Paradoksāli, bet daudziem mūsdienu skrejošajiem cilvēkiem patiesībā vajadzīgs klusums un miers. Tā ir viena no atziņām, ko portāla TVNET komanda vairākkārt sadzird, viesojoties Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas klosterī Ķīpsalā. Piedāvājam arī Jums, lasītāji, mazliet ielūkoties māsu ikdienā un uzskatos.
Enkura ielas galā, netālu no daudziem labi zināmās Ķīpsalas izstāžu halles, slejas ēka, kuras jumta kori rotā vienkāršs krusts. Klostera apkārtnē viss mierīgi, rimti, un no ārpuses pat nepateiksi, ka iekšā norit aktīva lūgšanu dzīve. Arī pašas māsas vēlāk stāsta, ka darbadienās klosterī ir salīdzinoši kluss, bet nedēļas nogalēs ēka pārvēršas, jo te dažādās rekolekcijās un pasākumos ciemojas desmitiem apmeklētāju.
Neredzēdama nevienu cilvēku klostera pagalmā, dodos iekšā pa nelielajiem metāla vārtiņiem. Pāris pakāpienu un nonāku pie ārdurvīm. Dzirdot durvju zvanu, pie tām atsteidzas laipna pusmūža kundze, kuru vēlāk iepazīstu kā māsu Mariju Irēnu. Apvaicādamās, kā nokļuvu līdz klosterim, māsa piedāvā atģērbties un pārvilkt lielas, baltas un pūkainas speciāli viesiem paredzētas čības.
Klostera telpu apgaismojums ir patīkami pieklusināts, bet vēl mājīgāka ir kapela, kurā māsa Marija Irēna piedāvā sagaidīt otru māsu - Mariju Inesi Ievu. Pēc neilga brīža mūsu sarunu iztraucē gaitenī novietotā fiksētā telefona aparāta zvans. Izrādās, ka arī klosteris nav pasargāts no tiešās pārdošanas speciālistiem – šoreiz uzklausīts mēģinājums pārdot toksīnu iznīcinātājus, kas palīdz saglabāt ķermeņa jaunību.
Māsa Marija Irēna ir pensionēta skolotāja, kuras pamatdarbs patlaban ir garīgo tekstu tulkošana no angļu un poļu valodas. Darba esot ļoti daudz. Viņa saka, ka
pašos pamatos gadsimtu laikā klostera dzīvē nekas daudz nav mainījies.
Vienīgi ticības izpausmes formas un realizācija atbilst mūsdienu apstākļiem.
Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācija aktīvi darbojas sabiedrības dzīvē. Tas nozīmē, ka kopienas māsas nedzīvo noslēgtu dzīvi, bet gan regulāri dodas pie apkārtējiem cilvēkiem un aicina viņus pie sevis.
Patlaban kopienā dzīvo 12 māsas, no kurām daļa jau ir pensijā. Māsa Irēna sevi smaidot pieskaita pie jaunajām vecenītēm, taču vēlāk piebilst, ka vienu dienu jūtas vecāka, bet citu dienu, kad ir labāka pašsajūta un noskaņojums – jaunāka.
Klostera vecākajai iemītniecei ir vairāk nekā 90 gadu, bet, neskatoties uz cienījamo vecumu, viņa ik dienas cītīgi pilda sētnieces pienākumus. Arī dienā, kad TVNET komanda viesojās klosterī, māsa grāba klostera piebraucamo ceļu.
Salīkušās māsas vienā rokā bija nūjiņa, bet otrā – darbarīks.
Pēc nelielas sarunas klostera kapelā mums pievienojas māsa Marija Inese Ieva. Tērpusies melnos, garos svārkos un gaišā žaketītē, jaunā sieviete izskatās patiešām eleganti. Nekāda mūķenēm raksturīgā habita vai galvassegas. Ja mēs nesastaptos klosterī un viņa nestādītos priekšā kā viena no tā iemītniecēm, es uzreiz nevarētu viņā sazīmēt Dievam veltījušos cilvēku. Vēlāk māsas arī norāda, ka,
ja vien nav nepieciešamība, māsas neakcentē savu piederību kopienai. Protams, visi tuvākie cilvēki to zina.
