9. maijs ne vien kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem datumiem bijušās PSRS telpā, bet arī par vienu no galvenajiem identitāšu un vērtību sistēmu sadursmes punktiem. Tas kļuvis arī par būtisku tematu dažādu ekspertu diskusijām, cenšoties novilkt robežu starp vēsturi un politiku.
Šogad šāda diskusija ar nosaukumu «9. maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?» notiks 7. maijā Latvijas Kara muzejā. Ja vēsturnieku starpā valda zināma vienprātība par šīs atceres vai svētku dienas ģenēzi, kā arī par tās īpatnībām, Eiropā uzvaru pār nacismu atzīmējot 8. maijā, bet postpadomju telpā – 9. maijā, tad šīs dienas politiskā komponente ir atsevišķas uzmanības vērta.
9. maija atzīmēšana - Staļina egomānijas dēļ
Krievijā, kā arī lielā daļā bijušās Padomju Savienības republiku un atsevišķās citās valstīs nacistiskās Vācijas sakāve Otrajā pasaules karā un kara beigas Eiropā tiek atzīmētas nevis 8. maijā, kā tas tiek darīts visā pārējā Eiropā, bet 9. maijā. Šī diena tiek saistīta nevis ar Otrā pasaules kara beigām Eiropā, bet ar uzvaru tā saucamajā Lielajā Tēvijas karā, jeb Vācu – Padomju karā, kas bija tikai viens no Otro pasaules karu veidojošajiem konfliktiem. Šis viena Otro pasaules karu veidojošā konflikta atrāvums no kara kopējā konteksta ļauj izvairīties no daudziem nepatīkamiem jautājumiem par Staļina (un PSRS kopumā) lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā, kā arī pret Somiju, Poliju un Baltijas valstīm vērsto Padomju Savienības agresiju kara pirmajā fāzē.1
Padomju Savienībā 9. maiju kā Uzvaras dienu atzīmēja tikai un vienīgi Staļina egomānijas dēļ. Lai arī Vācija jau bija kapitulējusi Sabiedrotajiem, ieskaitot Padomju Savienību, 1945. gada 8. maijā, Staļins pieprasīja atsevišķu kapitulācijas procedūru tieši PSRS priekšā. Tā notika tikai stundu vēlāk, taču pa šo laiku jau bija iestājusies nākamā diena.2
Atmiņas politika ir aizmiršanas politika
Lai arī 9. maiju Padomju Savienība sāka atzīmēt jau 1946. gadā, drīz pēc kara tas tika nolemts aizmirstībai. Viens no iemesliem bija vēlme personificēt uzvaru tikai un vienīgi ar Staļinu un izvairīties no visas padomju tautas un kara veterānu nopelnu aktualizēšanas, tādā veidā mazinot vadoņa vienpersoniskos nopelnus. Kara laika varoņi grima nabadzībā un aizmirstībā, bet invalīdi tika vajāti, jo sociālās aizsardzības trūkuma dēļ bija kļuvuši par būtisku papildinājumu pilsētu ubagu masām, kas bojāja propagandas veidoto priekšstatu par Padomju Savienību kā labāko valsti pasaulē. Savukārt pēc Staļina nāves Uzvaras diena vēl vairāk tika aizvirzīta ārpus padomju pilsoņu atmiņai būtiskajām dienām, baidoties no Staļina kulta atdzimšanas, kā arī tādēļ, ka turpmākajiem valsts līderiem vērā ņemamu nopelnu militārās uzvaras kaldināšanā nebija.
Brežņeva ērā uzvaras atzīmēšana atjaunojās un pieņēma jaunu veidolu. Tā kļuva par daļu no padomju sabiedrību veidojošā kultūras kanona. Uzvara t.s. Lielajā Tēvijas karā kļuva par būtisku padomju ideoloģijas elementu, bet, neskatoties uz to, valstiska mēroga svinības norisinājās tikai apaļajās jubilejās un piecgadēs. Šī uzvara tika izmantota idealizēta varoņmīta radīšanas pamatā, pozicionējot padomju karavīrus kā demonizētā fašisma galvenos sagrāvējus un Eiropas atbrīvotājus no fašistiskā jūga. Viens no iemesliem šā mīta ģenēzei, bez šaubām, ir Aukstā kara pretstāvēšana, kad Padomju Savienība visos veidos centās pierādīt savu pārākumu pār Rietumiem – cita starpā arī cenšoties mazināt to lomu Otrā pasaules kara laikā, tai skaitā arī tās pašas padomju uzvaras kaldināšanā, tā vietā izceļot PSRS lomu nacistiskās Vācijas sakaušanā.
