Rīdzinieks Alfrēds Veckaktiņš 31.janvārī svinēja 100 gadu jubileju. Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienā portāls TVNET piedāvā interviju ar cilvēku, kurš atceras gan Latvijas dibināšanu, gan vēlāk - atjaunošanu, kā arī pārdzīvojis abus pasaules karus. Sekojot līdzi Krievijā un Ukrainā notiekošajam, viņš saka - ja tagad sāktos karš, tas varētu būt šausmīgs.
Lūdzu, izstāstiet, kā nosvinējāt savu 100. gadu jubileju!
Bija lieliski! Sanācām kopā 15 tuvākie cilvēki. Mums te ir diezgan liela šaurība, un tāpēc nevaram atļauties lielas svinības.
No kuras puses jūs nākat?
Esmu dzimis Birzgales pagastā.
Kāda bija jūsu bērnība? Vai tā pagāja laukos?
Mana bērnība pagāja laukos, bija ļoti smagi. Esmu audzis daudzbērnu ģimenē.
Cik jūsu vecākiem bija bērnu?
Kopā bija 11 bērni.
Kurš pēc kārtas bijāt jūs?
Es biju ceturtais no tiem, kas palika dzīvi. Liela daļa bērnu nomira, jo valdīja nabadzība, nebija naudas, par ko zālītes nopirkt un pie ārsta aizvest.
Teicāt, ka jūsu bērnība bija smaga. Kas jums bija jādara?
Jau no deviņu gadu vecuma mani norīkoja ganos.
Lai nopelnītu iztiku, man bija jāgana lopiņi.
Kas tie bija par lopiem? Mazie vai lielie?
Tās bija govis, aitas.
Man šķiet, ka mūsdienās daļa pilsētas bērnu knapi pazīst govis un aitas.
Jā, tagad bērniem lopi pat tuvumā nav.
Vai jums sanāca arī skolā iet?
Diezgan maz, jo, kad gāju par ganu, saimnieks negribēja tādu ganu, kas ātri beidz ganu gaitas. Bija jāstrādā līdz vēlam rudenim un sāku jau agri pavasarī. Tas traucēja skolas gaitas.
Bet kaut ko apguvāt? Vismaz pamatus?
Jā, jā.
Ko jūs darījāt, kad paaugāties?
Tad es strādāju pie viena saimnieka.
No 14 gadu vecuma strādāju liela cilvēka darbus.
Ko darījāt pie saimnieka?
Es darīju visus lauku darbus, piemēram, strādāju zemi, ecēju, pļāvu ar izkapti.
Tas bija fiziski smags darbs, vai ne?
Jā.
Kā tajā laikā bija ar izklaidēm un atpūtu? Ne jau visas dienas bija jāstrādā...
Svētdienās parasti nelika strādāt. Ārkārtas gadījumos, piemēram, kad bija jāvāc siens, strādājām arī svētdienās.
Vai notika arī balles?
Jā, pie dzelzceļa stacijas «Goba» bija zaļumbaļļu placis, kur nereti vasarā taisīja balles.
Cik ilgi nostrādājāt pie saimnieka?
Septiņus gadus, līdz armijai.
Ko armijā darījāt?
Dienēju jātnieku pulkā Daugavpilī.
Drīz Latvija, līdzīgi kā jūs, svinēs savu simts gadu jubileju. Vai atceraties, kā Latvija veidojās?
Jā, es redzēju, kādas pārmaiņas notika 1940.gadā. Tajā laikā es biju iesaukts armijā rezervistu apmācībās. Tas notika turpat jātnieku pulkā.
Kādas pārmaiņas jūs atceraties?
Tās bija šausmīgas. Man pretstats likās tik briesmīgs, ka es uz to skatījos ar šausmām.
Kā varēja notikt, ka mūsu brīvā Latvija uzreiz pazuda?
Kādas trīs diennaktis nāca iekšā «šķībo» plūsmas.
No Krievijas puses?
Jā. Kādi viņi izskatījās pretstatā mūsu Latvijas armijai! Viņi bija gājuši kājām simtiem kilometru, noputējuši ar putekļiem.
Kā jums izdevās pārdzīvot kara laiku?
1944.gadā mani mobilizēja armijā. Biju Baltkrievijā Policijas bataljonā, kas gāja trenkāt baltkrievu partizānus.
Tas bija smagi?
Nē, tas nebija tik smagi. Tas jau nebija nekāds karš. Partizāni bija tik gudri un vietējie iedzīvotāji viņus tā atbalstīja, ka iedzīvotāji pirmie zināja, kur mēs rītdien iesim un ko darīsim, mežus ķemmējot.
Vai sanāca piedalīties arī īstā karadarbībā?
