kas veido koalīciju, bet lumpeņproletariāts visus pārējos. Tā var iztulkot A. Hermaņa secinājumus. Taču mūsu kultūras ikona Hermanis, manuprāt, nav līdz galam novērtējis latviešu vēlētāju kompetenci. Nav tik slikti ar to.
Šlesera, Stendzenieka un «Vienoti Latvijai» fiasko
«Neizglītots vēlētājs», kuru nedrīkstētu laist pie vēlēšanu urnām, nav nekāda unikāla Latvijas parādība. Tādi vēlētāji ir visās rietumu demokrātijas valstīs. Savulaik šis vēlētāju kontingents gan savārīja lielas ziepes un ļāva Eiropā nākt Hitleram pie varas.
Taču mūsdienās dēvēt Latvju par neizglītotu būtu pārspīlēti. Latvija ir pat viena no visizglītotākajām ES valstīm. Esam Eiropas kompetentāko avangardā, jo mūsu valstī, piemēram, augstākā izglītība ir 27% iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vidēji Eiropas Savienībā augstākā izglītība ir 25,3% iedzīvotāju.**** Pie mums augstākā izglītība ir katrai otrajai sievietei un katram ceturtajam vīrietim vecumā no 30 līdz 34 gadiem. Nevajadzētu būt mazvērtības kompleksiem, ka esam neizglītoti.
Taču, protams, ne jau diploms kabatā vien nosaka vēlētāja politisko kompetenci. Pats A. Hermanis ar savu «izcilo izglītību» arī atzina, ka īsti nemaz nezinot paša skaļi lietotā jēdziena «lumpeņi» nozīmi. Arī ar augstāko izglītību var noripot lumpeņa statusā, bet izdarīt gudru izvēli, tajā skaitā neaizejot uz vēlēšanām.
Latviešu un krievu lumpeņiem un mazohistiem bez Ušakova, Kaimiņa, Sudrabas vienmēr ir paticis arī Šlesers. Viņš ir puisis no viņu aprindām bez jebkādām smalkām izglītībām un manierēm. Taču pat neizglītotāko lumpeni nespēja pierunāt Kremļa ideoloģijas mērcē pasniegtā vairāku simtu tūkstošu ‘vērtā Šlesera partijas «Vienoti Latvijai» reklāmas kampaņa par «sadarbību ar Krieviju, par nācijas izlīgumu un citas Kremļa propagandas blēņas, kuras skaistos tēlos un vārdos ietērpa bēdīgi slavenais reklāmists Ēriks Stendzenieks.
Pat pēdējais lumpenis un bomzis neuzķērās uz Aināra Šlesera, Aigara Kalvīša, Jāņa Jurkāna, Ivara Godmaņa, Jāņa Straumes vēstījumiem par tā saucamo «nacionālo izlīgumu», par to, ka krievi mūs mīlēs, ja visi mūsu bērni mācīsies krievu valodu, ka Eiropa mums nepalīdzēs un citām pasakām. Kad krievu lācis ir pamodies un draud izpostīt Eiropu un visu rietumu civilizāciju, par lāča pielūdzējiem balsos tikai tie, kas grib krievu lāča varu redzēt no Vladivostokas līdz Lisabonai. Tas lielākoties ir partijas «Saskaņa» elektorāts.
Turklāt latviešu vēlētājs bija mācījies no savām kļūdām, kad jau agrāk bija ļāvis valstī valdīt Šleseram, Kalvītim, Godmanim, Straumem, kuri visi kopā klusībā cerēja, ka varbūt tauta joprojām ir bez vēsturiskās atmiņas un galīgi stulba? Tauta vairs nebija ne bez atmiņas, ne stulba, un «Vienoti Latvijai» projekts vēlēšanās piedzīvoja pelnītu fiasko. Nepalīdzēja pat Ē. Stendznieka Gebelsa talants, ne viņa nauda.
Tagad Šlesers savā zaudējumā vaino konkurentus, ka tie pastāvīgi atgādinājuši par Krievijas agresijas draudiem (it kā tādu nebūtu) un baidījuši no Latvijas krieviem (it kā tie savā vairākumā neatbalstītu Putina agresiju Eiropā un neapdraudētu arī Latvijas valstiskumu).
Taču, skaidri redzot briesmas, kuras varēja atnest N. Ušakova un A. Šlesera projekts (ja par tiem būtu nobalsojuši vairāk vēlētāju), tauta nepamanīja pavisam cita veida draudus no populistu I. Sudrabas un A. Kaimiņa /M.Bondara nometnēm.
Hermaņa pareģojums
Var jau būt, ka piepildīsies A. Hermaņa pareģojums, ka šie divi viņu pārstāvētie politiskie spēki tiks neitralizēti – «četrus gadus viņi sēdēs malā un nevienam netraucēs». Taču nebūsim naivi. Droši vien, ka traucēs un ar lielu troksni, kas kompensēs viņu «intelekta» trūkumu. Jo, ja viņos intelektuālo kapacitāti nesaredz V. Hermanis, tad to nezin vai saskatīs arī citi.
Pat ja mēs piekrītam Alvim Hermanim, ka par esošo koalīciju (V, NA, ZZS) nobalsojusi trešā daļa vēlētāju, līdz ar to tikai trešdaļa iedzīvotāju ir uzņēmusies atbildību par valsti, mums tomēr būs jārēķinās arī ar tiem, kas atbildību nav uzņēmušies, bet Saeimā savus deputātus ir iebalsojuši.
Jo esam izvēlējušies demokrātiju kā savas valsts pārvaldes formu un tas nozīmē, ka jāsamierinās arī ar nekompetento, nekvalitatīvo vēlētāju tuvredzīgo, bezgaumīgo un pat valsts pamatus apdraudošo izvēli. Ar tiem, kas balsoja par Ušakova, Šlesera, Sudrabas un Kaimiņa partijām.
Jo, kamēr nedzīvojam Putina, Staļina vai Hitlera tipa «demokrātijās», mums ir visas izredzes šiem gadījuma, lūzeru tipa vienas dienas politiķiem parādīt viņu īsto vietu, kā tikko izdarījām ar Šlesera partiju.
Nedosim viņiem varu nākošajās vēlēšanās. Būsim vēl gudrāki, lai Alvis Hermanis pēc četriem gadiem var konstatēt, ka viņš lepojas ar savu tautu - gan ar tiem, kas sevi pieskaita elitei, gan tiem, kurus dēvē par lumpeņiem.
Atsauces:
*
*** Lumpeņproletariāts ir Kārļa Marka termins, kas apzīmē proletariātā zemākos slāņus. Lumpen vācu valodā nozīmē «skrandas». Lumpens ir persona, kurai nekas nepieder, kas pārtiek no gadījuma darbiem un dzīvo uz sociālo pabalstu rēķina. Vēlāk par lumpeņiem sāka saukt visus sabiedrības deklasētos slāņus – klaidoņus, kriminālnoziedzniekus, alkoholiķus un tml.
****
