Kā ukraiņu, tā arī krievu mediji bieži apzināti sniedz nepārbaudītu informāciju, citiem vārdiem, dezinformāciju. Tā uzskata Krievijas ziņu portāla «Lenta.ru» bijusī galvenā redaktore ar 10 gadu pieredzi Gaļina Timčenko, kura patlaban vada Latvijā bāzēto krievu mediju «meduza.io». Intervijā rus.tvnet.lv Timčenko arī paziņoja, ka visi mēģinājumi Baltijas valstīs izveidot «krievu telekanālus» ir lemti neveiksmei.
- Ja nemaldos, jūs savu portālu neuzskatāt par opozicionāru. Vai to var dēvēt tikai par informācijas portālu?
- Kategoriski, tikai informācijas portāls.
Ir notikusi tāda informācijas lauka sagrozīšana, ka vienkārša informācija, veselais saprāts jau tiek uztverti kā opozīcija.
Jebkuri materiāli, kurus mēs publicējām, teiksim, pirms diviem gadiem vēl lenta.ru, tika uztverti kā dzīves norma, taču tagad tiek uztverti gluži vai kā žurnālistikas varoņdarbs.
Mani tas, taisnību sakot, aizvaino, jo mūsu kredo ir informācijas izplatīšanas brīvība un vārda brīvība. Viss!
Mēs necīnāmies ar režīmu, mums nav tāda uzdevuma. Mūsu galvenais uzdevums - informēt cilvēkus par to, kas notiek.
Mēs nezinām visu patiesību, bet varam teikt, ka mūsu sniegtā informācija ir pārbaudīta, šķiet uzticama, un mēs ar savu vārdu garantējam, ka konkrētais avots ir uzticams.
Mēs neuzņemamies ļoti daudz. Krievijas mediju lielākā nelaime ir tāda, ka viņi pēkšņi sākuši justies kā patiesības nesēji pēdējā instancē. Mēs toties sakām: «Mēs nezinām patiesību. Mums ir informācija, kas ir pārbaudīta un kuru apstiprinājuši citi neatkarīgi avoti, un tāpēc mēs to sniedzam jums.»
Ja šāda pieeja jau tiek vērtēta kā opozicionāra, nu ko... Tomēr atkārtošu, mēs neesam opozīcijas izdevums. Mēs esam medijs ar veselo saprātu un reālu informācijas programmu, kas diemžēl Krievijā kļuvusi pilnīgi fiktīva. Ja paskatās turienes informatīvos kanālus, ko es daru ļoti reti, tad tur no septiņiem sižetiem četri būs veltīti Ukrainai.
Ak kungs, valsts ar 140 miljoniem iedzīvotāju, kurā ir milzīgs daudzums problēmu un iemeslu ziņām! Bet mums vairāk nekā puse ziņu ir par Ukrainu. Tā arī ir informācijas lauka sagrozīšana. Tāpēc arī viss, ko gribam, - iztaisnot šos izliekumus un deformācijas.
- Diskusijā LTV-7 teicāt, ka «medijiem nav tiesību nodarboties ar propagandu. Viņu uzdevums - nogādāt ziņas auditorijai, nevis izlemt, kuru informāciju publicēt, bet kuru ne. Kamēr Krievijas un Ukrainas masu informācijas kanāli neļauj izteikties pretējās puses pārstāvjiem, viņiem nav tiesību tikt sauktiem par sabiedriskajiem medijiem.» Tagad katra no pusēm apgalvo, ka tieši viņu sniegtā informācija ir patiesa, kamēr pretējās puses - «propaganda». Pēc jūsu teiktā, jūs piedāvājat katrai pusei sniegt gan savu «patiesību», gan svešu propagandu, bet lasītājs jau pats atdalīs, «kas graudi, kas sēnalas».
- Es tagad izteikšos ļoti politnekorekti. Maskavas «tusiņā» ir tādi izteicieni: «Dievs, dedzini - šeit jau vairs neko nevar labot.»
Situācija Krievijas valsts medijos nonākusi līdz tādam punktam, ka gribas pateikt tieši tā!
Solis atpakaļ būs tikai tad, kad pēc tā radīsies pieprasījums vai politiskā griba to darīt.
Man par lielu nožēlu, Ukrainas mediji neatpaliek no krievu medijiem.
Arī tajos bieži apzināti tiek sniegta nepārbaudīta informācija, citiem vārdiem sakot, «dezinformācija».
Tas ir īsts hibrīdkarš. Taču kara laikā no plašsaziņas līdzekļiem prasīt objektivitāti ir diezgan grūti.
Jo karo taču divas valstis, un tāpēc Ukrainas un Krievijas valsts mediji ir tieši tādi paši šīs frontes cīnītāji. No viņiem neko nevar pieprasīt.