Māsas ikdienā strādā dažādās darba vietās, piemēram, izglītības iestādēs un slimnīcās, un paviršāks darba kolēģis var pat nezināt, ka strādā līdzās konsekrētai sievietei. Protams, ar laiku kristieša dzīvesveids un uzskati kļūst nojaušams arī darba kolēģiem. Savukārt, ja kāds nepazīstamāks cilvēks aicinātu māsas uz naktsklubu, viņas mierīgi pasmaidītu, atvainotos un teiktu, ka tāds pasākums nav viņām domāts, jo viņas ir izvēlējušās citu ceļu - dzīvot kopienā.
Kad māsas klostera plašumos ir atradušas nelielu, sarunai piemērotu telpu, pagatavojušas tēju un piedāvājušas cepumus, sākam sarunu. Marija Inese Ieva stāsta, ka parasti darba dienas jaunākās māsas pavada savos darbos, tāpēc klosterī paliek tikai pašas vecākās māsas, kuras lūdzas, apdara mājas darbus, gatavo ēdienu sev, citām māsām un rajona grūtdieņiem, kuri vairākas reizes nedēļā apmeklē klostera zupas virtuvi.
Māsas organizē un vada arī dažādas rekolekcijas un ticības mācības nodarbības. Ļoti labas atsauksmes dzirdētas par Labā gana katehēzi mazajiem bērniņiem. Arī Samuēla grupā, kur gan jaunieši, gan nobrieduši ļaudis cenšas atrast dzīves jēgu, Dieva gribu un pareizo dzīves ceļu, piedalās cilvēki no visas Latvijas.
Mūsdienu visatļautībā daudz cilvēku meklē Dieva noteiktās robežas.
«Šodien cilvēkiem grūti saprast, kas ir viņu dzīves vadlīnijas un kādu dzīves virzienu izvēlēties, jo mūsdienās viss ir pieejams, atļauts, iespējams. Milzīgā plurālismā nekas nav slikts un nekas nav labs. It kā cilvēks var darīt jebko. Tas cilvēka dzīvē ienes haosu un bailes. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki meklē vadlīnijas, uz kā celt savu dzīvi un pēc kādiem principiem pieņemt lēmumus.»
Nereti jaunieši izlemj piedalīties Samuēla grupā, jo apsver konsekrētas dzīves iespēju. Tomēr vairums cilvēku nodarbību laikā vienkārši mācās, kā izdzīvot savu ikdienu kā kristiešiem, balstoties ne tikai uz prātu un sajūtām, bet arī ielaižot savā dzīvē Dieva gaismu.
Kāds ir klostera dzīves ritms? Visām māsām rīts sākas ar kopīgām lūgšanām – Laudēm – pulksten 5.50. Pēc tam viņas dodas uz tuvākām un tālākām baznīcām, kur piedalās Svētajā Misē. Dievkalpojumi uz vietas Ķīpsalā notiek tikai svētdienās, kad pie māsām atbrauc kāds priesteris.
Pēc kopīgām lūgšanām māsas darba dienās dodas katra uz savu darba vietu, kur pavada visu dienu. Ķīpsalā viņas atgriežas tikai vakarpusē, kad pulksten 18 viņas kopīgi lūdzas Vesperes, rožukroni, veic garīgo lasīšanu. Diena noslēdzas ar stundu garu adorāciju Vissvētākā Sakramenta priekšā.
«Darba dienās mums ir kopīgas rīta un vakara lūgšanas, bet dienas vidū katrai ir savs darbs. Sestdienās un svētdienās klosterī ir nedaudz cits ritms,» māsa Marija Inese Ieva saka un akcentē, ka klosterī cenšas saglabāt harmoniju starp darbu un lūgšanu.
Klosterī regulāri notiek klusuma rekolekcijas, kad ļaudis nedēļas nogales (vai citu laiku) pavada klusumā, Dieva klātbūtnē apcerot Svētos rakstus.
