Vai aktieris un Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš pīpēja marihuānu? Tas bija sen, pirms trim gadiem, tāpēc nevajag par to atgādināt. Un nevajag arī pieminēt, ka deputāts, Maskavas gaisa spēku inženieru akadēmijas absolvents Kārlis Krēsliņš savulaik zaudēja Latvijas Aizsardzības akadēmijas rektora amatu, iespējams, tāpēc, ka nebija saņēmis pielaidi valsts noslēpumam. Vismaz viņi paši vēlētos, lai to aizmirstam.
Sabiedrības par atklātību «Delna» un domnīcas «Providus» pārstāvji otrdien iepazīstināja Saeimas Korupcijas novēršanas apakškomisiju ar jauno projektu par valsts sagrābšanas pazīmju analīzi parlamenta likumdošanā. Valsts sagrābšana ir korupcijas veids, kurā privāti spēlētāji iegūst kontroli pār politikas procesiem un veido tos sev par labu uz pārējās sabiedrības rēķina. Projekta mērķis ir vērtēt, vai Latvijas parlaments ir brīvs no šādas korupcijas. Tas būs turpinājums projektam www.deputatiuzdelnas.lv — datubāzei, kurā apkopotas ziņas par politiķiem.
Taču apakškomisijas deputātiem vairāk par naudas un privātu interešu ietekmi uz viņu lēmumiem acīmredzot rūp iespējas ietekmēt publiski pieejamās ziņas par sevi. Vismaz dažiem pašu ieskatā neglaimojošu ziņu izrediģēšana no vēlētāju atmiņas laikam šķiet svarīgāka nekā korupcija Saeimā.
Seni sīkumi
Latvijas reģionu apvienības deputāts Kaimiņš apakškomisijas sēdē kreņķējās, ka «Deputāti uz delnas» datubāzē par viņu esot rakstīts «pārāk daudz taisnības» un tur esot arī vairāk nekā trīs gadus senas ziņas par viņa piedzīvojumiem ar marihuānu.
Datubāzē varam izlasīt: «2012.gada 9.martā Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes darbinieki A.Kaimiņu aizturēja uz aizdomu pamata par marihuānas lietošanu. Pie viņa tika atrasti 4,9 grami marihuānas, un vēlāk ekspertīzē atklāta arī narkotisko vielu klātbūtne aktiera organismā.»
Šī informācija nonāca žurnālistu rīcībā tikai īsi pirms Saeimas vēlēšanām, un jau tolaik Kaimiņš skaidroja, ka «tas ir bijis sen, un tā ir mana pagātne».
Psihodēliskajam politikas aktierim Kaimiņam var novēlēt, lai pagātne kādreiz ir ne tikai viņa skandalēšana dzērumā krogos («Tu zini, kas es esmu?» — par šo plašu ievērību guvušo gadījumu naktsklubā pagājušā gada decembrī, tātad laikam jau ļoti sen, arī ir «Delnas» apkopotajā informācijā), bet arī kopumā mazliet ieilgušais bohēmiskās pubertātes posms viņa biogrāfijā.
Toties Nacionālās apvienības deputāta Krēsliņa kreņķiem laikam nav noilguma. Apakškomisijas sēdē Krēsliņš aizrādīja, ka par viņu esot publiski parādījusies informācija, ka viņam nepienākoties pielaide valsts noslēpumam, kaut gan viņš šādu pielaidi neesot prasījis. Un laikam draudīgi taujāja, vai šāda informācija tiek atstāta ziņās par deputātu, jo viņš ziņu izplatītāju nav iesūdzējis tiesā.
Nav skaidrs, kuru vai kurus Krēsliņš varētu iesūdzēt tiesā par mediju vēstīto, ka 2005.gada pavasarī, nepilnu gadu pēc iecelšanas Aizsardzības akadēmijas rektora amatā, viņš tika atvaļināts, un «Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs E.Rinkevičs atklāja, ka amats K.Krēsliņam bija jāpamet, jo Satversmes aizsardzības birojs liedzis pieeju NATO noslēpumiem». Toties ir skaidrs, ka Krēsliņa ieskatā atgādināt par to nav vēlams, vēl jo īpaši varbūt tāpēc, ka viņš nav vienīgais VL – TB/LNNK «īsteni nacionālais» politiķis, kam problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam.
Kā sēdē retoriski taujāja Zaļo un zemnieku savienības deputāts Kārlis Seržants — vai nevajadzētu lielāku uzmanību pievērst nevis «formāliem pārkāpumiem», bet gan nopietnākām lietām, piemēram, par reālu piesavināšanos?
Seržantam nepatīk datubāzē atrodamā informācija, ka 2011.gadā KNAB viņu administratīvi sodīja par nonākšanu interešu konfliktā, kad viņš Saeimas Saimnieciskajā komisijā bija balsojis par kompensāciju piešķiršanu arī sev. Tomēr viņa vēlējums nav īsti vietā, jo datubāzē ir apkopotas ziņas arī par nopietnākām lietām, piemēram, par viņa apvienības biedra Aivara Lemberga «stipendiātiem». (Var piebilst, ka arī Lembergam izvirzītās apsūdzības krimināllietā ir par ļoti nopietniem noziegumiem, nevis «formāliem pārkāpumiem».)
Tiklo laiks
Dažu deputātu rūpes par sava publiskā tēla atmazgāšanu varētu šķist anekdotiski sīkmanīgas, ņemot vērā sarunas ļoti nopietno kontekstu — ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīvi ietekmējošās likumdošanas atbrīvošanu no koruptīvas ietekmes. Diemžēl Saeimas apakškomisijā notikušo var uzskatīt nevis par atsevišķu godkārīgu egoistu aizvainojuma izvirdumu, bet gan drīzāk par kopējās politiskās gaisotnes simptomu.
Tiesiskums, kas pēc «oligarhu Saeimas» padzīšanas bija bijis deputātu vairākuma karogs iepriekšējā Saeimā, šajā ir gandrīz pilnībā pazudis no politiķu vārdnīcas. Tā vietā nu ir populāra «tikumība» kremliski putiniskā izpratnē un lietojumā — kā iegansts un aizbildinājums varas turētāju ieskatā nevēlamas informācijas ierobežošanai.
Šādas politiskās kultūras izpausmes parādījās jau pirms pusotra gada. 2014.gada maijā Centrālā vēlēšanu komisija nolēma dzēst no publiski pieejamā reģistra ziņas par iepriekšējo vēlēšanu kandidātiem — dzimšanas gadu, ģimenes stāvokli, tautību, piederošajiem nekustamajiem īpašumiem un transportlīdzekļiem, parādsaistībām, izsniegtajiem aizdevumiem, uzkrājumiem, sadarbību ar Valsts drošības komisiju —, kuras atbilstoši likumam tai ir jāpublicē.
Taču likums nenosaka, cik ilgi šīm ziņām jābūt pieejamām, un CVK izlēma, ka pilnā apjomā dati būs pieejami tikai par tiem, kuri kandidējuši attiecīgās Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pašvaldības domes pilnvaru laikā. Par senāku vēlēšanu kandidātiem CVK mājaslapā tagad ir pieejams tikai vārds, uzvārds un kārtas numurs sarakstā.
CVK šāda lēmuma pamatošanai atsaucās uz privāto datu aizsardzību un starptautiskām tendencēm, ka arvien vairāk sociālo tīklu lietotāju prasa šo tīklu pārziņiem izdzēst visas ziņas par sevi. Taču kandidēt vēlēšanās un pretendēt uz valsts varu nav tas pats, kas čatot feisbukā. Tomēr CVK vismaz ļauj pieeju datiem par visiem kandidātiem četrus gadus.
Tagad daži Saeimas deputāti jau vēlētos rediģēt arī plašsaziņas līdzekļos publicētu ziņu apkopojumus par amatā esošiem deputātiem. Un uzdrošinās šādu vēlmi paust korupcijai veltītā publiskā Saeimas komisijas sēdē.
Izskatās skumji un ironiski, ka «Delnas» un «Providus» sastādītajā 10 svarīgāko Saeimas darbu sarakstā pats pirmais ir «plašāka informācijas pieejamība un lēmumu atklātība». Pašreizējai Saeimai diemžēl citas prioritātes. Tāpēc plašsaziņas līdzekļiem un nevalstiskām organizācijām īpaši rūpīgi jāskatās, kādus lēmumus un kā labā mūsu vēlētie tikumīgie deputāti izpīpē.