Jā, vēlāk. Kad bijām ar partizāniem nodzīvojušies un izķemmējuši mežus, mūsu vienību atsūtīja atpūtā uz Valmieras pagasta Dikļiem. Mana sieva atbrauca pie manis uz vienību un priekšniekam izkaulēja man atvaļinājumu. Kad atvaļinājums nāca uz beigām, pie manis ieradās viens zaldāts un paziņoja, ka man ir jābrauc uz fronti.
Uz kurieni?
Uz Turmantu, tas bija aiz Daugavpils. Jau braucot pa ceļam uzzināju, ka pirms pāris dienām notikušas kaujas, kurās bija kritušie. Vienība bija izretināta, un tajā vairs nebija daudz karavīru. Viens mans dienesta biedrs, ar kuru kopā dienējām, bijis pie prettanku lielgabala, kur arī saārdīts un nošauts. To dzirdot, es domāju, ka mani aizvedīs, lai nošautu.
Bet izrādījās, ka tā nenotika. Jums paveicās!
Daudz netrūka. Kad jau bijām sagatavojušies kaujai, mani nolika kā mīnmetēju vadītāju. Vajadzēja notēmēt un izšaut astoņas mīnas. Bet nebija nekādu sakaru, un tāpēc man pašam bija no zila gaisa jāizdomā, kur šaut. Dažas minūtes pēc tam, kad izšāvu astoņas mīnas, krievi laida «katjušu» virsū. Tajā vietā bija birztaliņa, bet to nokapāja pa tīro. Birztaliņas vairs nebija.
Man Dieviņš stāvēja klāt. Visapkārt sprāga mīnas, bet man tikai viena šķemba trāpīja stilbā.
Kādus atceraties padomju laikus?
Padomju laikos bija arī labās puses. Darbs bija visiem, bez darba nemaz nedrīkstēja dzīvot. Medicīna bija it kā par brīvu.
Šodien medicīna arī ir it kā par brīvu...
(Smejas.) Jā, jā.
Jums par šo apgalvojumu jāsmejas?
Man ir drusciņ citādāk – esmu represētais un tāpēc man ir zināmi atvieglojumi, par vizīti pie ārsta nav jāmaksā.
Vai bieži kontaktējaties un ejat pie ārsta?
Pie ģimenes ārsta šad tad eju. Zālītes jālieto, jo bez tām motors negrib strādāt.
Bet kopumā veselība turas?
Jā. Es katru dienu staigāju kaķīšus barot.
Ejat arī laukā?
Jā, katru dienu priekšpusdienā eju laukā kādas pāris stundas. (Pa vasaru viņš arī brauc ar velosipēdu. Agrāk brauca līdz 5 km, bet tagad – mazāk.) Laikam fiziskā slodze tomēr nāk par labu veselībai.
Ģimenes ārsts mani arī brīdina vairāk kustēties un staigāt, jo, ja gulšņās pa gultu, tad tā arī paliks.
Vai sekojat līdzi tam, kas notiek sabiedrībā?
Jā, «Panorāmu» skatos. Avīzi lasīt iznāk maz laika. Grūti arī ar redzi, jo avīzēs burtiņi ir ļoti mazi.
Kas jūs visvairāk uztrauc no sabiedrības notikumiem? Kas jums šķiet svarīgi?
Mani uztrauc lielā netaisnība un korupcija. Nupat uz manu dzimšanas dienu bija atbraukusi ciemos mazmeita, kura dzīvo Itālijā. Viņa stāstīja, ka Itālijā esot vēl drausmīgāk.
Vai esat bijis ciemos pie mazmeitas Itālijā?
Nē, mani aicina, bet man nav bijusi dūša aizbraukt. Nezinu valodu, jāiztiek ar to, ko viņa man pārtulko. Arī ar znotu nevarēju tieši sarunāties.
Znots ir itālietis?
Jā. Viņš bija atbraucis ciemos, ēdām kopā brokastis un pusdienas, bet es ar viņu varēju sarunāties tikai caur mazmeitu.
Vai sekojat tam, kas notiek Ukrainā, Krievijā? Kāds ir jūsu viedoklis?
Jā, sekoju līdzi. Grūti pateikt, kas īsti tur notiek. Mazmeita teica, ka pašā Ukrainā neesot kārtības. Ne tikai tas, ka uzbrūk pretinieki, bet arī pašu starpā neesot kārtības un viņiem neesot savas stabilas armijas, tāpēc esot grūti cīnīties.
Daudz runāts, ka Krievijas-Ukrainas karš var atstāt sekas arī Latvijā.
Protams, tam ir sekas. Tas ietekmē mūsu tirdzniecību, lopkopību, lauksaimniecību. Klausos ziņās, ka uzņēmēji cieš no šā kara un nezina, kā savilkt galus kopā, jo eksports uz Krieviju vairs neiet.