Mēs redzam, ka cilvēkos ir liela vajadzība pēc klusuma. Cilvēki to meklē.
Cilvēki vēlas pabūt kādu laiku klusumā klosterī, kur vienatnē ar sevi un Dievu var sevi sakārtot. Piemēram, par septembrī notiekošajām rekolekcijām viņas izziņoja tikai mēneša sākumā, bet jau pavisam drīz visas iespējamās vietas bija aizņemtas, kaut arī māsas pat nepaguva izlikt plakātus.
Bet ar ko skaidrojama cilvēku lielā vajadzība pēc klusuma? «Laikam cilvēki ir noguruši no skaļuma un bezjēdzīgām darbībām, skriešanām,» saka Marija Inese Ieva. Otra māsa papildina: «Cilvēki meklē jēgu tajā, ko viņi dara. Ļaudis jēgu neatrod haosā. Viņi meklē klusumu, lai iedziļinātos sevī, saprastu, kāpēc viņi ir pasaulē, kāda ir visa dziļākā būtība un pamats, uz ko viņiem jātiecas un kas viņu dzīvē ir svarīgākais. Viņi vienkārši to meklē. Ne katrs apzinās, ka meklē Dievu, jo tāda skaidra formulējuma daudziem nav, bet patiesībā viņi meklē Dievu.»
Māsas domā, ka cilvēku dzīves mūsdienās ir ļoti sadrumstalotas,
īpaši aktuāli tas ir pasaulē dzīvojošajiem cilvēkiem, kam ir ģimenes, bērni, aprūpējami vecāki, atdodami kredīti. «Cilvēkiem ir liels uzdevums visas šīs jomas uzturēt. Mēs esam tik sadalīti, un tāpēc cilvēki meklē laiku klusumā, lai atrastu jēgu, kāpēc viņiem tas viss ir jādara un kā to visu integrēt sevī.»
Māsa Marija Irēna novērojusi, ka uz klosteri bieži vien nāk un brauc ne tikai pazīstami ļaudis, bet arī pilnīgi sveši cilvēki ar dažādu konfesionālo piederību. Piemēram, kāda luterāņu meitene regulāri iegriežas darba dienu pusdienlaikos, lai vienkārši pasēdētu kapelā.
Vai mūsdienās būt par kristieti ir moderni? Māsas atbild, ka daudz jauniešu neslēpj savu ticību: «Ja cilvēks ir piedzīvojis savā dzīvē Dieva pieskārienu, ir vienkārši neiespējami baidīties runāt par savu ticību. Dieva pieskāriens ir kaut kas ļoti reāls, spēcīgs un maigs, delikāts. Cilvēkam rodas pārliecība, ka viņš ir atradis īsto lietu, ko citi varbūt nav atraduši, tāpēc par to ir jāsaka citiem.»
Tajā visā nedrīkstam aizmirst arī pašu Dievu, kas cilvēkos darbojas, dod drosmi, atbalstu un ierosinājumu.
Aiz visām mūsu aktivitātēm ir mūsu Radītājs, kurš noteikti zina, kā savai radībai pieskarties, iedrošināt un palīdzēt.
Māsa Marija Irēna uzsver, ka ir gatava runāt par savu Radītāju atklāti: «Man ir Dievs, kurš ir mans Radītājs, kurš mani sargā un vada. Kāpēc lai es par to nepateiktu, ja kāds klausās?»
Arī otra māsa piekrīt – ja cilvēks piedzīvojis īstu Dieva pieskārienu, viņam nav svarīgi, vai ticības atzīšana ir moderna rīcība un ko citi par viņu padomās. Turklāt bieži vien Dieva klātbūtne cilvēka dzīvē nevis tiek izteikta ar skaļiem vārdiem, bet gan atklājas dzīvesveidā un attieksmē pret apkārtējiem. «Dažreiz tas izlaužas pats, vai cilvēks to grib vai negrib.»
