9.septembra rītā knapi paspēju ieslēgt televizoru, kad izdzirdēju patētisko: «Šajā situācijā mums nav izvēles!» No Eiroparlamenta tribīnes tiešajā ēterā to vēstīja Žans Klods Junkers. Savukārt, lai sniegtu skatītājam uzskatāmu priekšstatu vismaz par daļu no «šīs situācijas», poļu TV kanāls «TVP Wiadomosci», kurš uzstāšanos translēja no A līdz Z, nelielu ekrāna daļu veltīja video no nelegālo imigrantu pagaidu nometnes Roszkes ciemā Ungārijā netālu no Serbijas robežas.
Diezgan izklaidējošs video. Tiklīdz Eirokomisijas šefs paziņoja par eiropiešu izvēles neesamību bēgļu uzņemšanas jautājumā, kārtējā imigrantu grupa kārtējo reizi izlauzās cauri policijas kordonam, lai nokļūtu uz Budapeštas autostrādes.
Un Junkera kungs centās pārliecināt ne jau kaut kādu abstraktu Eiropas Savienību, bet gan konkrēti Vāciju un Austriju. Valstis, kuras migranti visbiežāk dēvē par savas odisejas mērķi.
Ne dienas bez jauniem skandāliem Roszkē: nereģistrēsimies Ungārijā, negribam šite, gribam tur, dodiet mums Vāciju, laidiet mūs uz Austriju! Un vēl arī zaļā gaisma, kuru ieslēdza Austrijas un Vācijas valdības, izskatās, ka nodzisīs. Ungārijā taču 15.septembrī stājās spēkā likums, kurš paredz piecu gadu cietumsodu tiem, kuri mēģinās tikt cauri katru dienu «augošajam» dzeloņstiepļu žogam uz Serbijas robežas; un vēl trīs par nelikumīgu robežas šķērsošanu. Joks, vai?
Neapskaužu Roszkes ciema iedzīvotājus. Kaitējumu apkārtējai lauksaimniecības infrastruktūrai diezin vai spēs kompensēt pat neticami dāsnā vietējo zemnieku veiktā mēslošana pēdējā pusgada laikā.
Neapskaužu Ungāriju kopumā. Līdzīgi kā visu ES austrumu daļu, kurai augstās Strasbūras tribīnes paredzējušas plaši skaut tos, kuri nemaz īpaši nevēlas tikt skauti. Un pateikties par šo žestu jau ne tik. Nav pārāk patīkami nokļūt muļķa lomā. Bet vēl nepatīkamāk ir tad, ja tevi tādā mērķtiecīgi cenšas nostādīt.
Nav nepieciešamības detalizēti komentēt sirsnīgās Junkera kunga runas fragmentus, kuri demonstrēja viņa neapmierinošās 20. gadsimta pasaules vēstures zināšanas. Eiropas Komisijas šefa centienus «pārsūdzēt» Austrumeiropas valstu pilsoņu vēsturisko atmiņu varētu uzskatīt par netaktiskiem, ja tie nebūtu tik absurdi.
Vai nav nežēlīgi salīdzināt tos teju no no bada mirušos, noguruma un nemitīgu baiļu nomocītos, netīros un knapi kājās stāvošos bēgļus no Eiropas austrumiem 2. pasaules kara beigās, kuri bija laimīgi tikt jebkādā bēgļu nometnē, lai tikai tālāk no padomju okupācijas zonas, no NKVD un SMERŠa, ar tiem diezgan labi baroto un apģērbto ļaužu pūļiem, kuri vakar apmaksāja nebūt ne lētu transkontinentālu ceļojumu, lai šodien ar elkoņiem censtos tikt iekšā ES, pieprasot «koridoru» uz bagātākām valstīm? Ar «bēgļiem», kuri atsakās reģistrēties attiecīgā statusā un jau no pirmajiem spertajiem soļiem pārkāpj Eiropas likumus?
Starp citu, pēdējā gadījumā ir zināma paradoksāla loģika – kukurūzas laukus bradājošie cilvēku pūļi Ungārijas dienvidos, juridiski runājot, nemaz nav bēgļi. Lai arī daudzi šajos pūļos tik tiešām tādi ir bijuši – tanī brīdī, kad bēguši no Sīrijas uz kaimiņos esošo Libānu un Turciju. Taču dažādu iemeslu dēļ šīs valstis ir pamestas, dodoties tālākos laimes meklējumos. Šie cilvēki ir mainījuši savu statusu, pārvēršoties parastos migrantos, kuri klīst no vienas drošas valsts uz citu.
Bēgļi - tie ir miljoni neambiciozu un nenodrošinātu ļaužu, kuri aizpilda Lībijas un Turcijas nometnes. Bēgļi – tie ir simti un tūkstoši trauslās laivelēs uz Lībiju, Maltu un Lampedūzu atpeldējušie.
Taču bēglis nav persona, kas ES nokļuvis no miermīlīgas zemes, šķērsojot sauszemes robežu.
