Mazs un drosmīgs solis Rinkēvičam, liels solis Latvijai

Ar homofobijas karogu uz priekšu - uz Ukrainu un tad uz Baltiju!

Homofobija* ir plaši izplatīta ne tikai sadzīvē, bet tā zeļ un plaukst medijos, politiķu vidū un dominē Saeimā. Homofobija kā partijas politika ir visu Latvijas Saeimā ievēlēto politisko spēku karogs. Izņemot Vienotības oficiālo politiku.

Homofobijas izplatību Latvijā apstiprina arī politologs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, kurš secina: ja ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (V) paziņojums par viņa seksuālo orientāciju būtu nācis klajā pirms vēlēšanām, iespējams, viņa rezultāts vēlēšanās būtu vājāks, jo daļa Latvijas sabiedrības neesot pārāk iecietīga šajos jautājumos un šāds Rinkēviča paziņojums būtu negatīvi ietekmējis viņa rezultātus 12. Saeimas vēlēšanās. Nevienā normālā un attīstītā rietumu demokrātijas zemē kāda politiķa seksuālā orientācija nespētu negatīvi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Bet tas droši vien nenotiktu Latvijā, neskatoties uz to, ka Rinkēviča kungs socioloģiskajās aptaujās figurēja kā viens no visautoritatīvākajiem un profesionālākajiem Latvijas politiķiem. Tie homofobi, kas sludina, ka Latvijā neviens nevienu geju nediskriminē pēc viņa orientācijas, nonāk pretrunā ar savu apgalvojumu, ka Rinkēvičam vajadzējis «iznākt no skapja» pirms vēlēšanām. Acīmredzot visas Latvijas homofobi bija gatavi svītrot Rinkēviču tikai tāpēc, ka viņš ir gejs.

Visu cilvēku vienlīdzīgu tiesību jautājumos mēs vēl neesam civilizēti rietumi, bet drīzāk Putina Krievija, kur homofobija ir organiska valsts iekšējās un ārējās politikas būtiska sastāvdaļa, kur ar homofobijas karogu sit un spārda gejus uz ielām un īsteno militāru agresiju Ukrainā, lai it kā pasargātu Ukrainu no gejropas (Kremļa propagandas izgudrots termins, lai stigmatizētu** Eiropas demokrātiskās vērtības) ietekmes.

Homofobija bija Hitlera kaujas karogs, iekarojot Eiropu, tagad tas ir Putina rokās un tiek vicināts krievu šovinistisko bandītu rokās Luhanskā un Doņeckā, kā arī uz tankiem un iskanderiem (krievu kodolraķetes), kas drūzmējas pie Ukrainas un arī Baltijas robežām.

Homofobijas saknes Satversmē

Būtu nepilnīgi homofobijas izplatībā vainot tikai padomju laikmeta ietekmi. Tā, protams, ir postpadomju slimība, taču mūsdienās Latvijā tās izplatību veicina kristīgās baznīcas, klerikālo (tā saucamo tradicionālo vērtību) partiju un Krievijas masu mediju īstenotā homofobijas propaganda. Visi trīs nosauktie faktori kopā mazo Latviju ir padarījuši par nebrīvu, kompleksainu un nožēlojamu valsti, kurā cilvēkiem, kas nav laulājušies baznīcā, bet vieni paši vai nereģistrētās attiecībās dzīvo kopā, rada un audzina bērnus, ir ierādīta otrās šķiras pilsoņu loma.

Homofobija ir nostiprināta arī Latvijas Satversmē, un to izdarīja nevis 1918. gada Satversmes autori, bet labējie, klerikālie un centriskie latviešu homofobiskie politiķi 2005. gadā. Tas notika ar klerikālās Latvijas Pirmās partijas (LPP) līdera Šlesera aktīvu iniciatīvu un vadību. Tā Latvijas tauta kā aitas ļāva vienam neizglītotam, bet ambiciozam klaigātājam ar norvēģu baznīcas skolas diplomu kabatā mūsu konstitūcijā nostiprināt sabiedrības ievērojamu daļu diskriminējošu normu.

