Deputāte Solvita Āboltiņa izteikusies, ka pašreizējo koalīciju varētu paplašināt ar «Reģionu apvienību». Sudrabas partijā vairs neesot komandas. Āboltiņa pieprasa izmaiņas, jo viņas parija «Vienotība» šobrīd nenosakot politisko dienaskārtību. Viņa esot gatava arī uzņemties premjeres pienākumus kritiskā situācijā, ziņo TV3 raidījums «Nekā Personīga».
Žurnālists: «Atliekot gāzes tirgus liberalizāciju, tāpat vilcinoties airBaltic investora un bēgļu jautājumā, Straujumas Ministru kabineta darba stils atstāj tādu kā ierēdņu valdības iespaidu. Proti, process it kā notiek, bet svarīgi lēmumi netiek pieņemti. Tā tikai žurnālistiem liekas?»
Solvita Āboltiņa: «Nē, tā neliekas tikai žurnālistiem, tā liekas arī man. Katrā ziņā es ne vienu reizi vien esmu teikusi, ka es gribētu redzēt aktīvāku valdības rīcību.
Izlēmīgāku un aktīvāku valdības rīcību. To būtisko jautājumu risināšanā - gan tās ir skolotāju algas, gan tā ir veselības reforma. Pats fakts, ka viens streiks ir novērsts, viens šobrīd notiek, nav skaidrs, vai to varēja novērst. Šodien pat bijusī LIZDA priekšsēdētāja ir pateikusi, ka streiks ir lieks, kas atkal liek uzdot jautājumus, kas tad tas ir?
Mēs pēc Parīzes atkal dzīvojam citā drošības telpā, un nekas jau arī nav beidzies Krimā, esošiem apdraudējumiem nākuši klāt jauni no starptautiskā terorisma. Un valdībai, lai spētu pirmkārt nodrošināt ārējo apdraudējumu, ir jābūt stabilai un pārliecinātai par tās rīcībspēju. Arī sociālā neapmierinātība, streiki apdraud iekšējo stabilitāti un tas var ķēdes reakcijā izraisīt citas sekas. Jebkuri sabiedrībai aktuāli jautājumi. Pat ja tiem nav tūlītēju risinājumu vai konkrēta finansējuma, tie prasās pēc skaidrojuma ar konkrētu rīcības plānu, ar konkrētiem datumiem, kad tā tiks atrisināta.»
Žurnālists: «Un airBaltic ir viens no šiem jautājumiem. Valdība ir lēmusi par 80 miljonu aizdevumu, bet Saeima savu piekrišanu darījumam nav devusi. Vienotībai līdz nesenam laikam bija gan satiksmes ministrs, gan premjers, gan savi cilvēki airBaltic darbību uzraugošā padomē - kā tik dziļi varēja ielaist finanšu situāciju nacionālajā lidsabiedrībā?»
Āboltiņa: «Man līdz galam nav skaidra atbilde uz to, kāpēc pirms divām nedēļām valdībai naktī obligāti bija jāpieņem lēmums? Šobrīd ir pagājis laiks, bet ap šo tēmu turpina notikt diskusijas. Tas arī neko neliecina par spēju pieņemt lēmumus, ne spēju risināt sāpīgus lēmumus. Bet šobrīd svarīgāk par vainīgā meklēšanu ir svarīgi, kā mēs ejam uz priekšu ar airBaltic un kā mēs varam novērst to, lai Latvijā nebūtu Sukhoi lidmašīnas.
Es nepiekrītu premjerei, ka nepastāv veids, kā nepirkt Sukhoi lidmašīnas. Manuprāt, var būt tāds juridisks mehānisms, ka parlaments var uzdot valdībai un valdība to nodot tālāk airBaltic vai valsts sekretāram neslēgt šādus līgumus un novērst šādas sekas.»
Žurnālists: «No jūsu teiktā var saprast, ka jūs bez Matīsa turat aizdomās vēl kādu citu par to, ka tā situācija tāda sanāca? Vai tā ir?»
Āboltiņa: «Jā!»
Žurnālists: «Un proti?»
Āboltiņa: «Nu, manuprāt, tur nav viens vainīgais. Nu, es atturēšos no komentāriem.»
