21. aprīlī aprit 25 gadi, kopš norisēja Vislatvijas tautas deputātu sapulce, kas pieņēma aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. Plašāku skaidrojumu par šo vēsturisko notikumu sniedz to dienu aculiecinieks un līdzdalībnieks Andrejs Cīrulis, kas tolaik bija ietekmīgā laikraksta «Padomju Jaunatne» galvenais redaktors, Latvijas Tautas frontes Domes valdes loceklis un PSRS Tautas deputāts no LTF platformas.
Jā, tā tiešām taisnība, ka Vislatvijas tautas deputātu sapulce bija spoža Latvijas Tautas frontes uzvara.
Kā jau atceramies, pēc politiski karstās 1988. gada vasaras tika nodibināta Latvijas Tautas fronte. Kaut gan krietni iepriekš Mihails Gorbačovs bija izsludinājis atklātumu un pārbūvi, viņa iecerētajiem jauninājumiem ar visiem spēkiem pretojās vecā nomenklatūra. Tai varu nodrošināja PSRS Konstitūcijas 6. pants, kas noteica Komunistiskās partijas vadošo lomu. Tā tas notika arī Latvijā, kur viens pēc otra notika aizvien reakcionārāki LKP CK plēnumi. Sākotnējā delegātu sarakstā uz Vissavienības partijas XIX konferenci bija paredzēts iekļaut tikai vecā kaluma komunistus, ieskaitot Maskavā strādājošo Augustu Vosu.
Laikraksts «Padomju Jaunatne» 1988. gada 19. maijā rosināja arī Latvijas iedzīvotājus telefonaptaujā nosaukt savus pārstāvjus uz nozīmīgo Vissavienības forumu. Līdz tam nekas tāds nebija darīts. Tā nu uz Maskavu brauca arī tautas atbalstītie Jānis Peters, Anatolijs Gorbunovs, Ēriks Hānbergs, Ivars Priedītis.
Par īpašu panākumu demokrātiskie spēki uzskatīja Daiņa Īvāna iekļaušanu delegācijā.
Bez plaša mēroga sabiedriska atbalsta par Vissavienības partijas XIX konferences delegātu Dainis noteikti nebūtu kļuvis. Interesanti atzīmēt, ka šajā akcijā, ko kopīgi rīkoja «Padomju Jaunatnes» un «Sovetskaja molodež» redakcijas, kā pārstāvis no tolaik ļoti progresīvās komjaunatnes Centrālkomitejas darbojās arī pašreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs.
Par vienu no konferences stūrakmeņiem kļuva jautājums par PSRS vēlēšanu sistēmas maiņu. Pēc Latvijas Tautas frontes nodibināšanas 1988. gada oktobrī tas kļuva par šīs ietekmīgās sabiedriski politiskās organizācijas galveno darba kārtības jautājumu. LTF Dome jo īpaši iebilda pret to, ka būtiski tiek ierobežota nelielo savienoto republiku līdzdalība PSRS orgānu darbībā. Jau decembrī darbu sāka LTF republikāniskais vēlēšanu koordinācijas centrs, ko ar panākumiem visās trijās vēlēšanās vadīja pašreizējais Saeimas kancelejas direktors Māris Steins.
Tās bija pilnīgi jauna stila vēlēšanas, pie kā padomju cilvēks nebija pieradis.
Izmaiņas bija itin visās jomās. Vēlēšanu organizatoriem nācās izskaidrot daudzas vienkāršas un cilvēkiem tomēr nesaprotamas lietas, modelēt situācijas, veidot pilnīgi jaunu priekšvēlēšanu aģitāciju materiālus, rīkot tautas tikšanos ar deputātu kandidātiem un tā tālāk. Vēlēšanu centra darbinieki pat brauca uz Zviedriju mācīties, kā vēlēšanas jāorganizē.
