Pārtrauktais lidojums

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Trešais pasaules karš tāpēc nesāksies, taču Krievijas bumbvedēja «SU – 24» notriekšanai virs NATO valsts Turcijas teritorijas būs ilgstošas politiskas un drošības sekas.

Par 24.novembrī uz Turcijas un Sīrijas robežas notikušā incidenta nopietnību liecina kaut vai fakts, ka šis ir pirmais gadījums 63 gadu laikā, kad NATO valsts notriekusi Krievijas kara lidmašīnu. Korejas kara laikā 1952.gada 18.novembrī ASV lidotāji gaisa kaujā notrieca uzreiz četrus padomju MIG iznīcinātājus. Pēc tam Vjetnamas kara gados padomju armijas lidotāju pilotētas Ziemeļvjetnamas komunistu armijas lidmašīnas bija notriekušas ASV gaisa spēku lidaparātus un PSRS vairākas reizes virs savas teritorijas notrieca ASV izlūklidmašīnas, parasti ar zeme – gaiss raķetēm.

Taču tas bija aukstā kara laikos, kad Padomju Savienība bija ienaidniece. Sīrijā NATO valstis un Krievija ir it kā partneres, kaut gan Krievijas mērķis stutēt tur valdošo Bašira Asada režīmu nesakrīt ar Rietumvalstu un vairākuma reģiona valstu mērķiem gan iznīcināt teroristu organizāciju «Daesh», kas kontrolē daļu Sīrijas teritorijas, gan panākt Asada nomaiņu. Kā otrdien tikšanās laikā ar Francijas prezidentu Fransuā Olandu Baltajā namā pateica ASV prezidents Baraks Obama — pret teroristiem Sīrijā karo 65 valstu koalīcija, bet Krievija ir daļa no tikai «divu koalīcijas». (Otrais tajā ir Sīrijā valdošais režīms.)

Krievijas divdomīgā nostāja konfliktā Sīrijā ir viens no iemesliem Rietumu neparasti pieklusinātajai reakcijai uz šo ārkārtējo notikumu. NATO un tās dalībvalstu vadītāji publiskos paziņojumos gan atbalsta Turcijas tiesības aizsargāt savu teritoriju un atgādina par Turcijas brīdinājumiem Krievijai nepārkāpt tās gaisa telpu (ko Krievija pēdējā mēneša laikā tik un tā darījusi vairākkārt), taču atslēgas vārdi viņu vēstījumos ir «deeskalācija», «sarunas» un «sadarbība». Dzirdam pat balsis, kuras aicina atjaunot 2002.gadā radīto un 2014.gadā pēc Krimas aneksijas iesaldēto NATO un Krievijas padomi.

Rietumvalstu nevēlēšanās saasināt konfliktu ir labi saprotama — neviens nudien negrib Trešo pasaules karu. Tiesa, Eiropas valstu un ASV vadītāju samierinošais tonis krasi kontrastē ar Vladimira Putina salto un nikno vēsti par nodevīgu «dūrienu mugurā», ko izdarījuši «teroristu līdzdalībnieki», un ar Krievijas propagandas ruporu aurošanu par agresīvu vispasaules sazvērestību pret miermīlīgo Krieviju. Taču arī Putins diezin vai vēlas karot ar NATO. Jo nespēj. Bumbvedēja notriekšana atgādināja arī par neapšaubāmu NATO militāro pārākumu. Turcijai ir labākas kara lidmašīnas.

Putina īsās sviras

Incidenta iespaids uz Rietumvalstu attiecībām ar Krieviju diemžēl būs, kā parasti attiecībās ar Putina režīmu, atkarīgs no Krievijas rīcības. Tādā ziņā iniciatīvas priekšrocības atkal ir Kremlim. Tiesa, iespējas atbildēt atbilstoši notikušā nopietnībai Putinam ir ierobežotas, taču arī nereaģēt viņš nevar.

No vienas puses, Turcija uz Krievijas agresīvi izaicinošo rīcību beidzot ir atbildējusi Putinam vienīgajā saprotamajā — spēka valodā. Taču no otras — Putins nevar atļauties izskatīties vājš un meklēs iespēju atmaksāt par šādu pazemojumu. Notikušais ir smags trieciens viņa pašapziņai un izskatam, pirmām kārtām paša valsts pilsoņu acīs. Stiprs valdnieks, kas atjauno Krievijas varenību, ir Putina varai eksistenciāli svarīgs tēls.

Dienu pēc lidmašīnas notriekšanas Putins lika izvietot pretgaisa raķešu sistēmas Krievijas militārajā bāzē Sīrijas ostas pilsētā Latākijā un turpmāk Krievijas bumbvedējus pavadīt iznīcinātājiem. Tomēr konflikta nopietnu militāru eskalāciju ar NATO valsti Turciju Krievija nevar atļauties, bet tādi «atbildes soļi» kā vistas gaļas no Turcijas aizturēšana muitā, aicinājumi Krievijas pilsoņiem nepirkt Turcijā ražotas preces un nedoties turp tūrisma braucienos parāda nevis Krievijas spēku, bet gan drīzāk vājumu, arvien lielāku nošķirtību no pārējās pasaules un iedarbīgu sviru trūkumu skaļi deklarēto «pasaules lielvaras» mērķu sasniegšanai. Krievijas līdzšinējās atbildes sankcijas uz Rietumu ieviestajām pēc agresijas Ukrainā vissmagāk izjutuši Krievijas pašas iedzīvotāji.