Pēc PSRS sabrukuma akcents uz Uzvaras dienas lomu Krievijas sabiedrības vērtīborientācijā samazinājās, ņemot vērā sabiedrības lielākās daļas un arī varas pretpadomju noskaņojumu. Piemēram, pēc PSRS sabrukuma plašas valstiskas Uzvaras dienas atzīmēšana ar militāro parādi vispārējā sabiedriskā noskaņojuma dēļ nenotika līdz pat 1995. gadam, bet militārās tehnikas dalība šajā parādē atsākās tikai 2008. gadā. Šīs izmaiņas saskan gan ar vispārējo politisko krīzi Krievijā, gan ar prezidenta Putina varas vertikāles nostiprināšanu pēc otrreizējās pārvēlēšanas prezidenta amatā, kā arī ar pastiprinātiem mēģinājumiem īstenot noteiktu vēstures politiku, kas sevišķi aktualizējās, sākot ar 2000. gadu otro pusi.3
Uzvaras dienas kulta sakralizācija
Vienā no vadošajiem poļu dienas laikrakstiem Gazeta Wyborcza Krievijas eksperts Vaclavs Radzivinovičs uzvaras kultu ir nodēvējis par jaunas pilsoniskas reliģijas paveidu, ko kā svētu dogmu sargā gan viss likumdošanas aparāts, gan ar valsti saplūdusī Baznīca.4 Turklāt šajā dogmatizētajā stāstā nav atradusies vieta godīgam atskatam nedz uz Otrā pasaules kara, nedz staļinisma vēsturi, ignorējot gan cenu, kas tika samaksāta par šo uzvaru – neaptveramos dzīvā spēka zaudējumus, gan arī padomju karavīru pastrādātos noziegumus. Krievijā šāds viedoklis tika uztverts kā zaimojošs,5 kas tikai apstiprina poļu autora tēzi par vēstures sakralizāciju Krievijā. Krievijas valdības vadītājs D. Medvedevs Uzvaras dienu ir nosaucis par «vissvētāko no visiem svētkiem»,6 bet Krievijas prezidents V. Putins aicināja tās pieminēšanas rituālus veikt arī saskaņā ar reliģiskajiem kultiem, vienlaikus atzīstot, ka šīs dienas atzīmēšanā nav pieļaujama konfesionāla nošķiršanās, bet arī akcentējot, ka šīs dienas atzīmēšanai ir «bez šaubām garīga sākotne», bet Krievijas vēstures versijas apšaubīšana jeb t.s. Lielā Tēvijas kara vēstures pārskatīšana ir tiešs mēģinājums graut mūsdienu Krievijas morālo autoritāti, varenumu un pārskatīt tās uzvarētājvalsts statusu.7
Uzvaras dienas sakralizācija valstiskā līmenī, tostarp saplūstot padomju tradīcijām ar pareizticīgās baznīcas kultiem,8 ir tikai viens solis jaunas nacionālās identitātes formēšanā. Tomēr būtiski ir atzīmēt, ka karš, tostarp arī uzvarēts karš, kā sociāls fenomens dekonstruē teju visu cilvēcisko. Otrs solis šādas sabiedrības izveidē, lai vai cik paradoksāli tas būtu, ir Baznīcas jeb precīzāk – Pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta lomas palielināšanās. Lai arī Krievijā valda totāla permanenta kara izpratne,9 kas mobilizē sabiedrību, tās mobilizēšanā un kontrolē tiek izmantoti arī reliģiskie instrumenti, kas saplūst ar ideoloģiskajiem instrumentiem, tostarp ar Uzvaras dienas atzīmēšanas rituālu formēšanos.
