Krievija acīmredzami gatavo bruņotu uzbrukumu Baltijas valstīm. Uzbrukums, visticamāk, būtu pēkšņs, straujš un atklāti militārs, nevis pakāpeniski un slēpti eskalēts kā par «hibrīdkaru» dēvētais karš Austrumukrainā. Taču nekādā gadījumā nebūtu negaidīts.
Lai kādus melus pārmestu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, viņa darītais konsekventi atbilst programmatiski runātajam. Viņš ir nodēvējis PSRS sabrukumu par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu un solījis atjaunot Krieviju kā pasaules lielvaru. 2008.gadā Krievija okupēja daļu Gruzijas teritorijas un jau piekto gadu īsteno vērienīgu armijas modernizācijas programmu.
Krievija nekad nav atzinusi, ka PSRS bija okupējusi Baltijas valstis, un vērienīgās militārās mācībās 2009. un 2013. gadā imitēja Baltijas valstu teritorijas ieņemšanu un aizstāvēšanu pret NATO papildspēkiem, ieskaitot «preventīvu» kodoluzbrukumu Varšavai. Bet kopš Ukrainas kara sākuma tās militārā aktivitāte tiešā Baltijas valstu pierobežā pastiprinājusies dramatiski.
Bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš uzskata, ka Ukrainā īstenotais «hibrīdkarš» tika gatavots Latvijai un Igaunijai un būtu īstenots 2017.gadā, ja Maidans, kas varēja novest pie Putinam eksistenciāli bīstamas Ukrainas aiziešanas no Maskavas ietekmes zonas, nebūtu piespiedis viņu šo scenāriju pērn sasteigti likt lietā Ukrainā.
Taču Ukrainas noturēšana savā ietekmē nevar būt Putina sāktās impērijas atjaunošanas stratēģijas galapunkts. Galvenais šķērslis viņa plāniem ir NATO un tās militāri stiprākā valsts ASV. Agresija pret Baltijas valstīm, uz ko NATO partneri nespētu pienācīgi atbildēt, jo nevēlētos sākt pasaules karu ar kodolvalsti, būtu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas gals un nodrošinātu Krievijai dominējošu stāvokli Eiropā uz gadu desmitiem.
NATO valstu politiķi un militārie komandieri to acīmredzami apzinās. Viņu pēdējā laika neparasti atklātie brīdinājumi par Krievijas iespējamo uzbrukumu Baltijas valstīm var nozīmēt, ka draudi ir reāli.
Brīdinājumi
Februāra sākumā bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens pateica, ka konflikts «nav par Ukrainu». Putins vēlas atjaunot Krieviju kā lielvaru, tāpēc viņa mērķis ir sagraut NATO solidaritāti un atjaunot Krievijas dominēšanu Austrumeiropā. «Ir liela iespēja, ka viņš iebruks Baltijas valstīs, lai pārbaudītu NATO 5. pantu,» brīdināja bijušais alianses vadītājs.
Pagājušonedēļ ASV bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Martins Dempsijs salīdzināja Krievijas agresiju Ukrainā ar ugunsgrēku, kas var pārņemt Austrumeiropu, un norādīja, ka Putina galvenais stratēģiskais mērķis ir sadrumstalot NATO. Viņš apliecināja, ka ASV aizstāvēs Baltijas valstis, ja tās kļūtu par Putina nākamo mērķi.
Trešdien arī Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons paziņoja, ka Krievija var mēģināt iebrukt Baltijas valstīs. Ja Eiropa nespēs dot pienācīgu pretsparu Putinam Ukrainā, sekas būs «dziļi postošas», un viņa nākamais mērķis varētu būt Baltijas valstis vai Moldova, prognozē britu premjerministrs.
Kamerona neparasti tiešā valoda par Krievijas apdraudējumu Baltijas valstīm sekoja tikpat neparasti atklātiem NATO valstu politiķu un militāro komandieru paziņojumiem pāris nedēļās pēc Minskas vienošanās par pamieru Austrumukrainā, kuru Krievija nepilda.