Mani vairāk uztrauc kas cits. Krievijā diezgan daudz privātu, neatkarīgu mediju, kas nav kara dalībnieki. Viņiem vajadzētu sevi saglabāt un nepakļauties šai histērijai. Diemžēl šie mediji lielākoties pieder bagātiem cilvēkiem, kuriem mediju bizness nav primārais.
Tāpēc, pastāvot «uzbraukšanas» draudiem šo uzņēmēju pamatbiznesam, arī īpašnieki saviem medijiem saka: «Jūs, lūdzu ieklausieties, ko un kā runā Kremlis, un ziņojiet to pašu vai arī neziņojiet vispār.»
Šādos apstākļos savu balsi saglabā tikai tie mediji, kuriem faktiski vairs nav ko zaudēt.
- Pie mums Latvijā par opozicionāriem krievu medijiem uzskata «Doždj» un «Eho Moskvi». Cik lielā mērā tos patiešām varētu dēvēt par opozicionāriem?
- Nu, «Eho Moskvi» nekad nav bijis opozīcijas medijs. Lai kolēģi neapvainojas, bet «Eho Moskvi» - tas nav medijs, bet drīzāk kaut kāds brīvais mikrofons. Masu medijam jābūt redakcionālajai politikai, bet, lai sasniegtu auditoriju, ir nepieciešams tai kaut ko piedāvāt. Taču kuru katru personu nevar izrādīt lielai auditorijai, kaut vai tikai tāpēc, lai nezaudētu savu seju.
Kas attiecas uz «Doždj», tad viņi atrodas izdzīvošanas režīmā, starp citu, kā jau visi mediji, kuri nav iekļauti Kremļa blokā. Tāpēc man negribētos izvirzīt kaut kādas profesionālas pretenzijas, kuru, ticiet man, arī mediju sabiedrībā ir ļoti daudz.
- Mēs ar jums runājām par diviem hibrīdkara un informācijas kara dalībniekiem - promaskaviskajiem un prokijevas. Kā jūs definētu Rietumu medijus, un kāda ir to loma un pozīcija šajā karā?
- Ja runājam globāli par viņu iekšējo virtuvi, tad arī tur notiek «tektonisks kustības». Ja par politiku... Redziet, kas par lietu, kad Krievijas patrioti vai, kā viņi sevi dēvē, «sargi», vicina savas sažņaugtās dūres Obamas, Kamerona vai Merkeles virzienā, viņiem neienāk prātā, ka būtībā ASV, Vācijā vai Lielbritānijā viņi nevienu neinteresē līdz brīdim, kamēr nerada draudus. Pasaule taču saskaras ar savām, turklāt nopietnām problēmām.
Līdz brīdim, kamēr Krievija nenostājās pie Eiropas Savienības robežām un Vācija kā ES lokomotīve neieraudzīja, ka miera laiki Eiropā beidzas, tā Krievijai īpašu vērību nemaz nepievērsa.
Tas pats notiek arī ar pasaules medijiem - respektīvi, krievu un ukraiņu darba kārtība viņus interesē tieši tikpat, cik slaktiņš Dārfūrā [starptautisks konflikts Sudānas rietumos, - red. piezīme], un daudz mazāk nekā Ebolas epidēmija, kura sasniedza arī tai skaitā ASV.
Tāpēc mēs nesagaidīsim objektīvu informācijas atspoguļojumu ne jau tāpēc, ka Rietumu mediji to dara ļaunprātīgi, nē. Arī viņiem ir ierobežoti resursi, un viņi dara to, kas ir interesanti viņu auditorijai, un tai Krievija un Ukraina ir interesantas tikai tad, kad tās tiešām sāk draudēt visai pasaulei.
Man šķiet, ka pēc «Donbasa katla» un visa, kas noticis pēdējā laikā, Rietumu mediji tur notiekošajam pievērsuši īpašu uzmanību. Sāka parādīties nopietni pētījumi, tomēr tik un tā lielie mediju materiāli par šo tēmu parādās ne tik bieži kā gribētos. Drīzāk priekšplānā iznāk Putins, viņa pazušana, viņa domas un nodomi.
Varam teikt ciniski: Rietumos Putinu var pārdot labāk nekā karu Ukrainā.
- Jūsu kolēģe Marianna Maksimovska no РЕН-ТВ kādā intervijā paziņoja, ka arī iestājas par žurnālistiku, nevis viedokļiem. Tomēr, kā viņa saka, «līdz ar Ukrainas krīzes attīstību tā sauktā objektīvā žurnālistika kļuvusi praktiski neiespējama», jo auditorija sadalījusies divās nesamierināmās nometnēs. Jūs savukārt turpināt atbalstīt un īstenot faktu žurnālistiku.