1989. gada 26. martā notikušās PSRS Tautas deputātu vēlēšanas bija vienkārši triumfālas - LTF atbalstītie kandidāti ieguva 80 procentus mandātu. Par deputātiem kļuva seši LTF Domes valdes locekļi, LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns un pieci Domes locekļi un komiteju vadītāji. No 52 Latvijas deputātiem 40 bija tautfrontieši.
1989. gada 26. marta vēlēšanas bija pirmās demokrātiskās Latvijā kopš 1931. gada oktobra, bet PSRS tādas nekad nebija bijušas.
Latvijā, Igaunijā un Lietuvā ievēlētajiem PSRS Tautas deputātiem sadarbojoties ar Krievijas un citu republiku demokrātiskajiem spēkiem, tika panākti daudzi šķietami neiespējami mērķi. Galvenais no tiem - PSRS tautas deputātu otrais kongress ar lēmumu «Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu» atzina pakta slepenos protokolus par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem no to parakstīšanas brīža. Tas bija milzīgs un būtisks sasniegums ceļā uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
PSRS Tautas deputātu trešais kongress 1990. gada martā no Konstitūcijas izsvītroja 6. pantu par PSKP vadošo lomu. — LPSR Augstākā Padome ar 220 balsīm par un 50 balsīm pret šādu lēmumu jau bija pieņēmusi iepriekšējā gada 28. decembrī.
Tāpat PSRS Tautas deputātu trešā kongresa prezidijam tika iesniegts 39 Latvijā ievēlēto Tautas deputātu pieprasījums izskatīt jautājumu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
Tikmēr Latvijā politiskā dzīvē risinājās dažādi vētraini notikumi. Vienām kaislībām sekoja nākošās, aizvien pretrunīgākas. Tomēr par politikas kopējo tecējuma virzienu visi bija vienisprātis. Žurnāla «Kommuņist» galvenā redaktora pirmais vietnieks Oto Lācis, kas Latvijas PSR tautsaimniecības padziļinātu izpēti bija sniedzis 1988. gada 1. un 2. jūnija Radošo savienību plēnumā, konstatēja, ka 1989. gada pavasarī pēkšņi sāka aktīvi apspriest iespēju izstāties no PSRS. Arī tie, kas iepriekš tādu iespēju pat domās nebija pieļāvuši, par to pilnīgi atklāti sāka runāt uzreiz pēc LKP XXV (sašķelšanās) kongresa 1990. gada 6. aprīlī.
Lielu skaidrību ļaužu prātos, ko bija sajaukušas visādas politiskās kaislības, sniedza leģendārais Jura Bojāra raksts «Brīvību rīt ne vēlāk kā uz brokastu laiku!», ko «Padomju Jaunatne» publicēja 1989. gada 2. septembrī. Virsraksts, kā zināt, ir folklorizējies, un tagad bieži tiek izmantots visdažādākajās nozīmēs.
1989. gada 10. decembrī norisinājās vietējo padomju vēlēšanas, kurās atkal spožu uzvaru guva Latvijas Tautas fronte praktiski visā Latvijā. Īpaši simboliska bija varas maiņa Rīgā. 1990. gadā šo jautājumu izskatīja Kompartijas Rīgas pilsētas komitejas birojs, kas atklātā tekstā konstatēja viņiem bēdīgo faktu - LKP pozīciju pilnīgu sagrāvi arī šajās vēlēšanās.
Par jauno Rīgas mēru kļuva Andris Teikmanis. Šāda mēroga revolucionāri notikumi notika praktiski visā Latvijā.
Nozīmīgus soļus pretī demokrātijai spēra arī iepriekšējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sasaukuma deputāti.
1988. gada 29. septembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs pieņēma lēmumu par kultūrvēsturiskās simbolikas izmantošanu, ar kuru tikai atļauts lietot sarkanbaltsarkano karogu. Ļoti nozīmīgs bija lēmums par valsts valodas statusa pieņemšanu latviešu valodai. Šos lēmumus, kā arī pirmo divu neatkarības mītiņu 25. martā un 14. jūnijā organizēšanu un vadīšanu virzīja laikraksta «Padomju Jaunatne» redakcija.
