Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: No personīgā arhīva
Ceļošana izraisa pozitīvu atkarību. Tas ir līdzīgi kā ar zināšanām – jo vairāk tu zini, jo saproti, cik maz tu zini. Jo vairāk es ceļoju, jo vairāk saprotu, cik maz esmu redzējusi un cik daudz vēl pasaulē vietu, ko gribētos redzēt. Tā intervijā portālam TVNET saka latviete Zanda Zariņa (29 ), kura pirms trīs ar pusi gadiem pameta labu darbavietu vienā no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem, lai dotos ceļojumā pa pasauli. Šajā laikā Zanda ir izbraukājusi daudzas valstis, bet par savu mīļāko vietu joprojām uzskata Rīgu, kur dzīvo viņas draugi un ģimene.
Sarunas sākumā Zanda stāsta, ka ceļošana pēdējos gados ir kļuvusi par viņas dzīvesveidu, kas ir iespējams, strādājot dažādus pagaidu darbus, gan esot ceļā, gan mājās.
«Protams, ceļošana kaut ko maksā, bet domāju, ka ir aplams Latvijā valdošais priekšstats, ka ceļošana ir briesmīgi dārgs prieks. Ceļošana ilgtermiņā ir citādāka nekā atvaļinājumu braucieni, kuros lielākās izmaksas bieži veido lidojumi, kā arī vēlme atpūsties un sevi palutināt.
Es cenšos ceļot iespējami taupīgāk, paliekot lētos hosteļos, ēdot vietējo ēdienu lētās ielu ēstuvītēs, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu vai stopojot utt.
Nav tā, ka man būtu nomiris bagāts onkulis un atstājis mantojumā bagātību.
Mūsdienās ir tik daudz iespēju, kā ceļošanu padarīt ekonomiskāku, piemēram, ir dažādas vietnes internetā, kas apkopo brīvprātīgā darba iespējas visā pasaulē. Minēšu tikai dažas: couchsurfing.com, kas atļauj mitināties pie vietējiem, findacrew.com, kur var atrast darbu uz jahtām.
Manuprāt, ja tu zini, ko gribi darīt, vienmēr vari atrast veidus, kā to darīt. Turklāt dažkārt šie veidi paši atnāk pie manis, pavisam neplānojot.»
Kāpēc veiksmīga biroja darbiniece deva priekšroku ceļošanai ar mugursomu?
«Ceļošana man ir patikusi vienmēr. Pirms tam man bija cienījams biroja darbs un es ceļojumos devos atvaļinājumā, līdzīgi kā visi. Bet man vienmēr bija sajūta, ka nekad nav gana, un vienmēr gribēju vēl. Ir pagājuši 3,5 gadi, kopš aizgāju no darba. Pirmo reizi par to [aiziešanu no darba un ilgstošu ceļošanu] iedomājos, esot Āfrikā un kāpjot Kilimandžāro.
Pēc tam biju Zanzibārā, kur satiku kādu vācu meiteni – viņa viena pati ceļoja apkārt pasaulei gadu. Toreiz klausījos viņas stāstījumā pusatvērtu muti un domāju, ka es arī tā gribētu. Sākumā tas likās nereāli.
Bet doma par ceļošanu bija iesēdusies pakausī, un es lēnām sapratu, ka nekas nav neiespējami, ja ir pietiekami liela gribēšana»
Zandai patīk ceļot pa dažādām mežonīgām vietām, piemēram, kalniem, džungļiem, straujām upēm. Viņai grūti iedomāties sevi atpūšoties kādā kūrortā – tur viņa justos kā sprostā Foto: no personīgā arhīva
Pieņēma drosmīgu lēmumu
«Mans grūtākais bija lēmums bija saņemties izkāpt no kastītes, kurā biju pieradusi dzīvot un kurā viss bija komfortā. Nolēmu mainīt savu dzīvesveidu. Laikam bija pienācis īstais brīdis to darīt. Iepriekš visu laiku biju attīstībā – mācījos maģistratūrā, strādāju labā darbā.
Man bija tikai 25 gadi, bet likās – kas būs tālāk? Man bija dzīvoklis, mašīna, darbs. Biju pabeigusi universitāti.
Toreiz sapratu – ja es tagad neaizbraukšu, tad, iespējams, neaizbraukšu nekad, pēc laika mani kaut kas vai kāds, iespējams, atkal «piesies».»