- Tā ir tikai Mariannas personīgā izvēle, bet es viņai nepiekrītu. Ir vienkāršs noteikums: dari, kas pienākas, un notiks, kam jānotiek. Mana profesija - sniegt informāciju, esmu sava veida pastnieks. Savukārt ja pastnieks vēl domās, kā štancēt vai izdaiļot aploksni ar puķītēm, tad tas ir nepareizi, un tā nav viņa profesija.
Jā, šodien sabiedrība medijos vēlas redzēt savu atspulgu, tā vēlas saņemt apstiprinājumu savam viedoklim.
Tiklīdz cilvēki saskaras ar to, ka mediji neatbilst viņu priekšstatam, tūlīt iestājas agresija un vilšanās.
Tomēr ir taču kaut kādi principi, kuriem tu vai nu atbilsti, vai šo profesiju pamet.
Mediji - tas vienmēr ir mājas virtuves restorāns, tātad «ēd, ko pagatavojām». Jo tieši mēs uzņemamies drosmi un pat nekaunību atlasīt no desmitiem tūkstošu pasaules notikumu tos, kuri mums šķiet svarīgi. Mēs allaž riskējam, tos piedāvājot mūsu lasītājiem. Ja mūsu ziņu saturs sakritīs ar viņu izjūtām, tad mūs lasīs, ja ne - mūs ignorēs.
- Kā jūs nosauktu tos cilvēkus, kuri cīnās Austrumukrainā? Dažādi mediji viņus dēvē dažādos vārdos: no separātistiem, nemierniekiem līdz teroristiem...
- Nešaubīgi, tie ir separātisti [no latīņu vārda separatus - atdalīšanās, - red. piez.]. Nekādas negatīvas nokrāsas šim vārdam nav. Par kaujiniekiem viņus saukt nevar un arī par teroristiem ne.
- Kā zināms, lielākā daļa krievu iedzīvotāju, un arī ne tikai krievu, Latvijā skatās Krievijas televīzijas kanālus. Kā jūs domājat, kāpēc?
- Tas tā ir izveidojies vēsturiski. Ļaujiet, atskatīsimies gadus piecus atpakaļ, labākās izklaides programmas, labākos seriālus pārraidīja Pirmais kanāls un TV «Rossija». Viņi sacentās savā starpā un gāja «pēdu pēdā». Tādējādi viņi radījuši savu auditoriju, tolaik ļoti tālu no politikas, bet uz kuru, kā izrādās, var ļoti veiksmīgi iedarboties. Ko viņi arī izdarījuši - izgāza informācijas gūzmu pār šo milzīgo, vienoto auditoriju.
Tagad daudzi šovi kļuvuši par vienkārši ārprātu, taču auditorija ir inerta, konservatīva, tā jau sen kā sapulcējusies ap šiem kanāliem un lūkojas uz tiem gaidās pēc lieliskākajām ainām. Taču tagad šo iespaidīgo skatu vietā pār viņiem gāžas informācijas plūsma, kuras mērķis ir tieši viņi
- Igaunijā un Latvijā patlaban tiek veidoti gan elektroniskie mediji, gan sabiedriskā televīzija krievu valodā. Tiek uzskatīts, ka tās spēs pretoties Krievijas televīzijām un to izplatītajai informācijai. Starp citu, šis ir ļoti dārgs prieks nodokļu maksātājiem. Cik, jūsuprāt, šie mēģinājumi būs efektīvi?
- Riskēšu izsaukt uz sevi kritiku, bet teikšu godīgi - man šī ideja nepatīk. Pirmkārt tāpēc: kaut arī jūs sakāt, ka Latvijai tas ir dārgs prieks, tik un tā krievu un Baltijas telekanālu budžeti ir nesalīdzināmi.
Otrkārt, ja par pamatu ņem Krievijas TV modeli, par kuru es tikko runāju, tad Baltijai vispirms vajadzētu izaudzēt savu auditoriju, pamatojoties uz citiem seriāliem un citiem šoviem. Bet tas prasa laiku.
Bez tam viss, ko es šobrīd pie jums dzirdu saistībā ar telekanālu krievu auditorijai, griežas ap sabiedriski politiskām lietām.
Skatītāji taču ne visai grib katru dienu klausīties par politiku. Auditorija ir gatava par to paklausīties, bet kaut kur starp labiem seriāliem un labiem šoviem.
Man liekas, ka sabiedriskais TV krievu valodā Baltijas valstīs - tā ir vējā izsviesta nauda, jo tam būs nulles efekts.
Ja vien šo naudu ieguldītu, lai radītu interesantus šovus, miniseriālus, dokumentālās filmas par vietējām aktualitātēm, kaut vai tos taisītu krievu profesionāļi, kuri tagad palikuši bez darba, un ja vēl šī izklaide atšķirtos no krievu piedāvātās, lūk, tad varbūt kaut kas arī iedarbotos.
Bet citādi jums iznāks tāds frontāls auto uzbrukums tankam. Ir taču skaidrs, kurš kuru...