Nesen Latvijā demonstrētajā filmā «Latvijas krievi: desmit gadsimtu vēsture» izteiktie apgalvojumi ir kārtējais mēģinājums pamatot pēc iespējas senāku slāvu iedzīvotāju klātbūtni tagadējā Latvijas teritorijā. Tā sarunā ar portālu TVNET sacīja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Dr. hist. Ainārs Lerhis.
Viņš pauda viedokli, ka ar šādas filmas palīdzību tās pasūtītāji un autori cenšas pārliecināt skatītājus, ka senie slāvi, kas ir mūsdienu krievu, baltkrievu un ukraiņu priekšteči, tagadējā Latvijas un Baltijas teritorijā dzīvojuši jau pirms tūkstošiem gadu.
Lerhis vērsa uzmanību uz to, ka filmas noslēguma titros parādās norāde uz sabiedriskās organizācijas «Rodina» mājas lapu. Vēsturnieks atgādina, ka sociālajos tīklos izplatītajā uzaicinājumā ierasties uz 2014. gada 9. maijā plānoto un vēlāk aizliegto «Krievu maršu» bija apgalvots, ka krievi ir Latvijas senākā pamatiedzīvotāju tauta un krievu valoda ir Latvijas valsts valoda.
Tātad šī organizācija atbalsta viedokli, ka krievi ne tikai ir pamatnācija Latvijā un pārējās Baltijas valstīs (pat ne līdzās latviešiem, lietuviešiem un igauņiem), bet vispār vissenākā un vienīgā. Turklāt filmā, atsaucoties uz slāviem, tiek runāts galvenokārt par krievu faktoru.
Tas nevar nevedināt uz pārdomām par filmas politisku mērķi.
Mūsdienu Latvijas vēsturnieki šādos apgalvojumos saskata arī skaidru politisku uzdevumu.
Lerhis norāda, ka diez vai varētu noliegt, ka tagadējā Latvijas un arī Igaunijas un Lietuvas teritorija gadu simtiem bijusi robežreģions starp rietumos un austrumos esošajām zemēm, un tādējādi šajā teritorijā vienmēr bijusi jūtama gan rietumu valstu, gan austrumu valstu ietekme. Tomēr ir pavisam cita lieta, kad šo vēstures jautājumu sāk politizēt.
Šajā gadījumā redzama vēlme šo vēstures aspektu izmantot politiskiem mērķiem – lai izdarītu politiski tālejošus secinājumus.
Vēsturnieks piekrita, ka ir tikai loģiski, ka daudzas pasaules tautas un nācijas meklē un pēta savas vēsturiskās saknes un to apdzīvotās senās teritorijas var atšķirties no tagadējās teritorijas. Protams, slāvu pārstāvju klātbūtne (tirgotāji, garīdznieki u.c.) reģionā ir bijusi,
bet vai tādēļ viņus var saukt par pamatiedzīvotājiem attiecīgā teritorijā?
Vai dzīvoja tik liels attiecīgā etnosa pārstāvju skaits, lai viņus varētu uzskatīt par pamatiedzīvotājiem attiecīgajā teritorijā? Bet varbūt nevis skaits, bet kas cits ir kritērijs? Ļoti būtiski tad būtu atbildēt uz jautājumu, kad tas kļūst par argumentu, ko izmanto mūsdienās, tostarp vēstures politizācijā. Tikpat labi kāds varētu teikt, ka arī senie balti senāk apdzīvoja lielāku areālu nekā mūsdienās, bet vai no tā būtu jāmeklē kādas politiskas priekšrocības mūsdienās?
Lerhis atgādina faktu, ka tagadējā Latvijas teritorijā vēstures gaitā ir bijuši dažādi valstiskie veidojumi un valstis, bet diez vai būtu perspektīvi šos faktus un interpretācijas par tiem izmantot šodienas situācijā.
Ne tikai tagadējā Latvijas teritorija, bet daudzas Eiropas valstis agrākos gadsimtos piedzīvojušas teritoriālas un robežu izmaiņas, veidojušās un sabrukušas impērijas, valstis beigušas savu pastāvēšanu un dibinātas, Eiropas valstis savā starpā ir karojušas «krustām šķērsām», bet 10., 13., 16. vai 18. gadsimta politisko un diplomātisko praksi (kad pastāvēja pilnīgi cita vēsturiskā situācija un militāri iekarojumi tika uzskatīti par likumīgiem – «uzvar stiprākais un teritorijas viņam pienākas likumīgi») nevajadzētu izmantot kā politisku argumentu 21. gadsimtā, kad starptautiskajās tiesībās pastāv valstu teritoriālās neaizskaramības un robežu nemaināmības princips (tomēr nereti pārkāpts).
Pēc šādas loģikas varētu sanākt tā, ka vairākas valstis, kuru kontrolē pilnīgi vai daļēji dažādos gadsimtos atradusies tagadējā Latvijas teritorija, pēkšņi varētu izteikt Latvijai vēsturiska vai teritoriāla rakstura pretenzijas. Kur būtu un cik tālu pagātnē tiktu nosprausta šāda «taisnības robeža»?
Vai netiktu atvērta «Pandoras lāde» dažādām nebeidzamām savstarpējām pretenzijām?
Lerha skatījumā tas būtu absurdi un ārkārtīgi bīstami reģionālai un globālai drošībai.
Rezumējot visu iepriekš minēto, vēsturnieks norādīja, ka filmā ir dažādi vēstures fakti, hipotēzes un pieņēmumi, bet tie atbalsta tikai vienu viedokli. Filmas saturs ir ļoti vienpusējs.
Lai gan katram vēsturniekam var būt savs personīgais viedoklis, viņam tas ir jāpamato dažādās vēsturnieku diskusijās, lai tas kļūtu par atzītu viedokli. Katrā gadījumā šajā filmā izteiktais viedoklis nav pēdējā patiesība par latviešiem un slāviem. Turklāt nav atbalstāmi un nav racionāli, ka šos viedokļus izmanto politiskiem mērķiem.
TVNET jau ziņoja par filmu «Latvijas krievi: desmit gadsimtu vēsture». Tajā apgalvots, ka Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs ir slāvu karogs, Latvijā ir senās slāvu teritorijas un slāvi ir viena no Latvijas vēsturiskajām pamattautām, bet Rainim ir krieviska izcelsme. Filmas autors Igors Gusevs uzsver, ka Latvijas vēsturnieki šo patiesību cenšas slēpt, vēstīja TV3 raidījuma «Nekā personīga».
«Kur tad mēs vēl varam sastapt sarkanbaltsarkanus karogus, līdzīgus Latvijas karogam? Vispirms nāk prātā līdzība ar Austrijas nacionālo karogu, kuras galvaspilsēta ir Vīne jeb Vindebona senatnē. Protams, šāds krāsu salikums nav retums, taču tieši sarkanbaltsarkans karogs attiecīgajās proporcijās ir izplatīts vienīgi senajās slāvu tautas vendu apdzīvotajās vietās. Tāpēc karogs, kas krāsots pēc vendu paražām, kā to apraksta Atskaņu hronikas autors, nepārprotami ir slāvu izcelsmes. Šis arī ir briesmīgākais Latvijas vēstures noslēpums, kuru nekad neatzīs latviešu nacionālradikāļi,» pasaku stāstnieka balsī vēsta filma.
Filmu demonstrēja Krievu kultūras dienu ietvaros, kas dažādās Latvijas pilsētās notika no 10. līdz 17. oktobrim.