Ievērojiet, ka mūsu karogs un valoda tika atgūta vēl pirms Latvijas Tautas frontes nodibināšanas.
1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes divpadsmitā sesija praktiski vienprātīgi (vienīgi diviem deputātiem atturoties) pieņēma Deklarāciju par Latvijas PSR valsts suverenitāti. Piemēram, tā noteica, ka PSRS likumi Latvijas teritorijā stājas spēkā tikai pēc tam, kad tos ratificējis Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns.
Tagad jau daudzus gadus vēsturnieki izvairās šo dokumentu pieminēt, bet Padomju Savienībā šī deklarācija izpelnījās tik plašu ievērību, ka tādas pašas suverenitātes deklarācijas pieņēma itin visās padomju republikās, Turkmēniju, Kirgīziju un Kazahiju ieskaitot.
1990. gada 15. februārī, līdzdarbojoties daudziem PSRS tautas deputātiem, Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes piecpadsmitā sesija pieņēma ļoti būtisku dokumentu - Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību.
Par šo Deklarāciju, kas bija krietni radikālāka par iepriekšējo, balsoja 177 deputāti, pret — 48, bet 14 deputāti atturējās. Dokumentā, kas bija pieņemts ar balsu vairākumu, teikts, ka Latvijas PSR Augstākā Padome iestājas par nepieciešamību veikt pasākumus, kas būtu vērsti uz Latvijas PSR pārveidošanu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kuras iet pa humāna demokrātiska sociālisma ceļu un veido attiecības ar citām valstīm uz līgumu pamata.
Vēsturiski nozīmīgā 4. maija deklarācija pēc skaita bija trešā deklarācija, bet tās pieņemšana vēl bija nākotnes jautājums.
1990. gada sākumā dienaskārtībā jautājums bija par jaunās Augstākās Padomes vēlēšanām. Kandidātus sāka izvirzīt 18. janvārī, bet jau 13. janvārī LTF Domes piektajā sēdē tika apspriesta LTF vēlēšanu platforma un apstiprināts LTF vienoto kandidātu saraksts tautas deputātu vēlēšanām.
Augstākās Padomes vēlēšanas notika 1990. gada 18. martā, un LTF virzītie deputāti ieguva ļoti nozīmīgu vairākumu, tomēr pietrūka dažas balsis nepieciešamajām divām trešdaļām. Tāpēc LTF vēlēšanu centrs darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai sekmīgas būtu arī atkārtotās vēlēšanas, kas notika 29. aprīlī.
Vislatvijas tautas deputātu sapulce notika 21. aprīlī «Daugavas» stadionā pēc Latvijas Tautas frontes iniciatīvas un ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija atbalstu.
Stadionā bija sapulcējušies 8086 visu līmeņu deputāti — no ciemu padomju deputātiem līdz PSRS tautas deputātiem. Klātesošos uzrunāja deputāti Romāns Apsītis, Māris Budovskis, Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs, Indulis Ozoliņš, un Imants Ziedonis. Viņi visi atbalstīja neatkarības un suverenitātes atjaunošanas ideju, apliecināja nesatricināmu apņemšanos iet pa Baltijas ceļu līdzās Lietuvas un Igaunijas tautām.
Sapulcē tika pieņemts aicinājums Latvijas PSR Augstākajai Padomei un tautai darīt visu iespējamo, lai ar demokrātiskām un nevardarbīgām metodēm panāktu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Par aicinājumu tika nodotas 8003 balsis, pret balsoja 41 deputāts, atturējās 43 deputāti.
Šī sapulce notika vispārējās labvēlības un pozitīvisma gaisotnē, un abos virzienos garām braucošie pasažieru vilcieni speciāli samazināja ātrumu, nemitīgi taurēja, un pa visiem logiem vicinājās roku mežs, sūtot sajūsminātus sveicienus deputātiem.
