Žēlsirdība vienmēr būs lielāka par jebkuru grēku

Sarunas turpinājums

8.decembrī sākās pāvesta Franciska izsludinātais Žēlsirdības gads. Kāpēc viņš tieši patlaban akcentē šo īpašību?

Tāpēc, ka cilvēkiem dažkārt ir radies maldīgs priekšstats, tēls par Dievu. Ir jāatceras, ka Dievs nav skarbs un brutāls tiesnesis, bet gan žēlsirdīgs Tēvs, kurš mūs ikvienu mīl, piedod, pacietīgi gaida atgriežamies tēva mājās, kā līdzībā par pazudušo dēlu, kurš pārnāk atpakaļ mājās.

Pāvests arī aicina apzināties to, ka žēlsirdība vienmēr būs lielāka par jebkuru grēku,

un neviens nevar noteikt robežas mīlestībai, kura piemīt Dievam, kas piedod.

Un arī to, lai mēs lūkotos uz Dievu kā žēlsirdīgu Tēvu, kas mūs ikvienu mīl un piedod, pacietīgi gaida, kad atgriezīsimies Tēva mājās.

Šajā gadā īpaši liela uzmanība būtu jāvelta žēlsirdības darbiem, palīdzībai tuvākajiem viņu fiziskajās un garīgajās vajadzībās. Neaizmirst citus viņu grūtībās, sāpēs, ciešanās, vientulībā un pamestībā, iet pie tiem, kuriem ir visvairāk ir vajadzīga palīdzība, to dāvāt, būt kopā ar tiem, kas cieš.

Mums jābūt žēlsirdīgiem, jo Dievs ir žēlsirdīgs un piedod mums, tāpēc arī mums jāpiedod citiem.

Pāvests arī piemin to, ka bieži vien piedot mums šķiet tik grūti.

Taču piedošana ir instruments, kas ielikts mūsu nespēcīgajās rokās, lai mēs iegūtu sirdsmieru.

Būt brīvam no niknuma, dusmām, vardarbības un atriebības ir laimīgas dzīves priekšnosacījums.

Tagad īpaši aktuāla ir žēlsirdības tēma, un pāvests redz lielu nepieciešamību to aktualizēt, pārdomāt, praktizēt.

Pirms šīs sarunas teicāt, ka labos laikos, kad cilvēki vairāk priecājas, viņiem ir mazāk runājamā ar mācītājiem un viņi pat iet ar līkumu ap baznīcu, bet sliktos laikos stāv rindās, lai parunātu ar mācītājiem.

Jā, tā mēs mēdzam redzēt.

Bet jāatceras, ka īstais gandarījums un miers ir tad, kad mēs satiekam Dievu. Pārējais ir pārejoši, šķietami, mānīgi un zūdoši.

Dažreiz grūtībās, sāpēs un pārbaudījumos cilvēks patiešām sāk saprast patiesās vērtības.

Tad cilvēki saprot, kā vajadzēja rīkoties, kas bija labs un kas – slikts. Šādās pārdomās ļaudis mēdz meklēt nopietnākus ceļus, tostarp pie Dieva. Grūtības un izaicinājumi ļauj atgriezties pie patiesām vērtībām: ne tikai pie Dieva, bet arī tēvzemes mīlestības un visa labā..

Tad varbūt mums laiku pa laikam ir vajadzīgas grūtības?

Jā, bet dažkārt tās nav tik viegli panesamas. Grūtības ir liels izaicinājums, un savā veidā ir jāizaug un jānobriest līdz to pārciešanai.

Lai cilvēks grūtības uztvertu arī kā svētību?

Jā, lai redzētu un saprastu patiesību, uz ko tās ved, aicina un var palīdzēt, kā arī būtu spēks tās pieņemt paļāvībā un ticībā uz Dievu. Mūsdienu cilvēkam tas ir samērā grūti, un nenoliegšu, ka arī man pašam tas ne vienmēr ir viegli.

Nav viegli pieņemt visu, kas manā dzīvē notiek.

Man liekas, ka ir ļoti grūti pieņemt tuva cilvēka slimības, nāvi un ciešanas. To mēs varam mācīties visu dzīvi. Arī Lieldienu noslēpuma izprašanai jāmācās visas dzīves garumā.

Cilvēki mēdz aizmirst, ka viņi ir vāji, mēdz ciest, palikt slimi, un to, ka ciešanas un sāpes ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa. Arī Jēzus cieta sāpes un nāvi pie krusta. Grūtības ir neizbēgamas, un tās jāpieņem kā dzīves sastāvdaļa.

