Aizvadītajā nedēļā zviedru prese sāka publicēt kartes, kurās ar tumšsarkanu un dzeltenu krāsu tika norādīts terorisma bīstamības piesātinājums katrā no valstīm Eiropā. Latvija, Lietuva, Igaunija, Čehija un Polija atzīmētas ar visnevainīgākajiem toņiem un atzītas par drošākajām valstīm pasaulē. Vai jūtieties tagad labāk?
Britu drošībnieku sastādītājā kartē tumši sarkanā krāsa nozīmē 4. līmeni jeb visbīstamāko, gaiši sarkanā – 3. līmeni = normālu bīstamību, oranžā pazeminātu bīstamību un dzeltenā jeb Nr. 1 = zemu riska līmeni.
Sešas valstis Eiropā pašlaik ir ļoti bīstamas: Lielbritānija, Francija, Beļģija, Spānija, Krievija un Turcija.
No Ziemeļvalstīm Norvēģija un Somija ir mazāk bīstamas nekā Zviedrija.
Latvija izrādās visdrošāko grupā.
Pēkšņi ir noticis tas, ko agrāk negaidījām, – mazāk industrializētās valstis ir tās drošākās un katrs bēglis tiek traktēts kā potenciāls terorists. To panāca Parīzes notikumi pirms nedēļas. Kā pēc līdakas pavēles – visi eiropieši no samāriešiem pārvērtās par kaujiniekiem vienā rāvienā un patlaban jūtas apdraudēti pat paši savā gultā. Taču, neraugoties uz visu, bēgļu straumes Eiropas virzienā tāpēc nesamazināsies. Sabruks Šengenas vienošanās un pases tagad nāksies rādīt, pat braucot uz Igauniju, taču problēmas tāpēc nesagāzīsies. Migranti tiks cauri visām robežām un bēgļu ciešanas «nobremzētajās valstīs» tikai palielināsies.
Visus skrienošos bēgļus Eiropa nespēs adoptēt tāpēc, ka šodienas vecais kontinents nav pagājušā gadsimta Amerika. Francija pēc Parīzes notikumiem ir atteikusies no atvērto durvju politikas. Zviedri un vācieši tam steidzas sekot. Var gadīties, ka Parīzes terora akts izglāba Angelu Merkeli un tagad atļauj viņai aizvērt savas valsts durvis bēgļu paisumam. Agrākais «ielūgums bēgļiem» vairs nedarbojas, un solidaritāte ar Franciju tagad šķiet svarīgāka nekā līdzjūtības žesti pret ārpus-Eiropas bēgļiem un migrantiem.
Vācija un Zviedrija izskatās noslīcinātas un nenogurst brīnīties, ka ūnijas dalībvalstis nevēlas tām palīdzēt «izsmelt ūdeni no laivas». Spēcīgi populistiskās partijas Rīgā, Budapeštā un Prāgā pašlaik airējas, cik var, cenšoties iegūt sabiedrības simpātijas pret sevi ne tikai ar lāpu gājieniem, bet arī ar neslēptu ksenofobiju sadzīves līmenī.
Vai eiropiešu cerības – kontrolēt bēgļu plūsmu realizēsies? Ja ar to saprotam – «samazināt bēgļu plūsmu», tad laikam tomēr ne. Neizdosies. Cilvēki plūst un jūt, ka bagāto valstu durvis ir bijušas atvērtas visiem. Kāpēc gan to neizmantot?
Viens ir skaidrs: vācu-zviedru spiediens uz pārējiem ar prasību sadalīt uzaicinātos bēgļus visiem, ieviešot obligāto kvotu sistēmu, ir sabrucis jau vakardien. Pirmkārt tāpēc, ka neviens šos bēgļus nevēlas pieņemt pie sevis, un otrkārt tāpēc, ka paši bēgļi nevēlas atstāt izraudzītās valstis Vāciju un Zviedriju. Plāna B nav nedz Vācijai, nedz Zviedrijai. Vāciešiem un zviedriem nāksies samierināties, ka viesistaba ir pārpildīta un ciemiņi dzīvos visur, bez solidāra atbalsta no sabiedrības puses.
