Islāma kultūras centrs: Lūgšana ir labākais ko cilvēks var darīt

Latvijas Islāma kultūras centra viedoklis publicēts nerediģēts.

"Lai būtu skaidrs. Uzreiz nodefinēsim, ka Latvijas Satversme garantētā reliģiskā izvēles brīvība apriori, jeb automātiski paredz to, ka katrs drīkst lūgties kur un kad vēlas. Nav nekā, kas varētu to ierobežot, izņemot privātīpašumu un ceļu satiksmes noteikumus,jeb citu darbību, kura ir likumīga, un kuru reliģiskais rituiāls varētu traucēt (cits pasākums). Tas nozīmē, ka jebkurš no mums jebkurā vietā un jebkurā laikā drīkst ieslīgt sarunā ar mūsu Radītāju, jebkurā formā, kas nav agresīva un neaizskar citus. Praksē jau iedzīvotāji un policija ir pieraduši, un neviens neuztraucas, kad pa Krišjāņa Barona ielu slavinot savus pielūgsmes objektus dejo krišnaīti, ir saprotami, ja pie kāda no Latgales krustiem lūdzas katoļi, bet tūlīt tiek izsaukta policija, kad kādā no Rīgas pagalmiem ceļos metas islāmticīgie.

Nu labi, ka šoreiz nepiebrauca pretterorisma vienība, bet tikai Rīgas Pašvaldības policisti, Vai viņu rīcība bija vai nebija rupjš cilvēktiesību pārkāpums un nekompetence?

Kopēja lūgšana – ir vai nav publisks pasākums?

Likums Par sapulcēm, gājieniem un piketiem, reglamentē reliģiskas ceremonijas, kuras notiek ārpus reliģisko organizāciju telpām. Tā izpratnē, lūgšana ir vai nav pasākums? Ja ir - tad krišnaītu slavināšanas gājieni būtu jāpiesaka, gluži tāpat kā jebkura publiska jogas nodarbība (tajās, kā zināms arī norit reliģiska raklstura darbības – kopējās mantras («AUM» un citas), un jebkura vēlme runāt ar Dievu būtu iepriekš saskaņojam – tadejādi padarot šo normu par absurdu. Cik man zināms, līdz šim nekas tāds nav ticis saskaņots, un no tā izriet, ka tiesībsargi vadās no Satversmes un ar cieņu un sapratni uzņem cilvēku reliģisko vajadzību apmierināšanu.

Kas notika Rīgā, Brīvības ielā 104, 2015.gada 24.septembra rītā?

Tā bija islāmticīgo lielāko svētku - Kurbana lūgšana. Vai tā ir ceremonija? Tas, kas notika LIKC iekštelpās noteikti var tikt uzskatīts par ceremoniju, taču cilvēku iniciatīva lūgties ārpus tām? – domājams, ka ne. Taču pat tad, ja mēs arī to gribam uzskatīt par ceremoniju, policijai nebija tiesību to traucēt, jo augstāk minētā Likuma 2.2. paredz, ka šis Normatīvais Akts neattiecas uz: «likumā noteiktajā kārtībā reģistrēto reliģisko organizāciju rīkotiem pasākumiem baznīcās, lūgšanu namos, kapsētās, uz baznīcai piederošiem zemes gabaliem vai citās šim nolūkam paredzētās vietās;»

Lūgšana, kura notika ārpus LIKC telpām, notika kaimiņa Privātīpašumā ar Saimnieka atļauju. Tas nozīmē, ka uz Lūgšanu brīdi, šis privātīpašums atradās LIKC valdījumā, un uz šo gadījumu attiecas tiesi šī norma.

Viens no policijas argumentiem bija, ka LIKC nav reģistrēta kā reliģiska organizācija, taču Latvijas Islāma kultūras centrs ir kas vairāk – tā ir vairāku reliģisku organizāciju apvienība

LR Satversmes 91.pants: Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas

Skaidrojot likumdošanas nianses, atklājās pavisam nepatīkamas lietas un bēdīgais šīs jomas stāvoklis, jo būtībā patiešām ne jogiem, ne krišnaītiem, ne islāmticīgajiem, ne kristiešiem un jūdiem, un nevienam citam(!), sekojot Likumam nav tiesību realizēt Satversmē paredzētās pamattiesības un praktizēt reliģiju, ārpus sava īpašuma, to iepriekš nesaskaņojot! Absurds - tiesības ir deklarētas, bet to realizācija ir ierobežota, jo cilvēki taču nevar ikreiz, kad būs jāveic ikdienas rituāls ārpus mājām, auto vai personīgā biroja, skriet uz pašvaldību pieteikties..

Tomēr konkrētajs gadījums ar attieksmi pret islāmticīgajiem bija īpašs. Zinot to, ka gadiem bez policistu iejaukšanās notikuši jau minētie jogu, krišnaītu pasākumi, un pašu muslimu kopējās lūgšanas publiskās vietās, mēs uzskatījām, ka tiesībsargi ir saprātīgi un vadās no Satversmē deklaretā, kā Likuma ar augstākju spēku, un no apziņas, ka cilvēki lūdzot Dievu dara labu visiem, bet tiesi un tikai šoreiz tā nebija.

Tātad pret islāmticīgajiem Latvijā tiek pielietoti atšķirīgi kā pret citiem tiesiskie mehānismi un mēs pamatoti varam uzskatīt to par DISKRIMINĀCIJU.

Kāpēc tā notika?

Visticamāk, ka pārpratums ir radies dažu iemeslu dēļ:

Islāmticīgo kļūst vairāk;

Rīgas Mošeja ir par mazu;

Iedzīvotāji un policija nav pieraduši redzēt tiesi šādas formas reliģiskos rituālus;

Mediju propaganda ir radījusi pilnīgi aplamu un biedējošu iespaidu par Islāmu;

Likumdošanas nepilnības;

Banālas bailes un fobijas;

Ko darīt?

Loģiski, ka katreiz, kad esam par kaut ko satraukušies būtu jāizanalizē iemesli kuri radījuši satraukumu, un jāmēģina tos novērst. Taču būtiskākais ir saprast – kāpēc mēs bieži vien nereaģējam uz hokeja vai basketbola fanu publiskajām izdarībām, kurām nav nekā kopīga ar saprātu? Kāpēc esam mierā ar dzērušiem un seksuālos glāstos publiskiem cilvēkiem, kas nebūt nepadara mūsu dzīvi drošāku un tikumīgāku, bet saucam policiju tad, kad ļaudis nodarbojas ar labāko, ko cilvēks var darīt – runā ar savu Radītāju – lūdz Dievu?"

^{Autors: Latvijas Islāma kultūras centra Preses sekretārs Roberts Klimovičs}