Tā kā kongregācijas pamatos ietverts kalpošanas princips, aprunājamies par šī vārda un jēdziena nozīmi mūsdienās. Ko nozīmē kalpot otram? Māsas uzskata, ka dažkārt mūsdienu cilvēki līdz galam neizprot šī vārda īsto nozīmi. Daļai ļaužu tas šķiet pazemojoši, daļai – arhaisms. Bet Bībelē šis vārds ir lietots ļoti svarīgos brīžos, piemēram, Eņģeļa pasludināšanas brīdī Marija sevi dēvēja par Kunga kalponi.
«Jautājums ir par to, kam tu kalpo. Kalpot Dievam un cilvēkiem ar Dieva palīdzību skan citādāk nekā vienkārši kalpot,» māsa Marija Irēna skaidro savu pozīciju.
Ja Dievs aicina uz kalpošanu, tad šī darbība viņa vadībā izskatās citādāk.
Viņas kolēģe akcentē, ka kalpošana svarīga ne tikai ticīgu cilvēku dzīvē. Arī ģimenē tai ir būtiska loma. «Mūsdienu ģimenes izpratnē bieži vien kalpošanas aspekts tiek pazaudēts, un tad cilvēki brīnās, kāpēc viņiem nekas nesanāk un kāpēc viņu mīlestība nenoturas ilgāk par diviem gadiem. Tas tāpēc, ka cilvēku attiecībās pietrūkst nesavtīgas mīlestības, kas ir kalpošana. Vajadzīga sevis došana, negaidot pretī. Kalpošana nozīmē to, ka es dodu otram, pirms es no viņa saņemu.»
Lai arī šodien daudz cilvēku izvairās no vārda «kalpošana» lietošanas, realitātē šī darbība joprojām pastāv ikviena cilvēka dzīvē, piemēram, jaunā māmiņa, apkopjot zīdainīti, bērniņam kalpo. Arī vīrietis, gādājot ģimenei iztikas līdzekļus, tai kalpo. Tāpat medmāsiņa, apkopjot slimnieku, viņam kalpo. Lai arī daļa cilvēku to neapzinās, patiesībā kalpošana citiem cilvēkiem ir viņu dzīves piepildījums.
Ja cilvēks nekalpo citiem, viņš kalpo savam egoismam. Bez kalpošanas neviens nevar dzīvot.
Māsas velk paralēles starp mīlestību un kalpošanu: «Kalpot nozīmē arī mīlēt. Kam tu gribi atdot savu mīlestību, tam tu kalpo.»
Izstaigājot gaišo un mājīgo klosteri, grūti iedomāties, ka reiz šī vieta bija viena no nepievilcīgākajām Rīgas pilsētas daļām. Ar Poliju cieši saistītās kopienas aizsākumi Latvijā meklējami pirms aptuveni 40 gadiem, bet Ķīpsalā māsas dzīvo tikai pēdējos gadus. Vēl salīdzinoši nesen Enkura ielas apkārtne bija viena no nesimpātiskākajām pilsētas daļām – brikšņos mita tikai alkohola, narkotiku un cietuma vajāti cilvēki. Ķīpsalā izskatījās tik baisi, ka sākumā māsas pat negribēja tur dzīvot. Bet Dieva plāns bija cits – kādreiz ar krūmiem aizaugusī teritorija tagad ir sakopta un atdzimusi jaunā kvalitātē un izskatā.
Jau sarunas laikā māsas pieminēja, ka klosterī palīdzību saņem dažāda vecuma un konfesiju ļaudis. Arī TVNET apmeklējuma noslēgumā māsas dodas palīgā kādai jaunai, raudošai sievietei, kuru uz Ķīpsalu atvedusi draudzene.
Pēc sirsnīgas atvadīšanās un laba vēlējumiem māsas atvadās no TVNET komandas, lai dotos tālāk savās ikdienas gaitās. Izejot pa vārtiņiem, vēl sastopam pašu vecāko klostera iemītnieci, kura patiesi, kā jaunākās māsas iepriekš stāstīja, vienā rokā tur nūjiņu, bet otrā – darbarīku. Salīkušās sievietes augums un vēlme darboties, neskatoties uz cienījamo vecumu, liek aizdomāties par daudz ko. Ne tikai par viņas dzīvi, bet arī katram par savējo...
