Drošības eksperts: sabiedrību pārliecina, ka pretošanās ir bezjēdzīga

Jebkuras armijas vai bruņoto spēku attīstība ir atkarīga no naudas, un aizsardzība maksā dārgi. Jautājums ir par to, cik Latvija ir gatava atvēlēt valsts aizsardzībai. Resursu gan Aizsardzības ministrijai, gan Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) Apvienotajam štābam ir pietiekami, lai finanšu līdzekļus spētu labi iztērēt. Tomēr tajā pašā laikā parādās diskusijas, kurās tiek apšaubīta nepieciešamība pēc valsts aizsardzības spēju stiprināšanas, skaidroja eksperts.

«[Iepriekšējā valsts aizsardzības koncepcija] paredzēja palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP. Neviens tad neiebilda, taču tagad, kad pieņemts lēmums 2% aizsardzībai atvēlēt līdz 2018.gadam, saistībā ar to, ka Krievijas jautājums ir atkal aktuāls, sākas diskusijas,» sacīja Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

Tādējādi var novērot, ka tiek piemērots viens no vissvarīgākajiem agresorvalsts instrumentiem - mēģinot pārliecināt sabiedrību, ka ir bezjēdzīgi karot. «Ja mēs gribam uzbrukt kādai valstij, mums vajag leģitimizēt mūsu mērķus ne tikai mūsu sabiedrības ietvaros, bet arī tajā valstī, kurai uzbrūkam. Lai to izdarītu, mums jāizmanto informācijas operācijas un psiholoģiskās operācijas. To šobrīd Latvijā veicina Krievija,» skaidroja eksperts.

Situācijā, ja visi Latvijas iedzīvotāji pateiktu - mums šķiet, ka Krievijai ir taisnība un mēs gribam būt Krievijas sastāvdaļa, - karš nebūtu vajadzīgs. «Varētu parakstīt līgumu, un visi būtu priecīgi. Dosim rokas, mainīsim pases, un viss. Šis leģitimizācijas process ir šausmīgi svarīgs. Protams, ka šobrīd tas notiek [Latvijā],» atzina Bērziņš.

Komentējot nereti izskanējušo apgalvojumu, ka Latvija ir Baltijas vājākais punkts, Bērziņš uzsvēra, ka nav pareizi runāt par konkrētu valsti. «Faktiski vājākais punkts ir visa ES sabiedrība kā postmoderna sabiedrība. Krievija izmanto totāla kara jēdzienu, kas nozīmē, ka tas nav vienkārši valsts pret valsti, bet gan viena sabiedrība pret otru sabiedrību. Nācija pret nāciju. Tas nozīmē, ka mobilizācijas līmenim jābūt tādam, ka katrs cilvēks ir gatavs karot kaut kādā veidā,» uzsvēra eksperts.

Šādā līmenī ES postmodernajā sabiedrībā mobilizēt cilvēkus nav iespējams, kas tādējādi ir arī problēma.