«Pēdējos desmit gados Latvijas politikā es redzu cilvēkus, kurus nebūtu problēmas nosaukt par valsts nodevējiem,» intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā «Viens pret vienu» sacīja politoloģe Vita Matīsa. Viņa paskaidroja, ka samilzusī neuzticība valsts amatpersonām un uzņēmējiem ir ļoti vāja vieta Latvijas pozīcijās, jo katrs iedzīvotājs ir Latvijas stāstu nesējs pasaulē. Politiķe arī dalījās pārdomās par latviešu slikto īpašību - iztapību varai -, kas iezīmējas arī Zolitūdes traģēdijā.
Zolitūdes traģēdija ir tikai redzamākā un šokējošākā bezatbildības, alkatības un iztapības mistrojuma daļa, un tā atklāj vienu latviešu slikto īpašību – iztapību varas nesējiem, raidījumā pauda politoloģe.
«Man tas viss velk uz dziļām citas pakāpes pārdomām - tās ir bezatbildība un alkatība. Šis letālais mistrojums summējās Zolitūdes traģēdijā,» sacīja Matīsa. «Zolitūdes traģēdija bija tikai šī letālā mistrojuma redzamākā, šokējošākā un traģiskākā daļa. Mūsu valsts ir caurausta ar šādiem mezgliem, ar šādiem vājiem punktiem, kur summējas bezatbildība, alkatība un iztapība.»
Paskaidrojot, ko domā ar iztapību, Matīsa pauda pārliecību, ka visā šajā ķēdītē, kas noveda pie traģēdijas, bija neskaitāmi būvuzraugi, rasētāji un konstruktori, kas noteikti saprata, ka nebūs labi.
«Es ticu, ka tiešām redzēja,
kaut ko saprata, bet baidījās teikt, baidījās iet pret priekšniecību un varu kā tādu.
Tā ir viena slikta latviešu īpašība – iztapība varas nesējiem. Iztapība a priori tikai tādēļ, ka viņi ir varas nesēji,» norādīja politoloģe.
Turklāt tā ir sistemātiska problēma, jo tāpat bija arī ar «Banku Baltiju». «Ar «Banku Baltiju» arī neviens neko nesaprata un neredzēja? Tāpat Zolitūdes ķēdītē arī bija cilvēki, kas redzēja un saprata, ka var būt problēma, bet galvenais bija peļņa,» turpināja Matīsa.
Runājot par Latvijas politisko kultūru, viņa pauda nožēlu, ka arī mūsdienās partijas ir pārņēmušas no padomju laikiem mantotās nomenklatūras pazīmes, tomēr viņa pauda, ka pēdējo desmit gadu laikā ir uzlabojusies arī Baltijas valstu spēja cīnīties informatīvajā karā.
«Situācija uzlabojusies, jo ir viens Baltijas politiķis, kas dod pretī - [Igaunijas prezidents] Tomass
Ilvess angļu valodā perfekti dod pretī un aizstāv savu valsti.
Nav tik bēdīgi, kā bija 2005.gadā,» viņa atzina.
Politoloģe uzsver, ka
jautājums ir nevis par to, kura armija uzvarēs, bet gan - kurš stāsts uzvarēs,
lai arī tas var būt melīgs.
Latvija patlaban ir pēdējā vai priekšpēdējā vietā Eiropā, vērtējot uzticības līmeni politiķiem un politiskai sistēmai kopumā. «Šis neuzticības fakts, kas veidots divdesmit gadu garumā viens pēc otra, ir viens ļoti vājš punkts Latvijas aizsardzībā,» sacīja Matīsa. Viņa norādīja, ka tur vainojams ne viens vienīgs ne tikai politiķis, bet arī ierēdnis, biznesmenis, kas pielikuši roku un veidojuši šos neuzticības apstākļus.
«Latvija ir caurausta ar šiem vājo punktu mezgliem, tas ir viņu [nodevēju] nopelns,» sacīja Matīsa, atzīstot, ka šajā ziņā šos cilvēkus var saukt par nodevējiem.
Viņa uzsvēra, ka
jebkurš Latvijas iedzīvotājs ir diplomāts un savas valsts stāstu nesējs.
Latvijas iedzīvotājiem, pēc Matīsas domām, ir divas izvēles – dzīvot Eiropas vai Eirāzijas telpā.
«Tas jautājums, kādas vērtības aizstāvēt, ir ļoti būtisks, jo Latvijas iedzīvotājiem ir divas izvēles – Eiropas vai Eirāzijas telpa ar ļoti fundamentāli atšķirīgām vērtību sistēmām. Es bieži sev esmu uzdevusi jautājumu, vai 1991.gadā, kad Latvija kļuva neatkarīga, pašsaprotamā izvēle Eiropas vērtību virzienā.. vai daudziem tas nebija atkal tas iztapības gēns, kas parādījās, jo Rietumu telpa bija varas nesēji, un jāpieslienas tiem, kas ir stiprāki,» sprieda Matīsa.
«Cik pamatota bija iekšējā vēlme būt eiropietim un
cik tas bija kārtējo reizi pieslieties stiprākajam tai brīdī?
Ja atbilde ir otrā, tas ir bīstami Latvijai. Ja latvietis savu vērtību orientāciju noteiks pēc vēju virzieniem – ak, tagad tas ir stiprākais, es iešu tajā virzienā, tas neko labu neliecina Latvijas nākotnei. Es ļoti ceru, ka Latvijas iedzīvotājiem ir iekšējais orientieris pēc eiropeiskajām vērtībām, ka indivīds ir augstāka vērtība nekā kolektīvs,» vērtēja politoloģe.
Savukārt, runājot par tautas vēlētu prezidentu, Matīsa uzskata, ka tā nav pārāk laba ideja.
Viņa vērsa uzmanību uz «Lielajā lasīšanā» noteikto nācijas mīļāko grāmatu - Kārļa Skalbes «Kaķīša dzirnaviņām». Stāsta morāle ir nepretošanās un paļaušanās uz labo ķēniņu, kurš atnāks un atrisinās problēmas. Matīsa uzskata - ja lielai daļai Latvijas iedzīvotāju šķiet, ka atnāks labais ķēniņš un atrisinās problēmas, tad tautas vēlēts prezidents nebūtu labākā ideja.
Viņa intervijā atminējās arī vienas no aizvadītajām vēlēšanām, kur kāda partija draudēja ar to, kas notiek Austrumos. «Es aizdomājos, ziniet, deviņdesmito gadu sākumā sauklis «krievi nāk», bija iedarbīgs un sāpīgs, bet divdesmit gadus vēlāk tā reālā sāpe nav tik daudz par to, ko tā padomju iekārta darījusi baigu, reālā sāpe ir tā, ko mūsu pašu bāleliņi izdarījuši pēdējos gados,» viņa bija skarba.
Politoloģe uzskata, ka sauklis «krievi nāk» šobrīd ir pārrēķināšanās un ne pārāk gudra analīze, vērtējot, kas ir iedzīvotāju sāpe vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas.