Katra viņas mūža epizode ir grāmatas un filmas vērta - viņa pieredzējusi divas okupācijas un izcietusi 14 gadus padomju cietumos un lēģeros, tomēr nekas nav spējis salauzt viņas garu. Bijusī politieslodzītā un cilvēktiesību aizstāve Lidija Lasmane-Doroņina nākamnedēļ svinēs 90. dzimšanas dienu, svētdien atgādināja LTV «Panorāma»
«Kas gan var būt labāks par dzīvi brīvā Latvijā, kur nekas nav aizliegts, kur var lasīt un domāt, ko gribi?»
saka Lidija Lasmane-Doroņina, kura lielāko daļu savu mūža cīnījusies pret padomju represīvo sistēmu.
Kad 1940.gadā PSRS okupēja Latviju, Lidijai bija 15 gadi.
Pirmo reizi viņu apcietināja 21 gada vecumā
– viņas ģimene palīdzēja mežabrāļiem Kurzemē. «Es mācījos šeit, Rīgā, māsu skolā, mani no turienes paņēma, tādu baltu pelīti, ieveda čekā un izģērba - izvilka no matiem matu sprādzes, no baltā priekšautiņa izgrieza pogas. Toreiz es ne vārda nesapratu krieviski, un tiesa notika krievu valodā. Es nemaz nesapratu, ka man ir iedoti pieci gadi lēģera un trīs gadi izsūtījuma. Es to nemaz nezināju, es gatavojos mājās braukt pēc pieciem gadiem, bet mani aizveda uz Vorkutu,» stāsta Lidija.
Otrreiz viņa nonāca cietumā 1970.gadā, jo bija nodrukājusi krievu rakstnieka Aleksandra Solžeņicina protesta vēstuli un iedevusi citiem izlasīt. ««Ja tagad atveras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu?» - šo teikumu man inkriminēja tiesā. Vienu teikumu no tiem rakstiem, kurus es esmu izplatījusi. Tas būtu tas šausmīgākais teikums, par kuru jāsēž cietumā. Kuru neuzrakstīju es, bet Solžeņicins tajā laikā sēdēja savā mājā, kur viņš dzīvoja un rakstīja savu romānu par Gulagu. Tādas ačgārnības notika tajā laikā.
Kam lai es uzticos – vai tādai varai, vai tādai tiesai? Kas tā par sistēmu?»
Trešo reizi Lasmane-Doroņina nonāca lēģerī 1983.gadā – viņu apsūdzēja par pretpadomju propagandu, ārzemju radio klausīšanos un padomju varai nevēlamas literatūras lasīšanu.
«Es neko nedarīju ļaunu. To, ka nedrīkst grāmatas lasīt – es vēl tagad nevaru to saprast.
Es to nekad neesmu sapratusi, kāpēc nedrīkstu lasīt grāmatu? Kā var aizliegt grāmatu lasīt?» viņa brīnās.
Par Lasmanes-Doroņinas atbrīvošanu iestājās Starptautiskā amnestijas komiteja. Padomju politieslodzīto liktenis izšķīrās Gorbačova un Reigana tikšanās laikā. Par to vislielāko paldies Lasmane-Doroņina saka senam draugam un aizstāvim, tagadējam vēstniekam Ungārijā Imantam Lieģim, kurš uzrakstīja petīciju Mārgaretai Tečerei, iekļaujot sarakstā arī Lasmanes-Doroņinas vārdu. «Dzelzs lēdija» pēc tam ar šo petīciju brauca tikties ar Gorbačovu un lūdza politieslodzītos atbrīvot.
«Aizstāvība mums toreiz bija milzīgi liela. Es domāju, ja tagad būtu tāda pati Ukrainai, tas būtu lieliski,
bet nav vairs Reigana, nav vairs Tečeres kundzes, un Jānis Pāvils II arī jau aizgājis mūžībā,» nopūšas padomju varas pretiniece.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lidija strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tad viņa arī uzzināja, kurš čekai par viņu ziņojis – nodevējs izrādījās labs paziņa.
1994.gadā Lasmani-Doroņinu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet no tā viņa vēlāk atteicās, jo ordeņi tika arī tiem, kas bija sadarbojušies ar čekistiem. «Patiesība ir dārgāka nekā ordenis.
Mums ir jānoskaidro sava pagātne. Es gribēju, lai notiek kaut kāda saruna tajā mirklī, skatoties uz to milzīgo skaitu savervēto, un kādas šantāžas dēļ, kādā veidā tā sistēma to darīja. Dzīvot zem sātana varas – tas ir briesmīgi. Viņi mūs vienkārši izmocīja. Tāpēc es gribēju, lai notiek kaut kāda saruna par šo lietu ar tautu, ko mēs darīsim – piedosim un dzīvosim mierīgi tālāk?»
Viņa uzskata, ka čekas maisus vajadzēja publicēt un nodot arhīvā. Tāpat vajadzējis cilvēkus mudināt atzīties, pastāstīt, kā viņus ir savervējuši, lai viņu vārdi no turienes pazustu un lai ar viņiem vairs nevar manipulēt.
Vaicāta, vai pieņemtu Triju Zvaigžņu ordeni, ja Valsts prezidents atkārtoti lūgtu to pieņemt, Lasmane-Doroņina norāda: «Es uzskatu, ka esmu viņu pieņēmusi. Tas jau nekas, ka es viņu noliku. Tas gods jau palika, kad man deva ordeni, tā ka pietiek man goda.
Ordenis ir tikai ordenis, viņš nevar aizstāt patiesību.»
Godinot Lasmanes-Doroņinas 90. dzimšanas dienu, viņas izcilo mūžu un nesalauzto garu, 28.jūlijā Rīgā notiks vairāki pasākumi.