Zanda savu garo ceļojumu sāka ar salīdzinoši civilizēto ASV, kur Kalifornijā pavadīja trīs mēnešus.
«Man vajadzēja attaisnojumu sev un citiem, piemēram, kolēģiem un vecmāmiņām. Es nevarēju vienā dienā pateikt, ka esmu sajukusi prātā, pametīšu visu un skriešu kaut kur viena pati pa pasauli. Tāpēc sākumā aizbraucu mācīties,» viņa stāsta un piebilst, ka nokārtoja angļu valodas eksāmenu, jo apsvēra iespēju studēt ārzemēs. Latvijā viņa bija ieguvusi maģistra grādu mārketingā un sabiedriskajās komunikācijās.
Strādāju savā profesijā, viss bija kārtībā, bet acīmredzot kaut kā pietrūka.
Patlaban Zandai grūti sevi iedomāties atkal strādājam biroja darbu no pulksten 9 līdz 18.
Šis ir foto Zandas kaitošanas pieredzes. Tas ir viens no Zandas hobijiem, jo viņa iespēju robežās cenšos apvienot ar ceļošanu. "Tas ir otrs manas meditācijas veids, pirmais ir kalni. Ekipējums gan ir pārāk liels, tāpēc, ikdienā ceļojot, tas man nav līdzi." Foto: no personīgā arhīva
Kļūst atvērtāka un sabiedriskāka
Uz Ameriku Zanda devās arī tādēļ, lai saprastu, kā ir ceļot vienai, jo līdz tam viņa pārsvarā bija ceļojusi kopā ar draugiem un radiem.
«Es sapratu, ka man ļoti patīk ceļot vienai. Cilvēki bieži brīnās, ka ceļoju viena pati, un jautā, vai man nav bail un vai nejūtos vientuļi, bet varu teikt, ka vienam ceļot ir daudz vieglāk nekā ar kādu kopā. Tā ir liela brīvības sajūta! Vislabāk man patīk braukt ar mocīti, jo tad varu arī apstāties jebkurā mirklī vai mainīt plānu, ja tāds vispār ir bijis.
Ceļojot vienatnē, es vienmēr varu darīt to, ko gribu darīt. Un, ja negribas darīt neko, tad nedaru neko. Tas gan gadās reti.
Ceļojot vienatnē, cilvēks savā ziņā paliek par pašpietiekamu egoistu, jo nav nevienam jāizdabā vai jāvienojas par kompromisiem. Ceļot vienai ir ļoti forši un viegli. Lai gan patiesi viens esi ļoti reti, jo ik uz soļa satiec citus ceļotājus un bieži jūsu ceļi uz kādu brīdi savienojas un tad atkal šķiras. Ceļojot vienatnē, sanāk daudz vairāk socializēties ar citiem cilvēkiem, kas man patīk. Cilvēki, kas ceļo divatā vai grupā, bieži jūtas tik labi ar savējiem, ka nevēlas un neiespringst, lai parunātos ar kādu svešinieku.»
Ceļošana mācījusi priecāties pat par vienkāršām lietām, piemēram, sauli un dabu Foto: no personīgā arhīva
Zanda atminas, ka sākumā viņai kā tipiskai latvietei bija neērti uzrunāt svešiniekus, bet tagad tas vairs nesagādā nekādas problēmas. «Tagad man tas viss nāk tik dabiski! Atceros, kā pirmo reizi aizbraucu uz Āziju, Bangkoku. Sēdēju pie galdiņa, bet pie blakus galdiņiem pa vienam sēdēja puisis un meitene. Es domāju, ka varētu pieiet klāt un kaut ko pateikt, bet ko lai saka un ko viņi par mani padomās. Tāda tipiska latvieša domāšana.
Ārzemēs ejot pa ielu un kādu pasveicinot, viņš atsveicina pretī un pasmaida, bet Latvijā tā jocīgi paskatās un nodomā, ka esmu galīgi nojūgusies.
Lielākajā daļā valstu Zanda iztikusi ar angļu valodas zināšanām, bet bieži vien noderējušas arī zīmju valodas prasmes.
Šo foto Zanda raksturo šādi: "Nakšņojām teltīs uz neapdzīvotas salas mazā klinšu ieskautā pludmalītē. Tā bija vēl viena vārdos neaprakstāma pieredze. Kamēr mēs sēdējām pie ugunskura, naktī jūra vizuļoja, mazajiem vilnīšiem skalojoties krastā, apkārt lidoja mazas spīdīgas mušiņas un debesis bija zvaigžņu noklātas... Kā pasaka!" Foto: no personīgā arhīva
Uzdrīkstas strādāt vienkāršu darbu
Atgriežoties no Amerikas, Zanda vasaru pavadīja Latvijā, bet tad devās tālāk uz Āziju, Austrāliju un Jaunzēlandi. Viņai tik ļoti iepatikās Jaunzēlandē, ka pavadīja tur desmit mēnešus. Paralēli ceļošanai Zanda regulāri darīja dažādus pagaidu darbus, piemēram, strādāja vīna dārzā, viesnīcā vai citviet. Viens no jaukākajiem pagaidu darbiem bija fotogrāfes pienākumi kalnu kūrortā, bildējot tūristus.
Ceļojot nav aiztures strādāt viesmīlībā vai citus vienkāršus darbus.
«Es nešķiroju darbus, jo sapratu, ka gribu pārvietoties un iekrāt naudu, lai varētu ceļot vēl. Kur mani pieņēma, tur es pastrādāju kādu laiku. Zināju, ka visi darbiņi ir pagaidu.»
Pagājušajā vasarā Zanda gribēja arī Latvijā piestrādāt par viesmīli, bet, lai to darītu, sākumā bija jāpārkāpj sev pāri, jo pie mums sabiedrība joprojām dala cilvēkus pa kastītēm. Ja tev ir bijis labs biroja darbs, bet tagad tu strādā viesmīļa darbu, bieži jūtama cilvēku neizpratne un, iespējams, pat nosodījums.
Jo es vairāk esmu prom, jo man vairāk vienalga, ko kāds par mani padomās.
Zanda kopā ar grupu dodas pārgājienā Kambodžas džungļos, cīnoties ar 40 grādu svelmi Foto: no personīgā arhīva
Ne vienmēr Zandas ceļojumos viss notiek tik gludi, kā gribētos. Pēdējo gadu laikā viņai gadījušās dažādas ķibeles ar kājām.
«Šķiet, ka kāds mani visu laiku mēģina nobremzēt, bet es tam spītīgi pretojos. Kopš ceļošanas sākuma esmu trīs reizes satraumējusi kājas. Pirmais gadījums bija tad, kad dabūju pēdā zemādas tārpu Kambodžas džungļos, pēc tam nokritu ar motociklu Taizemes ziemeļos un locītavā pie potītes man uzlika sešas šuves, kas nedzija, kā bija plānots, jo brūcē bija iekļuvusi infekcija.
Savukārt pēdējā braucienā es, vadot grupu kā gide Indonēzijā, salauzu pēdai kaulu, man uzlika šinu un vajadzēja lēkt ar kruķiem. Man visu laiku kaut kas notiek ar pēdām.»
Nezinu, ko tas varētu nozīmēt, bet es mērķtiecīgi tajā neklausos un turpinu iet tālāk.
Kalni ir Zandas stihija. Staigājot pa kalniem viņa var izvēdināt galvu daudz efektīvāk, nekā sēžot uz vietas un mēģinot apzināti meditēt, ko agrāk mēģinājusi Foto: no personīgā arhīva
Ceļo taupīgi un apdomīgi
Lai varētu ceļot, Zanda ir atteikusies no dažādām citām lietām, piemēram, jaunas drēbes viņa nav pirkusi vairākus gadus. Tāpat viņa neiegādājas jaunas rotaslietas. Bieži vien ceļojuma laikā silta duša ir ekskluzīva lieta. Arī par fēnu un kosmētikas lietošanu ceļojumos jāaizmirst.
«Ceļojot saproti, cik daudz lietu ir nevajadzīgas. Man ir mainījušās prioritātes – lietas, kas agrāk likās svarīgas, tagad nav aktuālas.
Esmu sapratusi, ka var ceļot ar vienu mugursomu, kurā ir viss nepieciešamais, lai es būtu laimīga.
Atbraucot mājās, es ieraugu lielu skapi ar lietām, par kuru eksistenci esmu aizmirsusi un kas nemaz nav pietrūkušas. Šejienes dzīve to pieprasa, it sevišķi, ja strādā lielā un cienījamā uzņēmumā. Tad, protams, nevar iet uz darbu kā nošļucis ceļotājs ar mugursomu.»
Mjanmā Zanda izbaudīja vienus no skaistākajiem saulrietiem savā dzīvē Foto: no personīgā arhīva
Zandas mugursomas svars ir mainīgs atkarībā no ceļošanas vietas – parasti tie ir 10-15 kg. «Patiesībā cilvēkam maz ko vajag – pārīti iešļūceņu, dažus krekliņus, šortus un viss. Siltās zemēs ar to pietiek, bet, ja kāpj kalnos, tad ekipējums bieži sver nedaudz vairāk, bet to var arī noīrēt.»
Jautāta, kādas lietas vienmēr atrodas Zandas mugursomā, viņa kā pirmo lietu min labu fotoaparātu. «Es varu ceļot viena, bet man vienmēr līdzi ir fotoaparāts. Man patīk klimst un iemūžināt mirkļus, jo īpaši cilvēkus un emocijas.»
Otra lieta ir iešļūcenes jeb flipflopi, jo viņai parasti nepatīk vilkt ceļotāju iecienītās sandales vai botas. «Es flipflopos esmu visur uzkāpusi, uzlīdusi un aizgājusi.
Kādā ceļojumā flipflopos uzkāpu kalnos līdz 3500 metriem.
Citi smējās, ka es eju kā vietējais. Viņi valkā iešļūcenes naudas trūkuma dēļ, bet es tāpēc, ka ir pierasts un ērti.»
Trešā lieta, kas Zandai vienmēr ir līdzi, ir Šveices nazītis, ko, pirmo reizi dodoties prom no mājām, iedeva brālis.
«Tam bija tāda kā simboliska nozīme manā prātā - likās, ka tas ir sava veida talismans, kas pasargā mani. Kā arī pēc filmas «127 stundas» noskatīšanās man atmiņā iespiedies, ka situācijas ceļojot var būt tik neprognozējamas; kas zina, kad labs nazis tiešām var izglābt tev dzīvību. Visbiežāk gan to izmantoju praktiskām lietām – mizoju mango u.c. augļus.
Lidojot no Taizemes uz Kambodžu, netīšām biju to aizmirsusi rokas bagāžā, un robežsargi, protams, gribēja to atsavināt, bet es neparko negribēju viņiem to atdot, jo, kā jau minēju, tas bija man īpašs. Pēc garām diskusijām vienojos, ka man atļauj iziet atpakaļ ārā cauri visām robežkontrolēm. Tikusi laukā, domāju, kur lai nazīti noglabā, jo zināju, ka pēc pāris nedēļām būšu atpakaļ šajā lidostā.
Tā kā neviens no veikalu un kafejnīcu darbiniekiem nevēlējās to no manis pieņemt un noglabāt,
beigās izgāju ārpus lidostas ēkas un apraku nazīti puķu podā.
Pēc divām nedēļām nažu koks vēl nebija izaudzis, bet es priecīga to atguvu, izrokot no puķu dobes.»
Patlaban Zanda piestrādā par gidi «Jēkaba ceļojumos», piedāvājot Latvijas iedzīvotājiem doties uz kalniem, vulkāniem, džungļiem, upēm un citām piedzīvojumu pilnām vietām Foto: no personīgā arhīva
Klausoties Zandas stāstījumā, jautāju, vai viņa ceļojot kādreiz jutusies bailīgi vai neomulīgi. Viņa atbild noliedzoši – nav nācies piedzīvot situācijas, kad cilvēku dēļ būtu jābaidās. Drīzāk bailes radušās tādēļ, ka pati uzņēmusies darīt kaut ko pārāk ekstrēmu. Tāpat viņai ir bail no zirnekļiem, it īpaši lielajiem.
Zanda tic cilvēkiem un tam, ka baidoties var piesaukt nelaimi.
Viņai šķiet, ka kopumā Āzijā var justies drošāk nekā Eiropā, jo Āzijas iedzīvotājiem ir respekts pret baltajiem cilvēkiem, kā arī vairums cilvēku ir ticīgi. Protams, lielpilsētās jāuzmanās vairāk, bet tā tas ir jebkurā pasaules vietā.
Ceļošana kļuvusi par dzīvesveidu
Šo vasaru Zanda nolēmusi pavadīt dzimtenē, bet rudenī doties uz Centrālamerikas un Dienvidamerikas pusi. «Ceļojot viena pati, es neko daudz neplānoju, citādi ir, kad strādāju par gidu. Man patīk neko nezināt par vietu, uz kurieni dodos. Man patīk izzināt, esot uz vietas. Nevēlos, lai man pirms tam būtu lielas gaidas, bet pēc tam, ieraugot konkrēto vietu, sajustu vilšanos. Protams, varbūt kādreiz kaut ko palaižu garām tāpēc, ka iepriekš neesmu izpētījusi pieejamo informāciju, bet, lai tā nenotiktu, es ļoti daudz runāju gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan citiem ceļotājiem.