Žurnālists: «Vai Straujumas palikšana vai nepalikšana amatā nav arī Vienotības nākotnes izšķiršanas jautājums?»
Āboltiņa: «Es domāju, ka tas jautājums ir Vienotībai pašai jāanalizē un jāpieņem. Bet domāju, ka šajā situācijā ir svarīga pašas premjeres izpratne un analīze par šo situāciju.»
Žurnālists: «Vai jūs redzat spēku Saeimā, ar ko paplašināt esošo koalīciju?»
Āboltiņa: «Es atbildēšu plašāk. Mums ir trīs opozīcijas partijas - kamēr ir jautājums Krima un Sīrija un līgums ar Putina Vienoto Krieviju, es nedomāju, ka kaut viens koalīcijā nopietni izskata jautājumu par Saskaņas ņemšanu koalīcijā. Kas attiecas uz Bondara partiju, viņu pluss attiecībā pret Sudrabas partiju ir tāds, ka viņi vismaz spēj parādīt, ka viņi spēj būt kā vienota komanda. Ja mēs runājam par «No sirds Latvijai», tad es gribētu teikt, ka esmu pazaudējusi sajūtu, ka viņi ir vienota organizācija. Tur katram deputātam ir savs viedoklis, un tur nekad nezini, kurš kuram kurā brīdī piesliesies. Tur nav šo septiņu balsu, ja mēs tādā parlamenta matemātikā runājam.»
Žurnālists: «No vienas puses politiķi nekad nav jutušies komfortablāk kā tagad. Līdz nākamajām vēlēšanām vēl trīs gadi, Saeimā spēku sadalījums tāds, ka tektoniskām izmaiņām nav vietas. Tomēr tieši Vienotībai vismazāk izdevīgi ir tas, ja viss paliks pa vecam. Izskatās, ka partija lēnām noasiņo - jau kuro mēnesi reitingos Vienotība sev priekšā ļauj aizsteigties pārējiem koalīcijas partneriem. Kāds ir jūsu skatījums, ko vēlētājs nav varējis Vienotībai piedot?»
Āboltiņa: «Vēlētājs nesagaida Vienotības darbu. Un vēlētājs neredz, ka Vienotība liktu politisko dienaskārtību. Es piekrītu politologiem - Vienotība šobrīd nenosaka politisko dienaskārtību. Un tas, ka mēs tehniski vadām valdību, nenozīmē, ka mēs kaut ko ietekmējam tās dienaskārtībā.»
Žurnālists: «Un jūs nedomājat, ka vēlētājs jums nav piedevis to, ka par naudu var nopirkt iekļūšanu Saeimā? Es domāju Zaķa skandālu.»
Āboltiņa: «Es domāju, tas viennozīmīgi, bet tas ir jau bijis pēc... Tas arī ir viens no elementiem, par ko es esmu runājusi iepriekšējā kongresā un domes sēdē. Viennozīmīgi frakcija, neizslēdzot viņu no frakcijas, ir padarījusi partiju par boksa maisu, jo šie tiesas spriedumi būs vēl un katru reizi, neatkarīgi no rezultāta, Vienotība katru reizi būs spiesta skaidrot.»
Žurnālists: «Bet publiski jūsu agresīvā nostāja pret Zaķa ļoti nepatīkamo lietu jau no paša sākuma nebija redzama un nojaušama. Vai jūs kā partijas līdere, neiestājoties ārkārtīgi asi jau no paša sākuma pirms vēl visiem tiesas spriedumiem, tomēr nezaudējāt šo partijas līderei nepieciešamo kritisko skatu uz partiju, kas ir nodarījis ļoti daudz ļauna?»
Āboltiņa: «Droši vien...»
Žurnālists: «Par jūsu politisko nākotni. Kādu jūs to redzat?»
