Debates par «tikumības likumu» bango ap Jūliju Stepaņenko un seksu. Taču neba «Saskaņas» deputāte viena pati pieņēma skandalozos grozījumus Izglītības likumā un tagad vienpersoniski ieviesīs cenzūru. Saeima diskutēja par viņas priekšlikumiem vairākus mēnešus, un likuma grozījumus atbalstīja 64 deputāti no simta.
Un, pat ja šajās gandrīz divās trešdaļās Saeimas «gudro galvu» bija domas par homoseksuālām dzimumattiecībām vien, likums tagad sniedz daudz plašākas iespējas cenzēt informāciju nekā tikai tā dēvētos necenzētos vārdus no dzejoļiem vai gejus no plakātiem.
Likumdevēji nav definējuši tikumības jēdzienu, bet cenzūras aizbildinājums, kā rāda pirmie gadījumi, var būt gan «vecāku sūdzības» skolas vadībai, gan arī «iedzīvotāju zvani» pašvaldībai.
Saeima ir atvērusi durvis nu jau ar likumu attaisnojamai un, kā redzam, efektīvai troļļošanai, kad ar padsmit aktīviem pašdarbniekiem vai apmaksātiem provokatoriem varētu pietikt, lai, piemēram, mēģinātu bloķēt interneta portālu vai drukātu avīzi vai grāmatu, kuras saturs tikumības vigilantiem varētu šķist neatbilstošs viņu politiskajai dienas kārtībai. Turklāt skolās troļļot varēs nu jau pavisam likumīgi — viens no likuma grozījumiem paredz tiesības izglītības iestāžu padomēm, kurās vairākumam jābūt skolēnu vecākiem, lemt par mācībās izmantojamās informācijas atbilstību «tikumiskās attīstības nodrošināšanai».
Toties Stepaņenko ir kļuvusi par simbolu nacionālajam izlīgumam uz naida un neiecietības pamata. Viņas slavas ēnā pašlaik palikuši (un, šķiet, labprāt tur uzkavētos, kad jau šis darbiņš nodarīts) mūsmāju «nacionālie» politiķi, bez kuru aktīvā atbalsta Saskaņas deputātes kremliskie murgi būtu lemti Saeimas miskastei.
Nacionālās apvienības un «Saskaņas» tradicionālā saspēle Saeimā un ārpus tās (piemēram, katru gadu 16.martā pie Brīvības pieminekļa) līdz šim tipiski bija izpaudusies kā politiski abpusēji izdevīga konfrontācija. Šajā reizē tā bija pavisam atklāta sadarbība, kuras pamatā ir abiem kopīgi priekšstati par valsts un pasaules labāko iekārtojumu jeb, vienkāršāk runājot, ideoloģiska tuvība.
Krievijas likums Latvijā
Deputātei Stepaņenko prātā diezin vai bija tikai sekss, kad viņa pavasarī iesniedza likuma grozījumu 2. lasījumam šādu priekšlikumu: «Mācību līdzekļu un citu materiālu, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko, estētisko, intelektuālo vai fizisko attīstību, izmantošana un izplatīšana izglītības iestādēs ir aizliegta.»
Viņas iedvesmas avots ir acīmredzams. Vladimirs Putins Krievijā ir ne tikai seksīguma, bet arī ētiskuma etalons, kura īpašas uzmanības lokā vienmēr bijuši bērni. Krievijā jau 2010.gadā pieņemts likums «Par bērnu aizsardzību no informācijas, kas var kaitēt viņu veselībai vai attīstībai». Tajā ir skaidrots, ka «bērnu informacionālā drošība ir bērnu aizsargātības stāvoklis, kurā novērsts risks, kas saistīts ar informatīva kaitējuma nodarīšanu viņu veselībai un (vai) fiziskajai, psihiskajai, garīgajai, tikumiskajai attīstībai».
Izglītības komisijas pierediģēto Stepaņenko priekšlikumu Saeimas vairākums 23.aprīlī tomēr noraidīja. Toties atbalstīja normu, ka «izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene». Un 18.jūnijā galīgajā lasījumā uzdeva skolām aizsargāt izglītojamos no netikumīgas informācijas, bet valdībai — noteikt informācijas izvērtēšanas kārtību skolēnu «tikumiskās attīstības nodrošināšanai».
Šādus likuma grozījumus atbalstīja arī Zaļo un zemnieku savienība, kura vai nu populistiski atcerējās, ka ir taču vismaz tikpat konservatīva kā «Saskaņas» un NA ģimenīte, vai vienkārši ļāvās nostalģijai par kompartijas ideoloģiskās kontroles aizgājušajiem labajiem laikiem.
Prezidents Andris Bērziņš likuma grozījumus izsludināja par spīti sabiedrisko organizāciju protestiem, ka tie ir pretrunā ar Satversmi — ierobežo vārda brīvību un faktiski atjauno cenzūru —, izglītības ministres Mārītes Seiles iebildumiem, ka tikumības jēdziens likumā ir pārāk subjektīvi miglains, un premjerministres Laimdotas Straujumas teiktajam, ka valdība netaisāt veidot «cenzūras padomes».
Tautu vienotāji Stepaņenko un Dzintars
«Kauns par šīm debatēm, jo būtu jārunā par valsts drošību,» jūnija sākumā teica NA pārstāve, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Taču ideoloģiskā toņa noteicējiem viņas partijā šīs debates ir tieši par drošību.
Uzreiz pēc Krimas aneksijas pagājušogad «nacionālisti» krasi mainīja retoriku par draudiem Latvijai, kas līdz tam bija bijusi «krievi nāk» un «latvieti, nepadodies».