Pagājušonedēļ britu aizsardzības ministrs Maikls Felons runāja par «reāliem un šābrīža draudiem», ka Krievija varētu mēģināt destabilizēt Latviju, Lietuvu un Igauniju, izmantojot līdzīgu taktiku kā Krimā un Austrumukrainā, un ka NATO ir jābūt gatavai «jebkāda veida Krievijas agresijai, lai arī kādā formā tā izpaustos». Viņš raksturoja kā tikai «iesildīšanos» Krievijas tankus Ukrainā, kara lidmašīnu lidojumus gar Britu salām un zemūdenes Ziemeļjūrā, un Igaunijas drošības dienesta darbinieka nolaupīšanu pērn septembrī.
Uzreiz pēc tam arī NATO spēku Eiropā komandiera vietnieks, britu ģenerālis Adrians Bredšovs brīdināja, ka Putins var mēģināt sagrābt NATO dalībvalsts teritoriju, turklāt izmantojot nevis slēptas invāzijas, bet gan atklāta militāra iebrukuma taktiku un cerot, ka NATO nevēlēsies eskalēt konfliktu. Viņaprāt, šādam iebrukumam Krievija varētu izmantot kādas no biežajām neizziņotajām militārajām mācībām pie Baltijas valstu robežām.
Viņa tiešais priekšnieks, NATO Eiropas spēku komandieris ģenerālis Filips Brīdlovs trešdien nosauca «Krievijas agresiju austrumos» kā pirmo no galvenajiem apdraudējumiem Eiropas drošībai un paziņoja, ka ASV kopā ar sabiedrotajiem nodrošina «efektīvus kodolspēkus, lai atturētu no agresijas pret alianses locekļiem».
Agresijas ikdienišķums
Nedz Latvijai, nedz Baltijai neesot militāru iebrukumu draudu, premjerministre Laimdota Straujuma teica otrdien, kad Valsts prezidents Andris Bērziņš bija apspriedies «arī par ģeopolitisko situāciju» ar Satversmes aizsardzības biroja un Militārās izlūkošanas dienesta vadītājiem.
Šī apspriešanās notika dienu pirms trešdien Krievijas desanta spēku sāktajām mācībām Pleskavas apgabalā pie Latvijas un Igaunijas robežas, kurās piedalās 500 tehnikas vienību un ap 1500 karavīru. Premjerministres paziņojums, ka Latvijai neesot iebrukuma draudu, skan mierinoši tiktāl, ka šīs mācības Krievija vēl nepārvērtīs reālā iebrukumā.
Taču kopš kara sākšanas Ukrainā dažāda veida iepriekš neizziņotas mācības Krievijas bruņotie spēki mūsu reģionā rīko tik regulāri, ka tās jau kļūst gandrīz vai par ikdienu. Jebkuras no šīm kārtējām ārkārtas mācībām var jebkurā brīdī kļūt par uzbrukumu, kā tas pērn februārī notika Krimā.
Tik ikdienišķi, ka par to ziņās ir labākajā gadījumā pāris rindiņu, ir kļuvuši gadījumi, kad NATO gaisa spēku lidmašīnas pārtver Krievijas militāros lidaparātus ar izslēgtiem pazīšanas signālu raidītājiem Baltijas valstu gaisa telpas tuvumā. Žurnāls Newsweek pērnruden sarēķināja, ka šādu gadījumu skaits pie Latvijas gaisa telpas robežām pieaudzis no vidēji pieciem iepriekšējos gados līdz vairāk nekā 180 pagājušā gada pirmajos 10 mēnešos. Šajā laika posmā Latvijas teritoriālo ūdeņu tuvumā vairāk nekā 40 reizes pamanīti Krievijas karakuģi, salīdzinot, piemēram, ar tikai vienu šādu gadījumu 2010.gadā. Tolaik prese par to rakstīja itin daudz un plaši.
Vēl lielāka visas pasaules preses uzmanība pērn augustā bija pievērsta Krievijas pirmajam «humanitārajam konvojam» ar kravām teroristiem Austrumukrainā. Otrdien tikai dažas rindiņas atsevišķu mediju ziņās informēja, ka ceļā uz Donbasu devies jau sešpadsmitais.
Pieradināšana pie agresijas ir Kremļa taktikas modelis arī diplomātijā. Šķiet, lasītāji būs jau piekusuši no nemitīgi atrastajiem arvien jauniem pierādījumiem tam, ko tāpat visi zina un ko Krievija turpina noliegt, taču patiesībā vairs īsti pat neslēpj — ka Austrumukrainā karo arī Krievijas armijas regulārās vienības. Uz apvainojumiem melošanā Kremļa saimnieks tikai paraustītu plecus — nu un? Viņam rūp rezultāts, un kāda starpība, kā to sasniedz.
Tāpēc arī uz kārtējiem Eiropas politiķu un amatpersonu paziņojumiem, ka «Krievijai ir jāpilda Minskas vienošanās», kā trešdien atkal paziņoja ES Augstā ārpolitikas pārstāve Federika Mogerīni, Putins var atsmīnēt — un kas tad būs, ja nepildīšu?
Pērn martā Mogerīni, tolaik vēl Itālijas ārlietu ministre, diskusijā ar Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu, kurš mudināja eiropiešus apņēmīgāk vērsties pret Krievijas agresiju Ukrainā, retoriski vaicāja: «Tātad — sabumbosim Krieviju? Kāds tad ir risinājums?»
Ja Putins būtu drošs, ka tikpat bezpalīdzīgi arī NATO reaģētu uz Krievijas iebrukumu Baltijas valstīs, kas viņu varētu atturēt no šāda uzbrukuma?
Spēka valoda
Rietumvalstu noteiktās ekonomiskās sankcijas jau ietekmē Krievijas ekonomiku, un ilgtermiņā šī ietekme būs jūtama arvien stiprāk. Taču, kamēr ES un ASV sankcijas nāk kā diplomātisku sarunu procesā mīkstināta atbilde uz viņa kārtējo agresijas eskalāciju, viņš vienmēr būs soli priekšā. Turklāt ekonomiskas grūtības Krievijai drīzāk ir norma, nevis ārkārtas situācija, un diezin vai šķistu pārāk augsta maksa par uzvaru lielajā ģeopolitiskajā karā.
Vācijas kanclerei Angelai Merkelei varbūt ir taisnība, ka Ukrainas krīzei nevarot būt militāra risinājuma — vismaz tādā ziņā, ka ne Vācija, ne citas NATO valstis Ukrainas dēļ nesāks karu ar Krieviju. Taču Putinam būtu jāliek bez diplomātiskiem aplinkiem saprast, ka pilnīgi citādi notiktu, ja viņš izlemtu par labu militāram risinājumam attiecībās ar NATO. Iespējams, ka NATO augstāko militāro komandieru publiski atgādinājumi par kodolieročiem ir signāls Kremļa valdniekam, lai šādu iespēju labāk nemaz neapsver. Vēl iedarbīgāks atturētājs būtu ievērojama un pastāvīga NATO spēku klātbūtne Baltijā.
Taču tieši notikumi Ukrainā lielā mērā izšķirs, vai Putins uzdrošināsies iet tālāk impērijas atjaunošanā. Starp karu un diplomātisku runāšanu Rietumiem ir plašs ekonomisku, politisku un arī Ukrainas aizsardzības spēju nostiprināšanas līdzekļu arsenāls, ar ko pacelt Kremlim cenu par agresiju līdz pārāk lielai.
Bijušais ASV aizsardzības ministrs Leons Paneta pirms divām nedēļām intervijā Spiegel par Krievijas vadītājiem pateica: «Viņi saprot spēku, un, ja jūt, ka oponenti ir vāji, viņi to izmantos.» Viņaprāt, Putins iedomājas, ka var manipulēt ar Rietumiem un rīkoties nesodīti. Ja Rietumi ļaus Krievijai īstenot Ukrainā iecerēto, «tā būs skaidra vēsts Putinam, ka Ukraina ir tikai pirmais solis». Tāpēc agri vai vēlu būšot jānovelk līnija, un «labāk agrāk nekā vēlāk».