Āboltiņa: «Ļoti smags jautājums. Jo nenoliedzami, pēc šīm vēlēšanām man pašai šis ir pārdomu laiks, vai man ir tiesības palikt politikā, un man ir ļoti svarīgi, ko par to domā Vienotības iekšienē, ko par to domā Vienotības frakcija, ko par to domā Vienotība kā organizācija. Jo katram cilvēkam ir tas lēmums jāpieņem, izvērtējot tos ārējos apstākļus. Un šobrīd tās ir divas dilemmas - es joprojām vadu Vienotību un šogad kongresā nav paredzēta līdera pārvēlēšana. Neatkarīgi no tā, vai pēc gada es būšu kandidāts vai ne, ir jābūt pārliecībai, ka tā ir jauna komanda. Dažiem nelabvēļiem patīk salīdzināt ar Tautas partiju, kam nav nekādas līdzības, jo tur bija stingra varas vertikāle. Un, tiklīdz tā izira, tā izjuka šī partija. Taču mums ir identiska situācija kā Latvijas ceļam – ilgstoši pie varas, nespēja piesaistīt jaunus cilvēkus. Iekšēji cilvēki mēģina sev atrast izpletņus un nodrošināties, līdz ar to ir svarīgi, lai politikā nāk cilvēki, kuriem mirdz acis un kuri kaut ko grib izdarīt.»
Žurnālists: «Kādos apstākļos jūs kļūtu par premjeri?»
Āboltiņa: «Droši vien kritiskā situācijā. Kad ir skaidrs, ka cita risinājuma nav.»
Žurnālists: «Šobrīd ir tāda kritiskā situācija?»
Āboltiņa: «Mēs droši vien analizēsim šo situāciju kongresā un valdē.»
Žurnālists: «Bet jūsu skatījumā?»
Āboltiņa: «Es varu atkārtot, ka svarīga ir iekšējā stabilitāte. Ar to es nedomāju stagnāciju. Tikpat svarīga ir rīcībspējas demonstrēšana. Jo mūsu sabiedrotie var mums palīdzēt, ja mēs paši esam rīcībspējīgi un stabili. Valdībai ir jābūt komandai, kas spēj saskaņoti darboties arī kā komanda, kurai ir absolūts atbalsts parlamentā.»
Žurnālists: «Jūs šobrīd jūtat to organizācijas aizmuguri jums kā iespējamai premjerei?»
Āboltiņa: «Organizācijai droši vien nav uzdots tāds jautājums.»
Žurnālists: «Šajā Saeimā Vienotība iekļuva, lielā mērā pateicoties ģeopolitiskajai situācijai. Nākamajā var gadīties, ka partijas, kas iestājas par Rietumeiropas vērtībām, nemaz vairs parlamentā nav. Un tas var Latviju pagriezt pilnīgi citā virzienā. Vai jūs esat domājusi šādās kategorijās?»
Āboltiņa: «Jā, es domāju. Es skatos uz to, kas notika Polijā, un tas ir šobrīd visspilgtākais piemērs Jo tur ilgi mūsu grupas – Eiropas grupas tautas partija bija pie varas. Un tas var notikt. Un tas var notikt pēc neveiksmīgas komunikācijas bēgļu jautājumos. No nepietiekamas izskaidrošanas, ko mums nozīmē būt Rietumos. Un ka tā nav tikai struktūrfondu dalīšana, kas ir vienīgā nauda, kas šobrīd attīsta mūsu ekonomiku. Mēs esam kaut ko pazaudējuši no savstarpējās uzticēšanās sabiedrībai ar politiķiem. Ir lēmumi, kuri ir bijuši ar valsts nozagšanas elementu. Bet šobrīd ar lozungiem pret kaut ko mēs varam to valsti pazaudēt vēlreiz.
To man teica Indulis Bērziņš, ka tā ir mana atbildība.. Ka tad, kad Latvijas ceļš bija šajā stadijā, bija citas eiropeiskas valstis pie sliekšņa. Šobrīd nav viņas izveidojušās un līdz ar to tā ir mūsu nenormāla atbildība, nevis privilēģija vai augstprātība. Ja mēs demonstrēsim nespēju pārliecināt par Rietumu vērtībām, tad, es baidos, bez citas partijas esamības tas negarantē to, ka mēs pārvarēsim 5 procentus. Un tas radīs vēl lielāku demokrātijas apdraudējumu. Jo vēlētāji, kuri ir mūsos vīlušies, viņi neaizies nobalsot par kādu no konkurentiem. Viņi neaizies uz vēlēšanām vispār.»