Lai gan pagaidām LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) izpētes komisija aktīvu darbu nav sākusi, bet sanākusi tikai uz atsevišķām komisijas sēdēm, tādējādi nosakot komisijas sastāvu un tālākos darbības principus, jau tagad tās vadītājs Kārlis Kangeris uzskata, ka vajadzētu ļaut publiskot VDK darbinieku vai informatoru vārdus.
Intervijā laikrakstam «Latvijas avīze» Kangeris stāsta, ka Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā glabātajā kartotēkā ir apmēram 6000 kartīšu, no tiem kādi 4800 ir čekas aģenti. Un tad vēl ir segvārdu žurnāli, kuros ir kāds 21 000 vārdu.
«Vai tos publicēt? Mans personiskais viedoklis - jā, publicēt. Ja paskatās, tad VDK fondos taču ir arī visu deportēto dokumenti, un būtībā uz tiem attiecas tas pats likums, kas uz VDK aģentu dokumentāciju, bet visu deportēto vārdi jau ir nopublicēti. 1941.gada 14.jūnijā - 16 000, 1949.gadā - 44 000. Tā ka tur viss ir publicēts, neprasot skartajām personām. Iebildumi nav bijuši, lai arī padomju laikā daudzi no saviem bērniem slēpa, ka tikuši represēti,» stāsta Kangeris.
Pēc viņa domām, kopš 1994.gada likuma ir pagājuši 20 gadi un viņu vārdi ir jāpublicē, jo daudzi, ar kuriem viņš runājis, beidzot vēlas pielikt šai lietai punktu. Arī tie 4800 ziņotāji - vai viņi ir īsti vai neīsti, tas esot cits jautājums -, taču viņiem bija 20 gadu laiks visu pārdomāt, izstāstīt saviem bērniem, mazbērniem un radiem par pagātni.
«Nevajag jau aizmirst, ka viņi izdarījuši kaitējumu citiem! Man arī čekā bija uzskaites kartīte, ka esmu izsekots un iedalīts II kategorijā kā tāds, ko perspektīvā varētu savervēt. Turklāt minēti trīs aģentu vārdi. Vienu es pazīstu. Tas cilvēks pēc 1990.gada taisīja lielu karjeru. Tagad viņš ir miris, bet viņš ne vārda netika teicis par nožēlu, lai arī VDK strādāja kopš 60.gadiem. Nu nezinu, kāpēc mums tādi cilvēki vēl būtu jāslēpj,» atzina Kangeris.
