Neviens no prezidenta amata kandidātiem nevēlas mitināties Jūrmalas rezidencē

Uz žurnālistu jautājumu, vai ievēlēšanas gadījumā izmantos Jūrmalas rezidenci, pirmais atbildēja ZZS virzītais kandidāts, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, kurš paziņoja, ka turpinās dzīvot savā dzīvoklī Ogrē. Arī Nacionālās apvienības virzītais Egils Levits un LRA virzītais Mārtiņš Bondars paziņoja, ka Jūrmalas rezidenci neizmantos, un «Saskaņas» kandidāts Sergejs Dolgopolovs piebalsoja, ka dzīvos pats savā dzīvoklī Rīgā.

Savukārt jautājumā par to, vai būtu gatavi sekot Bērziņa piemēram un prezidenta algu ziedot, Vējonis un Dolgopolovs norādīja, ka šo naudu izmantos paši savai iztikai, Levits sacīja, ka būtu gatavs to ziedot daļēji, savukārt Bondars paziņoja, ka sabiedrības labā ziedos savu laiku un enerģiju.

Tomēr virknē citu jautājumu prezidenta amata kandidātu domas ievērojami atšķīrās. Piemēram, Levits iestājās par progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli, jo uzskata, ka tas mazinātu nevienlīdzību, un līdzīgu viedokli pauda arī Dolgopolovs, taču Bondars asi iebilda, uzdodot jautājumu - no kādas robežas tad sāksies «lielās algas», kuras aplikt ar lielāku nodokli? Viņš uzskata, ka progresīvais nodoklis tikai veicinātu turīgu cilvēku aizbraukšanu no valsts.

Prezidenta amata kandidātiem bija jāpauž viedoklis arī jautājumā par sankcijām pret Krieviju. Vējonis pauda - ja situācija Ukrainā nemainās uz labo pusi un netiek ievērotas Minskas vienošanās, runāt par sankciju atcelšanu ir pāragri, savukārt situācijas eskalēšanās gadījumā jārunā par papildu sankcijām. «Pašreiz sankciju atcelšana nav iespējama, kaut arī mūsu ekonomisko interešu vārdā mēs būtu ieinteresēti ekonomiskā sadarbībā,» uzsvēra Vējonis. Bondars uzskata, ka sankcijas ir ļoti mērķtiecīgas un tās skar konkrētus agresīvajai varai pietuvinātus indivīdus un to ģimenes, līdz ar to Krievijas gadījumā tās ir efektīvas.

Dologpolovs iebilda, ka ASV īstenotā Kubas blokāde esot apliecinājums, ka sankcijas nedod vēlamo efektu, tāpēc ar Krieviju esot jāmeklē dialoga iespējas vai citi risinājumi. Iepriekš uz jautājumu, vai tic, ka Krievija nekaro Ukrainā, Dolgopolovs atbildēja, ka «ticēt vai neticēt ir emocionāls jautājums» un publikācijas laikrakstos neesot pietiekams pamats, lai ko spriestu.

Vērtējot, kādai jābūt prezidenta retorikai šajos jautājumos, Levits pauda, ka tai jābūt skaidrai, bet diplomātiskai. Viņš uzsvēra, ka Latvijai ir sevišķi būtiski iestāties par starptautiskajām tiesībām, jo, tikai pateicoties tam, ka vairākas valstis neatzina Latvijas okupāciju, mums pašiem bija iespējams atjaunot 1918.gadā iegūto neatkarību.

Dolgopolovs palika opozīcijā arī jautājumā par pāreju uz izglītību valsts valodā, kas pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā varētu būt «sprādzienbīstams» jautājums. Dolgopolovs uzskata - ja pāriesim uz izglītību valsts valodā, atteiksimies no «pirmās republikas sasniegumiem», kur mazākumtautību skolas veiksmīgi pastāvēja līdz 1935.gadam, līdz tās tika likvidētas pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma. «Vai mēs gribam sekot Ulmaņa gājieniem, vai dzīvot civilizētā un demokrātiskā valstī ar savām īpatnībām?» jautāja Dolgopolovs.