Vēstures interpretēšanas politiskās motivācijas
Uzvaras t.s. Lielajā Tēvijas karā padarīšana par centrālo valstiskā līmeņa kommemorācijas aktu arī pašu sabiedrību ievirza militarizācijas sliedēs. Tas ir nepieciešams, lai apmierinātu pastāvīgi augošo militārās rūpniecības kompleksa apetīti pēc valsts budžeta līdzekļiem, kas ir ne mazāk nozīmīgi kā valsts politiskā kursa leģitimizācijas centieni un valsts politiskās elites ģeopolitisko ambīciju interpretēšana valsts interešu koncepta ietvaros. Plašas militārās parādes mērķi, kā to atzīst Krievijas sabiedrība,10 ir ne vien vēsturiskās uzvaras pieminēšana un veterānu godināšana, bet arī patriotisma veicināšana sabiedrībā, izpratnes par militāro pārākumu veidošana, akcentējot gan pagātnes uzvaras, gan šodienas militāro varenību un tāpat kā PSRS gadījumā – meklējot vēsturē savas politikas attaisnojumu.11 Aktuālās politikas leģitimizācija ir būtisks Krievijas vēstures politikas mērķis. Spilgti tas novērojams saistībā ar konfliktu Ukrainā, kura interpretācijā Krievijā valda Otrā pasaules kara retorika – teroristu cīņas pret Ukrainas valdību atspoguļojot kā cīņu pret fašismu. Turklāt tieši 9. maijs, kā to atzīst arī Latvijas Drošības policija,12 ir izvēlēts par sabiedrību mobilizējošo pasākumu, pievēršot uzmanību arī ārpus Krievijas dzīvojošajiem tautiešiem. Papildu kontroli pār sabiedrību sniedz Baznīcas iesaiste valstisku uzdevumu izpildē, kas Maskavas patriarhijai, caur ciešu sadarbību ar Valsts drošības komiteju, raksturīga jau kopš padomju laikiem.
Krievijas vēstures politiku iezīmē politiski motivēta vēstures naratīva izveide, tā iedzīvināšana sabiedrībā, tostarp caur skolu mācību programmām, politiski angažētu vēstures pētniecības un arhīvu uzraudzības struktūru veidošana un politiski centieni likumdošanas ceļā ierobežot vēstures interpretāciju dažādību.13 Protams, vēstures politika galvenokārt ir iekšpolitiski orientēta un virzīta kopīgas, iepriekš noteiktas identitātes un vērtīborientācijas nostiprināšanā, un pēdējā gadu desmitā ir ieguvusi vēl vienu būtisku iezīmi. Ne vien uzvara t.s. Lielajā Tēvijas karā tiek izvirzīta par galveno Krievijas tautas vēsturisko panākumu, bet arī kārtējo reizi notiek staļinisma ēras pārvērtēšana, šoreiz atsakoties no tās kritizēšanas. Var novērot, ka tā ir mērķtiecīga un efektīva ilgtermiņa politika,14 kas saistāma ar sabiedrībā esošo vērtību maiņu, kas sasaucas arī ar varas centralizāciju un represiju pieaugumu Krievijā. To lieliski ilustrē Krievijas varas iestāžu attieksme pret vienīgo staļinisma represiju muzeju Krievijā «Perma-36», pakāpeniski novedot to līdz likvidācijai.15 Krievijā pakāpeniski tiek pievilkti groži ne vien no oficiālām dogmām atšķirīgiem Otrā pasaules kara vēstures naratīviem, bet staļinisma kritikai vispār. Kā spilgtākais piemērs tam kalpo nule notikusī pēckara staļinisma laikam veltītas Holivudas mākslas filmas «Bērns Nr. 44» aizliegšana īsi pirms tās pirmizrādes Krievijā.16
Staļinisma reabilitācija kā «stingrās varas» leģitimizācija
Staļinisma kritika nav pieņemama Krievijas varai vēl viena iemesla dēļ. Tā paša t.s. Lielā Tēvijas kara kontekstā, vēsture tiek skatīta izteikti melnbaltās kategorijās, kur fašisms (kā Krievijā aplami dēvē nacismu) ir absolūtais ļaunums, bet antifašisms saplūst ar komunistisko ideoloģiju un Staļina personību, veidojot «labā» kategoriju. Runājot par diviem totalitāriem režīmiem Otrā pasaules kara laikā, nereti tiek izmantotas dažādas salīdzināšanas metodes. Un izvairīšanās atzīt, ka staļinisms pēc vairākām būtiskām iezīmēm ir ne vien salīdzināms, bet arī pielīdzināms fašismam, noved pie atklātas vēstures falsifikācijas. Staļinismu nedrīkst pielīdzināt fašismam, ko ir uzsvēris arī Krievijas prezidents V.Putins personīgi,17 ne jau tāpēc, ka tie nebūtu salīdzināmi lielumi, bet tāpēc, ka tas ir identitātes jautājums, kas ir eskalēts līdz absolūtai un teju sakrālai labā un ļaunā cīņai.