Tagad LPP ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP sabiedrotie 2005. gadā bija Tautas partijas, ZZS, TB/LNNK un Jaunais Laiks deputāti, kas kopā pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs.

Šlesers, Šķēle, Kalvītis, Godmanis, Kristovskis un citi tā laika politiķi sen jau ir izmesti vēstures mēslainē, taču viņu sastrādāto ir spiestas norīt nākošās paaudzes.

Tagad Saskaņas, Nacionālās apvienības, No sirds Latvijai, Reģionu partijas deputāti visi kā viens atsaucas uz šo diskriminējošo pantu, kad reportieri jautā, vai nevajadzētu visiem Latvijas iedzīvotajiem dot vienādas tiesības.

- Lai viņi visi precas, tad valsts viņus aizsargās, ciniski secina NA politiku īstenojošais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, labi zinot, ka šis aicinājums neattiecas uz visiem, bet tikai uz sabiedrības 90-95%. Taču arī no heteroseksuālajiem pāriem puse no Latvijas bērniem dzimst un aug nereģistrētās attiecībās. Bērnus dzemdē un audzina arī homoseksuāli pāri un dod ne mazāku ieguldījumu demogrāfijas veicināšanā kā heteroseksuālie pāri vai vientuļās mātes/tēvi. Tātad vairāk nekā pusi Latvijas sabiedrības šis kroplīgais Satversmes pants diskriminē. Vai, diskriminējot vairāk nekā pusi sabiedrības, skaļie tikumības sargi no NA (Parādnieks, Iesalnieks, Kiršteins, Dzintars) veicinās laimīgāku un aizsargātāku tautu? Protams, nē! NA, Saskaņas, NSL, RP politika, slēpjoties aiz nacionāliem, sociāldemokrātiskiem un demogrāfijas lozungiem, tikai ciniski šķeļ un diskriminē Latvijas sabiedrību. Ja kāda Latvijas partija savā programmā sludina, ka tā ir par tradicionālām ģimenes vērtībām, tad tā ir droša zīme, ka mums ir darīšana ar homofobisku partiju.

Uzkārt uz āķiem vai izsūtīt uz vientuļu salu

Rinkēviča solis ir ne tikai drosmīgs, tas ir arī nozīmīgs politisks solis Latvijai, lai valsti izārstētu no homofobijas un mazinātu Krievijas un pašmāju homofobiskās propagandas ietekmi. Tam ir jau pirmie rezultāti. Nils Ušakovs, jūtot trenda maiņu, ka nav vairs varonīgi būt homofobam un oponēt Rinkēvičam, ka viņš Latvijā neielaida četrus pazīstamus krievu homofobus un atklātus Putina impēriskās politikas un Ukrainas kara atbalstītājus Valēriju, Josifu Kobzonu, Josifu Prigožinu un Ivanu Ohlobistinu, apsveic Rinkēviča «iznākšanu no skapja» kā godīgu rīcību.

Piesardzīgi un vairs nekategoriski noliedzoši par Vienotības plānoto dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Panorāmā izsakās pat homofobiskā Aivara Lemberga domu spogulis Augusts Brigmanis (ZZS).

Homo-, bi-, un transseksuāļu tēma Latvijas politiķiem vienmēr ir bijis karsts kartupelis, jo viņi vienmēr ir domājuši, ka tauta ir tumsonīga un pasaulē nav bijusi, kā dzīvo citi, nezina un tāpēc tai ir bailes no visa sveša un nezināmā - no melnādainajiem, no ebrejiem, no blondīnēm un no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transseksuāļiem.

Neviens politiskais spēks nekad nav atklāti nostājies pret homofobiju politikā, sadzīvē, darbavietās, kultūrā un citur.