«Visu Latvijai!» vadonis Raivis Dzintars divos programmatiskos rakstos portālā Delfi.lv martā un maijā apgalvoja, ka «ar tankiem Latvijai neuzbruks», toties, «kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm». Tāpēc, viņaprāt, labākā «atbilde drošības izaicinājumiem» būšot nevis Latvijas aizsardzības spējas un dalība NATO, bet gan «ambiciozs un šķietami nereāls mērķis, kā vārdā, manuprāt, varētu vienoties visdažādāko tautību Latvijas cilvēki: Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts.»
«Mēs gribam, lai jūs būtu mūsējie. Mēs gribam, lai jūs šeit justos kā savās īstajās mājās,» pirmītējais cietā mugurkaula nacionālists Dzintars pavēstīja cittautiešiem un piekodināja: «Ja vēlamies rezultātu, ir jārīkojas mērķtiecīgi.»
Solīts, darīts. Un Jūlija Stepaņenko šogad aprīlī varēja gandarīti secināt, ka viņas iesniegtie un NA atbalstītie likuma grozījumi «paredz visas sabiedrības apvienošanos bērnu nākotnes labā».
NA ideologiem nav programmatisku domstarpību ar Kremļa polittehnologiem arī par to, ka «Gejropa» esot «sapuvusi», pasaules ļaunuma sakne ir «liberasti» un «sorosisti», bet tautas masas jāaizrauj un jāiedvesmo ar ienaidnieku aplenktas stipras nācijas «vīziju». Šāds «Latvija pret Eiropu» un ārpus Rietumu drošības struktūrām redzējums ir visnopietnākais apdraudējums mūsu valsts drošībai. Bet par vadonismu un diskusiju brīvības ierobežošanu latviešu tautai jau ir nācies samaksāt ar valsts zaudēšanu.
«Bērni» un «tikumība» kā iegansts šādas autoritāras vīzijas īstenošanai ir Krievijā izmēģināts līdzeklis, kas, kā pārliecināmies, strādā arī Latvijā.
Jāaizliedz dainas un Bībele?
Āgenskalna ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka saņēmusi administrācijas aizrādījumu par Agneses Krivades dzejoļa izmantošanu literatūras stundā. Dzejolis neesot tikumisks, jo tajā ir krievu valodas lamuvārdi. Bet Rīgas dome novāc biedrības «Dialogs» reklāmas, kuras aicina uz iecietību pret dažādām sociālajām grupām. Plakāts esot «ķēzījums», uzskata Stepaņenko, jo tajā līdzās cilvēkam ratiņkrēslā, bezpajumtniekam un HIV slimniecei attēlots homoseksuālis.
Nils Ušakovs, kas pats labprāt lieto rupjības un aicināja referendumā balsot par otru valsts valodu, gribētu pārvērst notiekošo par farsu. «Vēlos oficiālu IZM viedokli, vai skolā mācību procesā drīkst izmantot vārdus «bļaģ» un «atpizģītie»,» viņš trešdien tviterī informēja par savu vēstuli ministrei Seilei. Sak, valdībai jāveido vadlīnijas vai direktīvas ar skolās aizliegtu vārdu sarakstiem.
Tad loģiski būtu sākt ar pamattekstiem, kuri veido Satversmes preambulā konstitucionalizēto «latvisko dzīvesziņu» un uz kristīgām vērtībām balstīto «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem». Nerātnās dainas jāieslēdz atpakaļ Barona Dainu skapī, bet necenzēta Bībele jāizsniedz tikai personām ar pilngadību apliecinošu dokumentu kā šņabis veikalā. Jo vai tad nepilngadīgie drīkst lasīt tajā rakstīto, piemēram, par «maucību», «krūšu spaidīšanu» un «mīlniekiem, kam rīks kā ēzelim, kas šļāc sēklu kā zirgi»?
Dievam žēl vai paldies, taču gan Svētie raksti, gan dainas, gan pat krietni neķītrāki teksti bērniem mūsdienās pieejami ne tikai skolā. Tāpēc nākamais loģiskais solis būtu arī interneta, televīzijas, radio satura cenzēšana.
Latvijas internacionālie putinisti, saprotams, necer, ka valdība sagatavos priekšrakstus Bībeles un citu tekstu cenzēšanai. Taču prokremlisku «troļļu fabrikas», vienkārši totalitāru ideju piekritēju grupiņas vai oficiālas vecāku padomes var pastāvīgi radīt skaļu spiedienu, kas labākajā gadījumā mudinātu uz pašcenzūru, sliktākajā, kā rāda Rīgas domes piemērs, arī īstu cenzūru.
Jau tagad šie likuma grozījumi ir sasnieguši mērķi, jo sašķeļ sabiedrību diskusijās par dzejoļiem un novērš uzmanību gan no reālajiem apdraudējumiem Latvijai, gan no tik «tikumiskas» likumdevēju un citu amatpersonu rīcības kā zagšana un melošana.
Labākais risinājums būtu Saeimas deputātu attapšanās svītrot no likuma pašu pieņemtos labojumus. Diemžēl to ieteikt, zinot Saeimas vairākuma noskaņojumu, var nozīmēt riskēt izraisīt vēl vairāku mēnešu diskusijas ar līdzīgu rezultātu. Tāpēc labāka atbilde uz konkrētiem cenzūras gadījumiem varētu būt tiesu darbi, bet likumdošanas antikonstitucionālā brāķa labošana — Satversmes tiesas uzdevums.