T.s. Lielā Tēvijas kara uzvaras padarīšana par aktuālās politikas, nevis vēstures sastāvdaļu, Staļina kritikas samazināšana, faktiski visu iepriekšējo un turpmāko padomju noziegumu attaisnošana ar uzvaru pār fašistisko Vāciju: šie ir elementi, ar kuru palīdzību vara cenšas mobilizēt un apvienot sabiedrību un novērst tās domas no ikdienas rūpēm un pamatot savu politiku, tostarp radot nostalģiju pēc t.s. stingras varas, kas ir nepieciešama Putina varas vertikāles veidošanas leģitimizācijai. Šī politiskā dimensija ir kļuvusi par pamatu veselam krusta karagājienam pret vēsturniekiem un vēstures naratīviem, kas pauž citādu skatījumu uz vēsturiskajiem notikumiem, pasludinot tos par vēstures falsifikāciju.18 Tā rezultātā Krievijā vēsture tiek skatīta vienpusēji, fakti tiek atlasīti selektīvi un vairāki būtiski temati tiek apzināti dzēsti no sabiedrības uztveres. Tipisks piemērs tam ir Krievijas mācību grāmatas19 un skolu mācību programmas, kas ir pirmais solis ne vien institucionalizētas, bet arī aplamas vēsturiskās izpratnes veidošanā. Turklāt arī Krievijas varas attieksme pret t.s. Lielo Tēvijas karu kā pret modernās Krievijas morālās autoritātes avotu20 un šā brīža ģeopolitiskās lomas priekšnoteikumu.
Šāda situācija savukārt ietekmē arī Krievijas kaimiņvalstis, kam skats uz vēsturi nesakrīt ar putinisma ideoloģiskajām dogmām. Problēmas rada Krievijas vēlme savu nacionālo identitāti veidot ne vien valsts robežās, bet izveidot plašāku konceptu, kas iekļautu arī tos krievus un/vai bijušās padomju tautas, kas šobrīd dzīvo ārpus Krievijas. T.s. krievu pasaules koncepts ir nopietns apdraudējums sevišķi Krievijas pārrobežas kaimiņiem, jo tas savijas ar Krievijas ģeopolitiskās ietekmes nostiprināšanas tendencēm.
***
Uzvara t.s. Lielajā Tēvijas karā viennozīmīgi ir viens no centrālajiem Krievijas sabiedrības identitātes elementiem. Bet 9. maijs no kara beigu / uzvaras atceres dienas ir kļuvis par simbolu modernās Krievijas vērtību sistēmai un ģeopolitiskajam varenumam un ir pilnībā zaudējis savu kommemoratīvo raksturu. Spilgtākais piemērs tam ir melnbaltais vēstures redzējums un selektīvā pieeja vēstures rakstīšanā. Vēsture Krievijā vairumā gadījumu, sevišķi runājot par t.s. Lielo Tēvijas karu, ir kļuvusi par ideoloģizētu mūsdienu Krievijas vērtības sistēmas veidotāju, kam nav nekā kopīga ar godprātīgu pagātnes izpēti. T.s. Lielā Tēvijas kara atraušana no Otrā pasaules kara, tāpat kā 9. maija Vācijas kapitulācijas akta atraušana no 8. maijā notikušās Vācijas kapitulācijas visu Sabiedroto (tostarp PSRS) priekšā, ir Staļina laika propagandas un vēstures falsifikācijas transformācija mūsdienu Krievijas varas mērķu sasniegšanai, tostarp sabiedrības noskaņošanai par labu centralizētas un represīvas varas pastāvēšanai un Krievijas ģeopolitiskās ietekmes palielināšanai. Diemžēl 9. maija atzīmētāji Uzvaras laukumā Rīgā, paši to neapzinoties, ir kļuvuši par niecīgu zobratiņu mūsdienu Krievijas identitātes un ideoloģijas konstruēšanas mašinērijā.