Taču ir bijuši latviešu politiķi, kas visus homoseksuāļus solījuši izolēt uz vientuļas salas vai uzkārt uz āķiem un visādi citādi diskriminēt.

Latvija nebūs brīva un laimīga valsts, kamēr homofobiju atbalstīs un veicinās politiķi. Aizspriedumu un baiļu pozīcijās vēl joprojām cieti kā klints ir gandrīz visi Latvijas politiskie spēki. Nacionālās apvienības trubadūrs Jānis Iesalnieks, draudot Ilzei Viņķelei, ka nekādu visu cilvēku līdztiesību nodrošinošu dzimumneitrālu partnerattiecību likumu Saeima nepieņems, dzied unisonā ar ideoloģiski tuvo Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu, kurš par Rinkēviču saka tā: «Atradis, ar ko lepoties. Kaut gan, ja nav nekā cita, ar ko lepoties, tad jālepojas ar to pašu.» (Twitter.com).

Visdīvainākais, ka homofobija ir tā saucamās sociāldemokrātiskās un krievu minoritātes aizstāvju partijas Saskaņa politika, jo sociāldemokrāti visā pasaulē parasti aizstāv visu veidu minoritātes un sociāli neaizsargātos cilvēkus. Tas vien apstiprina aizdomas, ka šī partija tiešām ir nevis sociāldemokrāti, bet Krievijas impēriskās politikas roka Latvijā.

Kas kopīgs Sandrai Kalnietei ar Jāni Rožkalnu?

4. februārī Eiropas Parlaments (EP) balsoja par atbalstu Eiropas Savienības (ES) «ceļa kartei» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas. Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis no Vienotības balsoja pret. Taču arī par balsojusī Sandra Kalniete EP priekšvēlēšanu debatēs demonstrēja svelmojošu dubultmorāli, pievienojoties Robertam Zīlem un taisnojoties, ka šī ceļa karte nav obligāta, Latvija var to ignorēt un tā nav jāņem galvā vispār. Zemteksta vēstījums: esmu tomēr bailīga homofobe un tikt EP man gribas vairāk, nekā turpināt cīnīties par visu cilvēku vienlīdzīgām tiesībām un Latvijas brīvību no homofobijas.

Par to nav jābrīnās, jo Kalnietes kundze kādā TV intervijā sakarā ar Tautas frontes jubileju pirms gada nožēloja, ka neesot bijusi pietiekoši drosmīga un nav uzdrošinājusies iet pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, lai kopā ar cilvēktiesību grupu Helsinki-86*** noliktu ziedus. Skatījusies tikai no malas. Taču brīvu Latviju gribējusi un par to nolēmusi cīnīties.

Toreiz daudz drosmīgāks par Sandru Kalnieti bija šodien homofobiski kareivīgais Jānis Rožkalns, kurš gāja pie Brīvības pieminekļa un nolika ziedus. Iespējams, ka arī tāpēc, ka J. Rožkalnam nebija ko zaudēt, bet S. Kalnietei bija, jo tad vēl nebija skaidrs, vai M. Gorbačovs ziedu licējus neizsūtīs uz Sibīriju un nesametīs cietumos. E. Rinkēviča paziņojuma sakarā bijušais cilvēktiesību aktīvists J. Rožkalns raksta: «Latviešu tauta nevēlas sev perversiju godinātājus valdībā, vai to tik grūti saprast? Tādi paziņojumi ir arī pretrunā Satversmei» (Twitter). Tāda, lūk, Rožkalna kunga cilvēktiesību izpratne šodien pēc 27 gadiem. Tā neizsakās, taču pēc būtības ar savu priekšvēlēšanu taisnošanos J. Rožkalnu un citus homofobus atbalsta «varonīgā tautfrontiete un Latvijas brīvības cīnītāja» S. Kalniete.