Prasu cilvēkiem, ko redzēt, ko darīt un kur braukt.
Parasti es tāpat visu uzzinu, bet citā veidā. Ir daudz cilvēku, kas ceļo ar «Lonely Planet» izdevumiem kā ar Bībeli, visi ejot pa vienām taciņām. Protams, es arī šad un tad iemaldos viņu taciņās, citreiz es izeju pa savu maršrutu.»
Nevēlas būt mūžīgais klaidonis
Lai arī Zanda pēc dažiem mēnešiem atkal atstās Latviju, viņa nav noskaņota mūžīgai ceļošanai. Zandas plānos ietilpst gan ģimene un bērni, gan savas mājas un divi suņi.
«Esmu satikusi vairākus tādus mūžīgos ceļotājus, un man pat bija nedaudz viņu žēl, jo sapratu, ka šiem cilvēkiem nekur vairs nav māju un arī no draugiem viņi ir atsvešinājušies. Tāpēc es ik pa brīžam atgriežos mājās, lai satiktu un samīļotu savējos.
Tas ir Jaunzēlandes kalnos pēc heliskiing. Tas nozīmē, ka cilvēku uzved kalnos augšā ar helikopteri un viņš brauc lejā pa neskartu pūderi. "Tā ir neaprakstāma laime! Pēc šīs pieredzes vēl nedēļu staigāju pāris metru virs zemes aiz sajūsmas! Un pie tam man paveicās satikt īstos cilvēkus īstajā mirklī. Tiku šo ne visai lēto prieku izbaudīt bez maksas!" Foto: no personīgā arhīva
Man patīk būt mājās vasarā (esmu izlaidusi tikai vienu, kad biju Jaunzēlandē), joprojām uzskatu, ka nekur pasaulē nav tik foršas vasaras kā Latvijā! Tad, šķiet, visi ir atdzīvojušies – ne tikai daba, bet arī cilvēki. Naktis ir īsākas, dienas garākas un kaut kur rodas neierobežota enerģija un spēja izsūkt no šiem trīs mēnešiem maksimumu. Vasarās bieži braucu uz jūru, jo vēl viens no maniem hobijiem ir kaitošana. Tajā mirklī, kad aizbraucu uz rietumkrastu un eju 10 kilometrus pa visskaistāko balto smilšu pludmali un vienīgās, ko satieku ir kaijas, saprotu, cik ļoti man ir paveicies, ka dzīvoju Latvijā.
Lai gan man patīk ceļot, es nemūku prom un nemeklēju mājas citur pasaulē.
Manas mājas ir un būs te – Latvijā! Es vēl tikai mazliet paklaiņošu, lai ir ko vecumdienās mazbērniem stāstīt.»
Šis foto uzņemts virs Wanakas ezera Jaunzēlandē, kur Zanda nodzīvoja piecus mēnešus. Viņa saka: "Ja kaut kur pasaulē jūtos kā otrajās mājās, tad tas ir šeit! Noteikti gribu tur reiz atgriezties..." Foto: no personīgā arhīva
Sarunas noslēgumā viņa aicina citus cilvēkus sekot savām iekšējām sajūtām. Zanda saprot, ka ceļot var dažādi un ne visi ir radīti ilgtermiņa ceļošanai, bet, ja ir tāda vēlme, vajag sekot šim aicinājumam.
Zanda netic, ka kāds cilvēks būtu nožēlojis, ka devies ceļojumā. Arī viņa pati priecājas, ka pirms trīsarpus gadiem uzdrīkstējās mainīt savu dzīvi un sākt ceļot. Ja dzīve dotu otro iespēju, Zanda nedomājot darītu tāpat kā toreiz.
Lūkojoties uz pasaules karti, es jūtos kā bērns konfekšu veikalā – tik daudz ko gribu vēl izbaudīt!
PS: Daudz laimes, Zanda, dzimšanas dienā!
Ceļošana norūdījusi un padarījusi viņu stiprāku. Viņa iemācījusies veiksmīgāk risināt dažādas nestandarta situācijas. Ceļošanu Zanda dēvē par lielisku skolu, kurā var daudz ko iemācīties, piemēram, iepazīt sevi Foto: no personīgā arhīva