Vai saistībā ar visu notiekošo jums ir bijušas bažas par reālas karadarbības sākumu?
Mani tas baida.
Laikam ikviens saprot – ja tagad izveidojas karš, tas var būt šausmīgs.
Esmu dzirdējusi cilvēkus runājam – ja tagad sākas karš, tas var būt pēdējais.
Jā, tā var būt, bet cerēsim, ka nebūs. Pat ja Krievija to iesāktu, tas viņiem nepaies garām.
Teicāt, ka katru dienu ejat laukā un daudz staigājat. Ko vēl jūs ikdienā darāt?
Es daudz skatos sporta pārraides. Tas aizņem lielu laika daļu.
No citiem sirmgalvjiem esmu dzirdējusi, ka viena no lielākajām vecuma problēmām ir vientulība. Vai jūs dzīvojat viens pats?
Jā, dzīvoju viens pats.
Nevar sacīt, ka man vientulība būtu problēma. Laikam esmu pieradis dzīvot viens.
Radiniece no Iecavas piedāvāja, lai ņemu viņas mazmeitu, kas mācās skolā Rīgā, par apakšīrnieci. Bet man nepatīk skaļums un jauno darbošanās.
Pāris gadus man bija īrnieki, mazmeita bija noslēgusi līgumu. Ar tiem cilvēkiem bija ļoti labi, jo jutāmies kā viena ģimene. Kopā gatavojām un ēdām. Viss bija labi. Bet viņiem izbeidzās darbs un viņi aizbrauca uz Angliju. Man bija tik žēl.
Vai bieži satiekaties ar draugiem, radiem?
Viena radiniece, brāļa meita, dzīvo Amerikā, bet otra – Anglijā. Pa vasaru viņas brauc te, viņām ir vasarnīca Saulkrastos. Amerikā dzīvojošā radiniece zvana un interesējas par mani gandrīz katru dienu. Ļoti rūpējas par mani. Radi jau aptuveni divus gadus mani vadā uz Ādažu slimnīcu, jo mūsu poliklīnikā pie speciālistiem ir rindas. Ādažos rindas ir mazākas un viegli tiek klāt pa vienu dienu.
Ārstiem nav izbrīns, ieraugot jūsu pases datus?
Daudz ārstu brīnās un prasa, kā iespējams tik ilgi nodzīvot bez lielām kaitēm.
Atklāsiet savu ilgdzīvošanas noslēpumu?
Varbūt viena lieta ir tas, ka neesmu smēķējis. Tas laikam kaut ko dod.
Kas vēl?
Esmu bijis prātīgs ar alkoholu, tikai svētku reizēs. Man patīk arī sports un fizkultūra. Jaunībā nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, pa druskai no katra, piemēram, riteņbraukšanas. Nebija jau daudz laika, bija jāstrādā. Sportot traucēja arī tas, ka bērnībā, strādājot smagos darbus, samocīju muguru. Tas neļāva pilnvērtīgi nodoties sportam.
Vai varat pastāstīt par saviem ēšanas paradumiem? Vai tie, jūsuprāt, arī ietekmējuši jūsu dzīves ilgumu?
Domāju, ka tie ir ietekmējuši. Esmu pieradis ēst visu, ko ir pa spēkam nopirkt.
Kas ir jūsu mīļākais ēdiens?
Pēdējā laikā, kad es vairāk atnāku mājās no kaķīšu promenādes, izvāru makaronus, rīsus vai griķus.
Bet kāds ir jūsu vismīļākais ēdiens?
Nemaz nevaru to pateikt. Es ēdu visu, izņemot sēnes. Radiniece atveda un pagatavoja sēnes, viņiem sēnes skaitās dārgs ēdiens, bet man ir labāk, ja tās liek tālāk. Kā uzkožu glumu sēni, tā ir cauri.
Teicāt, ka daudz skatāties pa TV sporta pārraides. Kā satiekat ar modernajām tehnoloģijām, piemēram, mobilo telefonu, internetu?
Es tās neesmu apguvis.
Bet parastais telefons jums ir?
Jā, tas ir.
Vai jūs gribētu paskatīties, kāda izskatās interneta pasaule, kur jaunieši dzīvo?
Mana radiniece bija paņēmusi līdzi pārnēsājamo datoru, ko man rādīja. Ir jau interesanti paskatīties. Viņai draugs ir Amerikā. Mēs sasveicinājāmies skaipā. Bet es tīri labi iztieku bez datora, man pietiek ar TV.
Ko jūs novēlētu Latvijai un tās iedzīvotājiem valsts 100. jubilejā, kas drīz būs?
Lai rītdiena būtu labāka nekā šodiena!