Taču Junkera kungs ir tik ļoti politkorekts, ka savā nekorektumā – gan vēsturiskajā, gan juridiskajā – skabargu acī neredz.
«Jaunajās» Eiropas valstīs, kurām pēc Eirokomisijas scenārija ir kopā ar vecajām ES dalībvalstīm jāsadala kontinenta jaunpienācēji, nekritiskā tik dažādo ļaužu, kuri slēpjas zem bēgļu «etiķetes», sadale nevienu īsti nepārliecina. Jau vēsturiski mūsu kontinenta daļā ir izveidojies, ka domāšana te ir vecmodīgāka nekā Rietumos. Attiecīgi arī politkorektums mūsu apstākļos vēl nav paspējis gūt bezierunu uzvaru pār veselo saprātu. Tāpēc Austrumeiropas valstu valdības, nesakot Briselei viennozīmīgu «nē», vēlētos skaidrību vismaz trīs jautājumos:
1. Kas un kā turpmāk garantēs ES robežu pastiprināšanu;
2. Kā praksē tiks risināta īsto bēgļu atdalīšana no ekonomiskajiem;
3. Kādā veidā funkcionēs ekonomisko bēgļu izsūtīšanas mehānisms, kā arī to personu izsūtīšana, kuru nevēlamība Eiropai tiks noskaidrota starptautisko drošības dienestu datu bāzēs.
Šīs tēmas kļuvušas par centrālajām nesenajā valstu pārstāvju sapulcē, t.s. Višegradas grupā – Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas, kuras demonstrēja absolūtu Centrāleiropas valstu solidaritāti konkrētās problēmas izprašanā, neskatoties uz visiem zināmajām atšķirībām iekšpolitikā.
Visus kā vienu apvainoja ksenofobijā, egoismā, nelīdzjūtībā pret citu skumjām un tamlīdzīgos grēkos.
Bet pats galvenais – solidaritātes trūkumā.
Kas par interesantu zvēru šī «solidaritāte»! Sanāk, ka solidaritāte «jaunās» Eiropas iekšpusē neskaitās, jo galvenais ES solidaritātes kritērijs ir solidaritāte starp «jaunajām» un «vecajām» tās daļām.
Proti, ES «bērniem» atkal draudoši krata ar pirkstu, norādot uz viņu īsto vietu – smilškasti.
Un, lai gan kāds no «bērniem» jau pēdējo gadu laikā ir paspējis ievērojami pieaugt, «vecajie» turpina runāt visiem mums labi zināmajā patētisko eifēmismu mēlē.
Turklāt ir zināmas aizdomas, ka savā starpā «vecajie» izskaidrojas tādā pašā manierē. Varbūt vienīgi neizdara spiedienu.
Merci, mesjē Junker, taču mēs vispār sen jau esam lietas kursā, kas tie ir par stārķiem, kas atnes zīdaiņus. Un kas tie ir par «bēgļiem», kuri skandalējas Ungārijas dienvidos. Un mēs gribam vien pašu mazumiņu – lai ES «Olimpā» beidzot lietas sāktu saukt īstajos vārdos.
Daļēji tāpēc, ka ne jau «bēgļi» gaida mūsu palīdzību, bet bagātās «vecās» Eiropas valstis, kuras izlēmušas «norīt» un «sagremot» 160 tūkstošus imigrantu. Skaidrs, ka ne jau ar pliku kristiešu līdzjūtību.
Esmu pārliecināts, ka šādi pasniegta problēma būtu daudz vieglāk risināma. Darījuma, nevis spiediena ceļā. Ļoti konkrētu matēriju apspriešanas ceļā pragmatiskās kategorijās. Runa taču ir ne tikai un ne tik daudz par tūkstošiem cilvēku uzņemšanu, bet gan par viņu integrācijas mehānismu.
Galvenie jautājumi šeit nemaz nepieprasa atbildes «jā» un «nē». Galvenie jautājumi ir «kādā veidā?», «par kādu naudu?» un «ar kādiem nosacījumiem?» Mēģinājumi nokaunināt «austrumus» ar apelēšanu pie «Eiropas kristiešu vērtībām», kuri izskan no Briseles un Strasbūras tribīnēm, šajā sarežģītajā situācijā ir neirotiska gaisa maisīšana. Turklāt – kā redzams Austrumeiropas medijos – neefektīva.
Kas traucē «rietumiem» atklāti paziņot, ka šodien visupirms tiem ir nepieciešams «austrumu» atbalsts? Vecā labā pārākuma prezumpcija? Piedodiet, veca plate. Mēs jau vairs neesam tie, kas bijām vakar. Rietumi mums ir vairākkārt palīdzējuši, mēs to neaizmirstam, esam gatavi palīdzēt Rietumiem, taču līdzvērtīga dialoga gadījumā.
Ar abpusēji saprotamu fakta nosacījumu, ka palīdzību Austrumeiropa sniegs ES rietumu kolēģiem, nevis publikai, kura caur kontinentu dodas uz «labākiem medību laukiem». Stādīt priekšā situāciju, kā to dara Junkera kungs, ka «miljoniem cilvēku vēlas dzīvot Eiropā» ir vienkārši smieklīgi.
Nevis Eiropā, Junkera kungs, bet gan dažās tās pārtikušākajās valstīs.
Pēdējo gadu pieredze liecina, ka imigranti, kuri reģistrējušies Lietuvā, Latvijā vai Polijā, pieliek visas iespējamās pūles, lai aizšmauktu uz labākām vietām. Radniecības saites, jaunnoslēgtās laulības un partnersavienības (tai skaitā arīdzan fiktīvas) – šāda mērķa vārdā visi līdzekļi labi.
Vai tiešām imigrantiem no Āzijas un Āfrikas mūsu Austrumeiropā tik slīkti dzīvojas? Viņiem nepiešķir pabalstus? Uz viņiem rāda ar pirkstiem? Viņus piekauj rasistu bandas? Nē, nē un vēlreiz nē.
Vienkārši savu līdzgaitnieku acīs, kuri nokļuvuši Rietumvalstīs, viņi ir neveiksminieki.
Bet kuram gan patīk būt par neveiksminieku? Jo statistiski jaunam aziātam vai afrikānim nokļūšana «pareizajā» valstī ir Panākums! Līdzvērtīgs ātrai un spožai karjerai statistiski jaunam eiropietim vai amerikānim.
Nedrīkst arīdzan aizmirst, ka atšķirībā no eiropieša vai amerikāņa Āzijas vai Āfrikas cilvēks ir neapstrīdams kolektīvists. Otrajā vietā pēc patērētājkomforta viņam ir svarīgi jaunajā valstī atrasties starp savējiem.
Mums, eiropiešiem, tādi geto, kuri izveidojušies Parīzes priekšpilsētās, ir sociāls ļaunums, taču, neticēsiet, bet šo pilsētiņu iedzīvotājiem situācija tik dramatiska vis nešķiet. Īsta traģēdija viņiem būtu viņu komūnu likvidēšana un «nosūtīšana» uz balto cilvēku rajoniem, lai arī ar ievērojami augstāku dzīves līmeni.
Jo vissvarīgākais «trešās pasaules» imigrantam ir viņa aziātiskās/afrikāniskās eksistences turpināšana, taču – ar Eiropas drošības un komforta līmeni.
Neko tādu, saprotams, Austrumu un Centrāleiropa viņiem piedāvāt nevar.
«Iekšējā» austrumeiropiešu problēma ir tāda, ka ar mūsu paradumu visam pieiet ļoti nopietni mums reizēm gluži vienkārši katastrofāli pietrūkst šķipsniņas Vidusjūras valstu ļaužu veselīgā cinisma. Priekšzīmīgi skanēja nesenās starpparlamentārās konferences Luksemburgā kuluāros izskanējusī Spānijas pārstāvja replika:
- Obligātās kvotas?! Aptuveni 20 tūkstošus imigrantu Eirokomisija plāno «uzdāvināt» Spānijai?
- Nekādu problēmu, varam vienoties arī par pusi miljona. Vienalga pēc pāris dienām viņu pie mums nebūs!
... Piektā septembra rītausmā es no Rumānijas ierados Budapeštā. Tiešais autobuss līdz Krakovai tanī rītā nekursēja. «Arī labi,» es nodomāju. «Pāriešu ziemeļu robežu kājām, pie reizes apskatīšos, kā tur iet!» Ar metro aizbraucu līdz galvaspilsētas Rietumu (Nyugati) stacijai. Tajā atbalsojās pamestība. Ne tik daudz agrās rīta stundas dēļ, cik tiešo vilcienu līdz Vīnei neesamības dēļ. Visi tie atiet no Austrumu (Keleti) stacijas. Es kustējos pa sen izstrādātu maršrutu – ar vilcienu līdz Vacai, bet tālāk ar autobusu līdz robežpunktam Porošopusta-Šahi (Slovākija).
Jau biju izņēmis no kabatas personu apliecinošu dokumentu, kad atklāju, ka nemaz nav kam to uzrādīt. Viss bija kā parasti. Proti, klusi un rāmi.
Ejot cauri tukšajai robežkontroles būdai, jau slovāku pusē pamanīju noparkojušos melnu «Reno» markas automobili. Tā durvis atvērās, un man pretī iznāca civilapģērbā tērpta dāma vidējos gados. Runāja viņa tikai ungāriski, taču pat manas nožēlojamās šīs valodas zināšanas bija pietiekamas, lai saprastu, ka viņu interesē, kādas valsts pilsonis es esmu, cik ilgi uzturējos Ungārijā un kurp tagad dodos. Vairāk jautājumu nebija, ar atbildēm manā ungāru valodā bija gana.
Kamēr tērzējām, es vēlreiz uzmanīgi atskatījos. Desmitos rītā uz robežas bez mums diviem vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles.