Mums nevajag bēgļus-pabalstu saņēmējus, bet gan strādātājus

Viņa šorīt intervijā Latvijas radio sacīja, ka ir pēdējais laiks domāt, kā uzņemt bēgļus. Pētnieki pie šā jautājuma ir strādājuši kopš 2007., 2008. gada, piedāvājot risinājumus. Politikas analītiķiem ar šiem pētījumiem vajadzētu iepazīties.

Otrs risinājums, kas izbeigtu ļoti daudz neproduktīvu diskusiju politikas veidotāju starpā, ir parunāt ar cilvēkiem, kas ģimenēs uzņem Ukrainas bērnus, ar sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar cilvēkiem no Azerbaidžānas, Afganistānas, ļaudīm, kas palīdzējuši Gruzijas kara bēgļiem.

Daudziem praktiķiem ir uzkrāta laba pieredze, tā būtu attīstāma un atbalstāma.

Jāiegulda līdzekļi, lai sagatavotu vairāk speciālistu, jo iepriekš gadā bija 20-30 bēgļu, bet skaitam ir tendence dubultoties.

Ideālā gadījumā valstī vajadzētu bēgļu integrācijas centru, vienas pieturas aģentūru, kas rūpētos par katru bēgli.

Jāpanāk, ka bēgļi kļūst ekonomiski patstāvīgi, droši saskarsmē ar vietējiem cilvēkiem un droši līdzdarboties Latvijas kultūras un sociālā dzīvē.

Domājot par bēgļu integrāciju, jāņem vērā dažādi jautājumi, tostarp darba atrašana. Ja mērķis jāformulē politiski, tad jāsaka, ka

mums nevajag bēgļus-pabalstu saņēmējus, mums vajag cilvēkus, kas maksā nodokļus un strādā.

Stingra un ļoti regulējoša imigrācijas politika ir arī Skandināvijas valstīs, piemēram, norvēģi un dāņi pēta pat bēgļu augstskolu diplomus. Dānijā izveidots tā sauktais pozitīvais saraksts, kāda veida profesiju un izglītības pārstāvji vajadzīgi. Profesore uzskata, ka tā var rīkoties ekonomisko migrantu gadījumā. Bet bēgļu pieņemšana ir humānā palīdzība. Mums ir cilvēkiem jāpalīdz.