Bondars pauda viedokli, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā ir nokavēta, bet tagad ir jārūpējas, lai mazākumtautību skolu absolventiem būtu ļoti labas valsts valodas zināšanas, un to iespējams panākt ar dažādām metodēm, kuras nav konfrontējošas un nerada problēmas sabiedrībā.

Pārejai uz izglītību valsts valodā pārliecinošu atbalstu pauda Levits, uzsverot, ka sašķelta izglītības sistēma rada arī sašķeltu sabiedrību, kas ir arī viens no iemesliem, kāpēc sašķeltība turpinās tālākās paaudzēs. «Nav pareizi dalīt skolēnus pēc tautības principa,» uzskata Levits, gan piebilstot, ka papildus pamatprogrammai valsts valodā mazākumtautību skolēniem varētu būt atsevišķi specifiski priekšmeti kā, piemēram, dzimtā valoda, nacionālā kultūra un vēsture.

Vējonis savukārt norādīja, ka mazākumtautību skolās mācības notiek septiņās valodās, un tas nozīmē, ka izmaiņas skartu ne tikai krievu skolas. Tomēr viņš pauda viedokli, ka ir jāīsteno pāreja uz mācībām latviešu valodā, vienlaikus dodot iespēju runāt un mācīties arī dzimtajā valodā, taču tam nepieciešama pakāpeniska pieeja.

Atšķirīgi viedokļi kandidātiem bija arī par tautas vēlētu prezidentu. Levits norādīja, ka Latvijai ir ilgstoša un laba pieredze ar parlamentāru demokrātiju jau kopš 1922.gada, tāpēc neredz vajadzību šo kārtību mainīt. Ja mērķis ir panākt politikas kvalitātes uzlabošanu, to var panākt arī ar citādākām metodēm, tomēr, ja tauta lemtu, ka nepieciešams tautas vēlēts prezidents, viņš tai piekristu, gan piebilstot, ka šāda iniciatīva nav viņa prioritāte. Vējonis pauda bažas, ka sabiedrība varētu ievēlēt populāru kandidātu, neanalizējot, ko tas piedāvā, tādējādi šāda iniciatīva saistīta ar dažādiem riskiem, tāpēc viņš to nevirzītu. Atbalstu idejai par tautas vēlētu prezidentu pauda Dolgopolovs un Bondars, tomēr Bondars piebilda, ka šo iniciatīvu nevirzītu, jo Saeima to vienreiz jau ir noraidījusi un tai nav atbalsta.

Kandidātu domas dalījās arī jautājumā par bēgļu uzņemšanu. Bondars pauda viedokli, ka Latvijai primāri jāpalīdz Ukrainas bēgļiem, bet Ziemeļāfrikas bēgļi ir Dienvideiropas valstu atbildība. Levits norādīja, ka Latvijai ir jābūt solidārai, ja tiek izstrādāts efektīvs un pareizs risinājums, taču bēgļu kvotas nav pieņemamas. Arī Vējonis iebilda pret bēgļu kvotām, uzsverot, ka tās nerisina problēmas cēloņus, savukārt Dolgopolovs pauda viedokli, ka Latvija ir līdzatbildīga par Eiropas Savienības lēmumiem, tajā skaitā arī tiem, kas izraisīja šo bēgļu plūsmu, tāpēc šie bēgļi ir jāuzņem.

Tomēr prezidenta amata kandidātu viedokļi kopumā sakrita jautājumā par viendzimuma laulībām un partnerattiecībām. Visi četri kandidāti norādīja, ka neatbalsta viendzimuma laulības, tomēr Bondars, Vējonis un Levits piebilda, ka partnerattiecību regulējumu varētu atbalstīt.