Svarīgāks jautājums man šķiet Eiropas ārējo robežu nostiprināšana. Grieķiem ir jāuzņemas atbildība. Taču kurš šīs robežas apsargās? Pestīšanas armija un pāris brīvprātīgo? Būvēsim arī mēs sienu gar Krievijas robežu? Kaut ko līdzīgu Berlīnes vai Ķīnas mūrim? Šausim, ja mūrim tuvosies neapbruņotas vjetnamiešu sievietes ar bērniem?
Pēdējo dienu laikā man liekas, ka Briseles «ārpolitikas mahinatori» atkal cenšas atrisināt šo problēmu, deleģējot to citiem. To pierādīja Ankaras konference, kurā Eiropas vadošie politiķi mēģināja mūsu robežu aizsardzību pieprasīt no Turcijas! No valsts, ka pati nav ES dalībvalsts! Tas nozīmē, ka Turcija būs mūsu leģionārs un turklāt prasīs par to … naudu?
Visi, īpaši «tumšsarkano valstu» grupas politiskie vadītāji tagad aicina iedzīvotājus neuztraukties. Mums ne no kā neesot jābaidās. Mēs dzīvojot atklātā un atvērtā sabiedrībā. Taču brīdī, kad «iestādes» paaugstina trauksmes līmeni, slēdz metro un aicina izvairīties no masu pasākumiem (tā kā šovakar Briselē), paliek neomulīgi.
Pa ielām maršē armija un televizors mēģina mums uzburt drošības ilūziju, kuras faktiski nav. Politiskie vadītāji saka, ka esot lieliski, ka šādi mums izdodas izvairīties no «uzbrukumiem, kas būtu līdzīgi Parīzes notikumiem» (Beļģijas premjerministrs), taču šie izteikumi nekādi nespēj mūs nomierināt. Pagaidām nav skaidrs, vai šo informāciju sarūpēja drošībnieki, vai ir izteikušies paši teroristi. To mums nepaskaidro. Protams, ka IS vēlas turēt mūs stresā un viņiem vairs nav jāpūlas ar spridzināšanu, lai mēs satrauktos. Pietiek padraudēt un viss.
Politiķus var saprast. Nekad agrāk (miera laikā) viņiem nav nācies tik nopietni atbildēt par savas līdzšinējās politikas efektiem. Ja sprāgs arī Briselē, tad viņu galvas ripos. Tas, ka Beļģija varētu būt nākamā terorisma sekvenču skalā, nav nekas pārsteidzošs. Četri no Parīzes slepkavām ir no «teroristu supermārketa» - Mulenbekas rajona Briselē. Pats bandas vadonis Salahs Abdasalams joprojām slēpjoties Beļģijā. Nenoķerts. Starp citu, Briselē atrodas arī Eiropas Savienības «sēdekļi» un NATO ģenerālštābs.
Kā šie cilvēki jutīsies, nākamnedēļ ieejot savos darba kabinetos?
Beļģija līdz šim auklējās ar saviem džihādistiem. Neviena cita valsts «per capita» nav nosūtījusi uz Sīrijas IS fronti tik daudz kaujinieku kā beļģi. Nekur citur nav tik viegli ievest ieročus kā Beļģijā. Tagad būšot citādi. Likumi tikšot mainīti rekordtempā. Francija vakar pagarināja ārkārtas stāvokli uz vēl trim mēnešiem. Policijai un armijai piešķirtas ārkārtas pilnvaras. 800 ēkās veikta kratīšana, 90 aizturēti, 160 apcietināto.
Cik ilgi tas turpināsies? Vai mums nav jāsāk pozicionēt Latvija kā visdrošākā valsts Eiropā un piedāvāt turīgiem eiropiešiem savus tukšos dzīvokļus?
Varbūt «pretterorisma drošība» ir Latvijas jaunā biznesa ideja? Bez jokiem?