Latvija vēl nav brīva

Toreiz, kad Jānis Rožkalns kopā ar cilvēktiesību aizstāvju grupu Helsinki-86 lika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš to darīja par visu cilvēku tiesībām, par latviešu un Latvijas valstisko brīvību. Ja toreiz būtu tviteris, tad Jānis Rožkalns saņemtu tādus pašus apsveikumus kā Edgars Rinkēvičs tagad: «Apsveicam ar drosmīgu soli», «Tas ir drosmīgi!», «Tu esi varonis», «Mēs lepojamies ar tevi» utt.

No malas izskatās, ka pa šiem 27 gadiem varonīgais cilvēktiesību cīnītājs ir nodevis Helsinku konferences Noslēguma akta ideālus un kļuvis par cilvēktiesību nicinātāju, kurš citas seksuālās orientācijas cilvēkus dēvē par perversiju godinātājiem. Drausmīga metamorfoze.

Jānis Rožkalns spēra savu pirmo, bet drosmīgu soli 1987. gada 14. jūnijā, lai visi cilvēki būtu brīvi un Latvija atjaunotu savu valsti, taču līdz galam par Latvijas un tās cilvēku brīvību viņš negribēja vai nespēja iet.

Kamēr visi cilvēki Latvijā vēl nav laimīgi un ar vienādām tiesībām, Latvija vēl nav brīva. Tāpēc nākamo soli Latvijas brīvības cīņā pirms dažām dienām bija jāsper Edgaram Rinkēvičam. Tas bija mazs solis Rinkēvičam, bet liels solis Latvijai****, lai Latvija un visi cilvēki tajā būtu brīvi, laimīgi un dzīvotu harmoniski.

Tas ir nepiedodami aizkavējies un notiks tikai tad, kad to gribēs mūsu ievēlētie politiķi. Tas notiks tad, kad mēs visus viņus redzēsim praida pirmajās rindās nākamajā gadā.

Tas varētu sākties jau rīt, ja TV ekrānos mēs redzētu Saeimas tribīnē protestu pret homofobiju un diskrimināciju, kurā apskautos, piemēram, Solvita Āboltiņa ar Regīnu Ločmeli-Luņovu, Romāns Naudiņš ar Andreju Elksniņu, Augusts Brigmanis ar Daini Liepiņu, Imants Parādnieks ar Gunāru Kūtri, Aleksandrs Kiršteins ar Sergeju Dolgopolovu, Ilze Viņķele ar Ingūnu Sudrabu, Ingūna Rībena ar Lolitu Čigāni, Raivis Dzintars ar Igoru Pimenovu, Jānis Dombrava ar Borisu Cilēviču...

Ekscentriskais mākslinieks un deputāts Artuss Kaimiņš varētu turpināt sadalīt deputātus pa pāriem un iedvesmot uz šādu rīcību.

Esmu jau ieslēdzis televizoru un gaidu, kad šo reportāžu pieteiks Jānis Geste (LTV), Arnis Krauze (TV3) vai Andris Auzāns (LNT).

Hetero-, homo-, bi- un transseksuālie dāmas un kungi, vai varat būt tikpat drosmīgi Latvijas brīvības vārdā kā Edgars Rinkēvičs?

P.S. Raksta autors ir heteroseksuālas, tā saucamās tradicionālās ģimenes, kurā ir divi bērni, tēvs.

* Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām.

** Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus. Tagad uz šā ceļa ir nostājusies Putina Krievija.

*** Helsinki-86 bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Nosaukums Helsinki-86 patapināts no fakta, ka 1975. gadā Helsinkos Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēgumā tika parakstīts «Helsinku noslēguma akts», kas bija sākums atslābuma politikai starp Rietumiem un PSRS, aicinot ievērot tautu pašnoteikšanās un cilvēktiesības.

**** Kad 1969. gada 21. jūlijā amerikāņu astronauts Neils Armstrongs spēra pirmo soli uz Mēness virsmas, viņš sacīja: «Tas ir mazs solis cilvēkam, bet viens milzu lēciens cilvēcei. "That's one small step for man, one giant leap for mankind.»