1* Raksts atspoguļo autora personīgo viedokli un nav uzskatāms par Latvijas Republikas Bruņoto spēku vai Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas oficiālo nostāju.
Самохвалова Л., Якунов Е., Мишковский В., Укринформ. Виктор Суворов: Мы еще увидим, как рухнет Россия; http://www.ukrinform.ua/rus/news/viktor_suvorov_mi_eshche_uvidim_kak_ruhnet_rossiya_1725036
2 Ciganovs J. Kas ir 8. un 9. maijs? http://demoshistoria.lv/vesture-un-politika/kas-ir-8-un-9-maijs
3 Миллер А. Россия: власть и история. // Pro et Contra. No 3–4 (46), май — август 2009 http://carnegieendowment.org/files/ProEtContra_3.2009_all_screen.pdf – c.13.
4 Radziwinowicz W. Niepokalane rosyjskie zwycięstwo;http://wyborcza.pl/magazyn/1,144507,17700646,Niepokalane_rosyjskie_zwyciestwo.html
5 ПлотниковаA. «Великая Победа», как «новая гражданская религия»; http://www.golos-ameriki.ru/content/russia-poland-parade/2714241.html; Ino TV, RT. Wyborcza: Россиянам нечем гордиться, кроме взятия Берлина и полета Гагарина; http://russian.rt.com/inotv/2015-04-05/Wyborcza-Rossiyanam-nechem-gorditsya-krome
6 Медведев: День Победы – святой праздник; http://dni.ru/polit/2014/5/7/270062.html
7 Путин: попытки переиначить историю ВОВ имеют целью подточить моральный авторитет России; http://tass.ru/obschestvo/1834384
8 В Россию к 70-летию Победы с Афона доставят десницу святого Георгия Победоносца; http://www.pravoslavie.ru/news/78837.htm
9 Владимиров A. Основы общей теории войны. 2012.
10 Что думают россияне о Параде Победы; http://dni.ru/society/2015/4/23/301649.html
11 Дымарский В. Историческая политика – 2013. Продолжение.http://gefter.ru/archive/7609
12 DP: Krievija iegulda milzīgus līdzekļus, lai «uzturētu 9. maiju dzīvu»; http://www.la.lv/dp-krievija-iegulda-milzigus-lidzeklus-lai-uzturetu-9-maiju-dzivu/
13 МиллерА. Россия: власть и история.// Pro et Contra. No 3–4 (46), май — август 2009; http://carnegieendowment.org/files/ProEtContra_3.2009_all_screen.pdf – c.4.
14 За любовь к Сталину придётся заплатить. Сколько и когда? http://www.levada.ru/03-04-2015/za-lyubov-k-stalinu-pridetsya-zaplatit-skolko-i-kogda
15 Музей политических репрессий «Пермь-36» объявил о самоликвидации; http://lenta.ru/news/2015/03/03/perm/
16 Russia: Child 44 film release blocked over 'distortions'; http://www.bbc.com/news/blogs-news-from-elsewhere-32318885
17 Путин выступил против приравнивания сталинизма к нацизму; http://www.vedomosti.ru/politics/news/2015/04/16/putin-vistupil-protiv-priravnivaniya-stalinizma-k-natsizmu
18 Bayer A. Russia's hollow Victory Day; http://www.kyivpost.com/opinion/op-ed/alexei-bayer-russias-hollow-victory-day-386028.html
19 Piemēram, Инновационный учебно-методический комплекс «История». Учебное пособие для образовательных учреждений РФ. Модуль 2.5: История Великой Отечественной войны (1941–1945). / Ред. коллегия: Денис Фомин-Нилов, Ю.Л. Михайлова, Н.В. Промыслов – М.: ООО «Интеграция: Образование и Наука», 2010.
20 Путин: попытки переиначить историю ВОВ имеют целью подточить моральный авторитет России http://tass.ru/obschestvo/1834384