Lai gan Vecgada un Jaungada runas nevajadzētu uzskatīt par sacensību retorikā, šajā gadumijā, noklausoties Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (V) un Valsts prezidenta Andra Bērziņa runas, jāatzīst, ka rezultāts būtu 1:0 prezidenta labā, sacīja politologs Ojārs Skudra.
Viņam pozitīvi šķiet, ka abi politiķi savās runās uzsvēruši cilvēkkapitāla nozīmīgumu, akcentējot to kā Latvijas lepnumu, tomēr
no Straujumas uzrunas skatītājam atmiņā palikšot tikai skaists jūras skats, nevis viņas teiktais.
Pēc Skudras domām, Ministru prezidentei nebūtu vajadzējis runāt par nodokļu nemaksāšanu. Tas esot izsaucis disonansi saistībā ar pārējo tekstu un priecīgo notikumu.
«Būtu pieticis, ja viņa teiktu, ka mums nevajadzētu drupināt pašiem savu valsti,»
paskaidroja politologs.
Straujuma izmantojusi arī krievu folkloras stāstu par zelta zivtiņu, kas bijis pretrunā ar vēlējumu «noticēt sev un darīt». «Mēs visi zinām, kā beidzās stāsts par zelta zivtiņu - pie sasistas siles. Cerams, ka Ministru prezidente zemapziņā nav domājusi par savas valdības iespējamo īso pastāvēšanas laiku,» norādīja Skudra. Viņam Straujumas runa atmiņā atsauc filozofa Artura Šopenhauera tēzi, ka pasaule ir kā griba un priekšstats. «Ministru prezidentes teiktais liek domāt, ka šī griba un priekšstats ir svarīgāki nekā daudzi citi apstākļi,» skaidroja politologs.
Kaut gan Valsts prezidenta jaungada runa bijusi labāka, uzmanīgam klausītājam tā izraisot «veselu kaudzi» jautājumu. Prezidenta pozitīvais Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada vērtējums Skudram šķiet mazliet divdomīgs.
Tas, kā prezidents noformulējis teikto, liecina, ka kultūras notikums Latvijai pagājušajā gadā ir bijis svarīgāks nekā pievienošanās eirozonai.
Otrajam notikumam prezidents veltījis tikai vienu teikumu, kurā nav novērtēts jau sasniegtais, bet pausts, ka pievienošanās eirozonai paver plašas iespējas nākotnei.
Ļoti problemātisks politologam šķitis Latvijas valstiskuma formulējums Bērziņa runā.
Prezidents Latviju nosaucis par jaunu valsti. «Vai tad mēs negatavojamies Latvijas simtgadei? Varam pieņemt, ka prezidents to tā nebija domājis, bet viņa runas konsultants tajā atstājis pretrunīgu formulējumu,» stāstīja Skudra, uzsverot, ka prezidenta formulējums ir pretrunā ar Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. «Labākajā gadījumā tā ir muļķība,» norādīja politologs.
Bērziņš Latvijas neatkarību savā runā raksturoja kā «atgūtu», kas neesot precīzi.
«Atgūta neatkarība var norādīt arī uz jaunu valsti,» skaidroja Skudra, precizējot, ka Latvijas valsts neatkarība ir atjaunota, kas norāda uz tās valstiskuma nepārtrauktību.
Kā norādīja Skudra, valsts pirmā persona savā runā akcentējusi arī, ka demokrātija Latvijai vēl joprojām ir pārbaudījums, nevis pierasta lieta, sakot, ka «rudens vēlēšanās izturējām kārtējo demokrātijas pārbaudījumu, ievēlot jaunu Saeimu».
Pēc politologa domām, prezidenta runas daļā par vēsturi, kuras dēļ «mēs joprojām spējam novērtēt to, ko nozīmē būt saimniekiem savā valstī un pašiem lemt tās likteni», zemtekstā ir norāde uz 16.marta un 9.maija notikumiem.
Skudra norādīja, ka, lai gan viņam Bērziņa runa ir patikusi labāk nekā Straujumas teiktais, no prezidenta vēlētos sagaidīt precizitāti.