Tas ir kā latviešu teicienā, ka paēdušais neēdušo nesaprot. Tie, kuriem klājas labi, domā, ka tā būs vienmēr.

Tā domāt ir maldīgi. Viss pāriet. Slimnīcās esmu redzējis, ka cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka ne viss notiek pēc viņu prāta, ka ne viss ir tik gluds un skaists..

Ko priesteris saka slimniekam? «Neraudi, viss būs labi!» vai tomēr «Ciešanas ir dzīves neatņemama sastāvdaļa»?

..Priesteris jūt līdzi cilvēkam. Arī Jēzus raudāja, kad nomira viņa draugs Lācars. Viņš redz visas grūtības un ciešanas. Nav tā, ka visām grūtībām ir pilnībā jāļaujas, tās jācieš un nav jācīnās. Cilvēkiem ir jācenšas mazināt netaisnību un grūtības, atvieglot slimnieku ciešanas, vairot labo un skaisto, nevis sāpes un ciešanas.

Arī Kārļa Skalbes pasakā par kaķīša dzirnavām ir aicinājums vairot labo.

Man liekas, ka Skalbes pasakās ir daudz kristīgo elementu. Ja mēs vairāk atgrieztos pie latviešu literatūras un kultūras, redzētu, ka tajā ir ļoti daudz skaistu, uzrunājošu piemēru.

Vai tie nav pretrunā ar kristīgo ticību?

Nē! Vajadzīga inkulturācija un labā pieņemšana katrā jomā. Vai zināt Suitu sievas? Suitiem ir nedaudz atšķirīga kultūra, dziedāšana, tērpi un citas nianses. Baznīca to akceptē un pieņem. Arī Japānā, Āfrikā un Āzijā ir savas dievbijības nianses. Kamēr tās ved tuvāk pie Dieva, nav nekas slikts, tas ir ļoti labi, tiek pieņemts, akceptēts un saglabāts. Ir jāsaglabā tradīcijas un nacionālā identitāte. Dažādība un atšķirība ir ļoti laba. Baznīca dažādās pasaules vietās ir ļoti atšķirīga, tomēr to vieno kopīgas un līdzīgas lietas. Lai gan katrs cilvēks ir atšķirīgs, mēs visi esam radīti pēc Dieva attēla un līdzības.

Man liekas, ka daudzos latviešu rakstnieku darbos var atrast patiesības domugraudus, kas ved tuvāk pie Dieva. Protams, jāmāk izvērtēt un saprast. Seminārā mācāmies arī latviešu kultūras vēsturi un studējam dažādu rakstnieku darbus, ne tikai reliģiskos. Studējam Ojāru Vācieti, Kārli Skalbi, Zentu Mauriņu, Jāni Poruku un citus. Latviešu literatūra ir ļoti laba un var daudzus vest pie labā, cēlā un tikumīgā.

Sarunas noslēgums

Garīgā ziņā laiks pirms Ziemassvētkiem saistās ar klusām pārdomām, bet realitātē Adventa laiks ir viens no saspringtākajiem gada posmiem. Kā to apvienot?

Apstāties, atrast īsu mirkli, lai pabūtu klusumā, mierā, lūgšanā. Ir iespējams arī saspringtākajā dienas režīmā atrast kaut īsu mirkli lūgšanai, sarunai ar Dievu. Dažkārt mēs uzskatām par svarīgām un būtiskām lietas, notikumus, darbus, kas patiesībā ne vienmēr ir izšķiroši, nepieciešami. Mēs aizmirstam, ka pati lielākā dāvana ir Kristus ienākšana mūsu dzīvēs un būt citiem cilvēkiem, darīt labus darbus.

Materiālās dāvanas, to kalni neaizstās tuva, dārga, mīļa cilvēka klātbūtni, uzmanību.

No mums pašiem ir atkarīgs tas, kā izmantosim šo Adventa laiku un sagatavosimies garīgajam svētceļojumam uz Betlēmi. Meklēsim klusuma brīžus un centīsimies tajos saklausīt Dieva balsi, kas mūs uzrunā un aicina uz ko patiesi skaistu un vērtīgu.

Gada nogalē cilvēki mēdz atskatīties uz aizejošo gadu, tajā padarīto un neveiksmēm, izveidojot savu bilanci. Kāds jums šķiet šis gads no topošā garīdznieka puses, vērojot sabiedrībā notiekošo?

Redzu ļoti daudz izaicinājumu un izaugsmes iespēju, pilnveidošanās ceļu. Mēs nestāvam uz vietas, tāpēc ir jāapzinās riski un grūtības. Ļoti svarīga man šķiet miera veicināšana, kas man šķiet īpaši aktuāla mūsdienās, kaut arī nekad nav zaudējusi savu svarīgumu. Latvija pēdējā laikā pārdzīvojusi Otro pasaules karu, Auksto karu. Par to liek domāt arī notikumi kaimiņvalstīs, tostarp Francijas traģiskie notikumi.

Pēdējā laika notikumi atgādina, cik trausls ir miers.

Tie atgādina, cik būtiski ir veicināt mieru un rūpēties par tā saglabāšanu. Mums ir ne tikai jālūdz pēc miera, bet arī tas jāsargā un par to jācīnās. Pirmkārt, par mieru jācīnās ar mūsu rīcībā esošajiem miermīlīgajiem līdzekļiem. Baznīcas mācība daudz runā par miera veicināšanu, it īpaši Aukstā kara laikā.. Es aicinātu ikvienu cilvēku, tostarp valstvīrus, apzināties mieru kā vērtību un censties to saglabāt un noturēt visiem iespējamiem līdzekļiem. Miers ir trausla, bet ļoti vajadzīga vērtība. To māca arī mūsu vēstures notikumi.

Aicinu arī ieklausīties Baznīcas balsī, kura darbojas jau vairāk nekā 2000 gadus. Svētais Augustīns ir rakstījis, ka par mieru jācīnās ar vārdiem un miermīlīgā veidā, bet tikai tad, ja visas iespējas tiek izsmeltas, izmantot ieročus.

Kā jums šķiet, vai, ņemot vērā pēdējos notikumus, kristietība ir vairāk apdraudēta, nekā tas bija iepriekšējos gadsimtos?

Es šaubos. Ir rakstīts, ka elles vārti to nesatrieks. Tā teikts Mateja evaņģēlijā.

Varbūt līdz ar lielo islāma invāziju mēs to jūtam vairāk? Man liekas, ka pirms 20 gadiem Latvijā gandrīz neviens nezināja to, kas ir islāms, bet tagad katram ir viedoklis par to.

Nedomāju, ka tas īpaši apdraudētu kristietību. Atgādināšu vēlreiz Bībelē rakstīto, ka elles vārti to nesatrieks. Cilvēkiem ir vērts pārdomāt un apzināties savu identitāti un kristīgās saknes. Tās ir jāapzinās un jāizkopj.

Mums ir jāsaglabā un jāizkopj tas, kas mums ir, nevis jābaidās no ārējiem draudiem.

Ne jau ārēji draudi ir bīstamākie. Nopietnākie ir iekšējie draudi. Mūsu identitāte, attieksme, nolaidība, paviršība un maldīgā attieksme ir daudz bīstamāka nekā ārējie ienaidnieki. Ja mēs iekšēji saglabāsim savu būtību, identitāti, vērtības, kultūru, tad neviens no ārpuses nevarēs to atņemt.

Ko sakāt par spriedelējumiem, ka Latvija pēc 50 gadiem būs islāma valsts?

Ja mēs saglabājam savu identitāti, kultūru, valodu, ticību, tradīcijas, skatījumu, tēvu tēvu tikumus, pagātnes mantojumu, pie kā cieši turamies, tad mūs nevar satricināt vai satriekt. Iekšējo izaicinājumu mums ir vairāk. Mēs esam pārdzīvojuši vairākas okupācijas varas, represijas un ar tām saistītās grūtības. Protams, jāapzinās realitāte un izaicinājumi..

Parasti cilvēki Ziemassvētkos viens otram vēl priecīgus svētkus. Ko jūs novēlētu Latvijas sabiedrībai un TVNET lasītājiem šajos Ziemassvētkos?

Kristus piedzimšanas svētkos vēlu pieņemt pasaules pestītāju mūsu dzīvēs kā gaismu, lai Kristus ienāk mūsu dzīvēs un izgaismo tās, vedot mūs tuvāk patiesai, skaistai, īstai laimei. Vēlu neaizmirst arī tuvākmīlestību, miera veicināšanu un žēlsirdību.

Atcerēsimies, ka debesu Tēvs mūs katru mīl un vēl mums visu labāko!

Ikviens, kurš nožēlo grēkus, apņemas laboties un tiecas pēc Dieva, var saņemt piedošanu un būt vienotībā ar Dievu.