Latvijai bēgļu uzņemšana ir principa jautājums, tomēr Eiropas Savienībai (ES) un ANO aktīvāk jārisina šīs problēmas cēloņi, kas ir nodarbinātība un labklājība Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Šādu viedokli «Rietumu radio» pauda Saeimas deputāts Veiko Spolītis.
Kā norāda Spolītis, Latvijai bēgļi jāuzņem vairāku iemeslu dēļ. Tā ir solidarizēšanās ar citām ES valstīm, kā arī cilvēcīga palīdzēšana kara nomocītiem cilvēkiem un atbildīgo dienestu pienākums ir identificēt bēgļus no ekonomiskajiem migrantiem.
«Tas nav jautājums par 250 bēgļiem, tas ir jautājums par principu un par infrastruktūru, kā Latvijai diemžēl nav,» sacīja Spolītis, piebilstot, ka aso diskusiju rezultātā noskaidrojies, ka jau
2012.gadā ticis dots uzdevums izveidot visaptverošu sistēmu, tomēr daudzas lietas Latvijā palikušas neizdarītas.
«Atrisinot praktiskos jautājums, mēs būsim gatavi uzņemt ne tikai 250 bēgļus, bet arī vairāk. Galu galā jautājums ir par to, kā mēs kara nomocītu valstu bēgļus spējam šeit izmitināt, dodot arī darbu, lai viņi neatrastos nometnē lūdzēja pozīcijā.»
Viņaprāt, skatoties uz Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un arī Ukrainā notiekošo,
«ir naivi domāt, ka bēgļu problēma mūs neskars», un pastāv iespēja, ka bēgļu būs vēl vairāk.
ES kopā ar ANO aktīvi jāiesaistās nelegālo imigrantu izcelsmes valstu ekonomikas attīstīšanā, jo jauniešu bezdarbs Ziemeļāfrikas valstīs ir ap 40 līdz 50%, kamēr Latvijā tas ir mazliet zem 20%.
«Tas liek saprast, kāpēc jauni cilvēki pamet šīs valstis,» sacīja Spolītis. «Te nepieciešamas lielākas diskusijas, un visām valstīm kopā jārisina Āfrikas problēmas.»
Tāpat pēc karadarbības beigām ES būtu jāiesaistās Sīrijas un Irākas tautsaimniecības atjaunošanā, sacīja Spolītis.
Deputāts norāda, ka
bēgļu un nelegālo imigrantu problēmas ES ir vairākus gadus ilgas neizdarības sekas
- valsts nespēja Grieķijā, problēmas ar integrācijas politiku Bulgārijā un kopējās ES migrācijas politikas neesamība.
«Šeit ir komplekss jautājumu loks,» sacīja Spolītis, piebilstot, ka
problēmas aktualizēšanos tieši pēdējos gados ietekmējis tā dēvētais Arābu pavasaris un izmaiņas diktatūrās.
«Līdz ar režīmu maiņu Ēģiptē un Lībijā ir pavērti vaļā vārti, kas diktatorisko režīmu laikā bija ciet. Ja mēs tā ļoti ciniski skatītos, varētu teikt - labāk, lai kāds diktators ir pie varas, tad vismaz cilvēki neklīst. Ja mēs no cilvēktiesību viedokļa raugāmies, tas nebūtu īsti kristīgi.»