Draudīgās runas par «enerģētikas politikas pārskatīšanu» arī ir laikam gan lielākoties retorika. Turcija ir otrs lielākais Krievijas gāzes noieta tirgus (apmēram 60% Turcijā patērētās dabasgāzes nāk no «Gazprom»). Šonedēļ Ukraina paziņoja, ka vairs nepirks Krievijas gāzi. «Aizgriezt krānu» Turcijai Maskava vienkārši nevar atļauties — tas būtu nepanesams trieciens Krievijas budžetam.

Eiropas varas gaiteņos Kremlis neapšaubāmi centīsies izmantot no Turcijas agresivitātes cietušā tēlu un apelēs pie Rietumvalstu valdību vainas apziņas un vēlmes «deeskalēt situāciju», lai panāktu Krievijai noteikto sankciju atcelšanu vai vismaz mīkstināšanu. Dzirdīgas ausis Rietumos ir bijušas arī līdz šim, bet pēc šā «pāridarījuma» to būs vēl vairāk.

Taču diplomātiski vingrojumi Eiropas valdību un institūciju gaiteņos nav televizoru ekrānos efektīgi parādāms spēka demonstrējums. Stingra vadoņa tēlam vajag pārliecinošāku, vēlams, šāvienu un sprādzienu fonu.

Minējumos par Putina atbildes rīcību ievērības vērti trīs iespējamie mērķi, pret kuriem viņš varētu vērsties.

Pirmkārt, protams, Ukraina. Karadarbības eskalācija, piemēram, «izcērtot koridoru» uz Krimu, būtu neapšaubāmi iespaidīgs spēka un Rietumu un to protestu un sankciju nicināšanas demonstrējums pavalstniekiem. Taču tas nozīmētu nevis esošo sankciju mīkstināšanu, bet gan vēl jaunu ieviešanu un būtu pilnīgā pretrunā gan ar Kremļa pašreizējo sankciju atcelšanas panākšanas politiku, gan ar centieniem uzdoties par Rietumvalstu sabiedroto cīņā pret terorismu.

Līdzīgi iemesli plus Krievijas nevēlēšanās sākt karu ar NATO liek šaubīties arī par minējumiem, ka Putins varētu mēģināt atriebties NATO tās vieglāk ievainojamajā flangā — Baltijas valstīs. Krievijas izprovocēts militārs konflikts mūsu reģionā arvien šķiet maz iespējams. Zaudējumi pārmāktu ieguvumus pat vairāk nekā militārā saspīlējuma saasināšanā ar Turciju, ko Kremlis acīmredzami nevēlas.

Iespējams, Putinam sava spēka demonstrējumiem beigu galā atliks galvenoties pašmāju laukums. Var prognozēt jaunas represijas pret «ārvalstu aģentiem» un «nodevējiem» visos varas līmeņos līdz pat tīrīšanām varbūt arī visaugstākajos, kas parādītu viņa dzelžaino tvērienu pār Krievijas sabiedrību un reizē apklusinātu kurnēšanu varas elitē par līdzšinējās politikas kaitējumu šo aprindu «ekonomiskajām interesēm».

«Sausais» atlikums Latvijai

Militāru atbildes pasākumu iespēju ierobežotība nekavēs, drīzāk mudinās Kremli pastiprināt citu iespaidošanas līdzekļu izmantošanu Rietumvalstu, pirmām kārtām «tuvējo ārzemju» destabilizēšanai un politikas ietekmēšanai.

Latvijā to pieredzam plašā politekonomisku un ideoloģisku izpausmju diapazonā — no Kremļa piedāvātās politiskās tematikas atražošanas Saeimas partiju debatēs par «tikumību» un kara bēgļiem kā teroristiem un apdraudējumu Eiropas civilizācijai līdz aktīvai lobēšanai par gāzes tirgus liberalizācijas novilcināšanu un nupat jau, piemēram, arī ļoti konkrētam darījumam nacionālās lidsabiedrības «airBaltic» it kā glābšanai, kura piekabē esot jābūt šķietami izdevīgam Krievijā ražotu lidmašīnu iepirkumam.

Valdības apstiprinātā aizdevuma un investīciju darījuma daļa ir tā paša Krievijas ražotāja pasažieru lidmašīnas «Sukhoi Superjet 100», kura militāro produktu «Sukhoi – 24» Turcijas gaisa spēku «F–16» iznīcinātāji notrieca virs savas teritorijas.

Eiropas Savienības noteiktajās sankcijās šim Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumam gan paredzēts izņēmums civilās aviācijas produkcijai, tomēr Latvija, iepērkot šīs lidmašīnas, riskētu ne tikai ar reputāciju un augstām ekspluatācijas un apkopes izmaksām. Pirkuma fantastiskais «ekonomiskais izdevīgums» («airBaltic» pirktu lidmašīnas zem to pašizmaksas!) ir tipisks siers peļu slazdā, kas vajadzības gadījumā varētu būt krietni iedarbīgāks Latvijas ietekmēšanai nekā īstā siera un šprotu importa aizliegums, ko esam jau izbaudījuši. Remonti un rezerves detaļas ekskluzīvi Krievijā nozīmētu, ka nacionālā lidsabiedrība būtu atkarīga no piegādātāja labvēlības, lai tās lidmašīnas vispār varētu lidot.

Neesam tik bagāti, lai ņemtu vislētāko, tātad nevienam citam nevajadzīgo, un neesam tādā drošībā, ka valsts infrastruktūrai stratēģiski svarīgu preci varētu pirkt Krievijā, kuras vara mēģina atjaunot impēriju, gan atklāti anektēdama kaimiņvalstu teritoriju, gan uzpirkdama politisko un ekonomisko ietekmi. Krievu bumbvedēja notriekšana virs Turcijas ir atskurbinošs atgādinājums, ka tas faktiski ir karš, pat ja agresors mēģina tēlot biznesa vai vēl kādu partneri.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu