Valtera radikālā un neparastā izvēle

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Valters Vārpsalietis (28 gadi) ir viens no tiem cilvēkiem, kurš nolēmis savu dzīvi pilnībā veltīt Dievam un kļūt par priesteri. Ziemassvētku laikā piedāvājam sarunu ar Rīgas Garīgā semināra studentu, kurš atklāj sava aicinājuma ceļu un raksturo priestera kalpojumu.

 
Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Raksta turpinājums

Teicāt, ka īpaši nereklamējāt vecākiem, ka grasāties kļūt par priesteri. Ko viņi teica?

Mani vecāki un brālis ir ticīgi cilvēki. Seminārists, priesteris, tāpat kā klosterdzīve, ir radikāla izvēle, kas var likties pārāk ekstrēma un radikāla. To, ka svētdienās jāiet uz baznīcu, daudzi saprot, bet tālāku ceļu ne visi pieņem. [c[Man tētis vienmēr saka, ka vajag realizēt savus sapņus.

Viņš vienmēr saka, ka jātiecas pēc augstiem ideāliem. Es pats arī tā daru. Priesterība arī ir ideāls mērķis.

Protams, sākumā pirmajā gadā nebija tik viegli to pieņemt un saprast, jo semināristam jāatstāj dzimtās mājas, kur viņš audzis un dzīvojis, kā arī pilnībā jāmaina vide – jābrauc uz semināru un jādzīvo te kopienā. Līdz tam nebiju dzīvojis kopmītnēs vai atsevišķi no vecākiem. Man bija savi izaicinājumi un grūtības.

Mēs seminārā esam ļoti dažādi cilvēki, piemēram, viens no Baltkrievijas pierobežas, cits – Liepājas. Viens ilgu laiku dzīvojis katoļu ģimenē, bet cits samērā nesen atgriezies pie ticības. Cilvēkiem ir ļoti atšķirīgi ieradumi.

Kas ir bijis grūtākais posms šajos piecos gados?

Man liekas, ka katram gadam ir savi izaicinājumi un grūtības. Man šķiet, ka katru gadu paliek arvien grūtāk.

Kādēļ?

Vairāk izprotu un iepazīstu priesterību, tās jēgu un būtību, pašaizliedzību, kalpošanu un tuvākmīlestību, esot dažādās praksēs pie priesteriem. Viņu darbība uzrunā un rāda paraugu, kā šo aicinājumu izdzīvot.

Priestera darbs prasa ļoti lielu pašaizliedzību.

Šajā darbā ir ļoti daudz grūtību un izaicinājumu. Domāju, vai to vēlos, vai spēšu, vai esmu cienīgs?

Jūs vēl šaubāties par to, ka kļūsiet par priesteri?

Savu izvēli esmu izdarījis, jau nākot uz semināru. Mēs, studenti, gaidām, ka mūsu aicinājumu apstiprinās baznīca. Līdz ar ordināciju, bīskapa roku uzlikšanu tiek apstiprināts, ka aicinājums ir autentisks. Šo gadu laikā mēs varam tam nobriest, mums palīdz arī semināra formatori, kas palīdz atpazīt īsto aicinājumu vai tomēr vajadzīga padomāšana un akadēmiskais gads.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Vai ir iespējams, ka jūs pilnībā maināt dzīves ceļu, krasi pasakot nē priesterībai un atā semināram?

Jā, protams, tāda iespēja ir jebkurā laikā. Mēs ikviens šeit esam brīvi. Mēs semināru varam atstāt jebkurā brīdī un pilnīgi mierīgi. Daļa semināristu ir izmantojuši šo iespēju. Daži ir apprecējušies. Atbirums ir dabisks. Aicinājums uz ģimenes dzīvi ir ļoti skaists un ne par matu sliktāks par aicinājumu uz priesterību. Abi aicinājumi ir ļoti skaisti. Mums, topošajiem priesteriem, ir jānovērtē arī aicinājums uz ģimenes dzīvi – mēs piedalāmies, vadām Saderināto kursos. Aicinājums uz ģimenes dzīvi ir jāvērtē ļoti augstu, un tam ir liela vērtība.

Man ir paveicies ar labu ģimeni: man ir mīloši vecāki, septiņus gadus vecāks brālis un viņa ģimene. Brālim ir divi bērni – mans krustdēls Edvards un meita Elizabete.

Ģimene mani stiprina un atbalsta ceļā uz priesterību.

Tas ļoti palīdz. Skaisti, ka vecāki pieņem manu aicinājumu un to atbalsta. Tā ir brīnišķīga Dieva dāvana.

Man šķiet, ka ģimenes dzīvi un priesterību vieno viens vārds – pašaizliedzība. Ne viens, ne otrs aicinājums nevar bez tās iztikt.

Jā, nenoliedzami. Neviens nav grūtāks vai vieglāks, abi ir tiešām vienlīdzīgi. Tikai katram jāsaprot, uz ko viņš ir aicināts.

Dzirdēts, ka aicinājumu uz priesterību mūsdienās kļūst arvien mazāk. Kā jūs to skaidrojat?

Domāju, ka aicinājumi uz priesterību ir, bet ļoti daudzi baidās tiem atbildēt un riskēt. Liela loma ir arī sabiedrības skatījumam un aizspriedumiem. Man šķiet, ka pati brīnišķīgākā iespēja, kā saprast savu aicinājumu, ir iestāties Garīgajā seminārā. Tās zināšanas, prakse, rūdījums un formācija, kas apgūta seminārā, nekur nepazudīs. Daži priesteri izteikušies, ka labam ģimenes tēvam vajadzētu pamācīties daļu no seminārā mācītā.

Tagad Latvijā vairs nav obligātais militārais dienests, bet

studijas seminārā ir sava veida garīgā armija kur mūs sagatavo garīgajam desantam,

jo mēs dosimies strādāt un kalpot uz dažādām Latvijas vietām.

 
Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Raksta noslēgums

Sacījāt, ka seminārā apgūtais būtu noderīgs arī ģimenes tēviem. Tieši ko studē Garīgajā seminārā? Vai lasāt tikai Bībeli augu dienu?

(Sirsnīgi smejas.) Nē, nav tik traki! Pirmie divi gadi ir filosofijas studijas, bet nākamie četri gadi ir teoloģijas studijas, jo, lai studētu teoloģiju, nepieciešama filosofijas izpratne un zināšanas. Seminārā studējam arī valodas, piemēram, vismaz divus gadus jāmācās latīņu valoda, jo, zinot šo valodu, daudz vieglāk iemācīties arī citas valodas. Studējam arī sengrieķu valodu, jo tajā sarakstīta Jaunā derība, kā arī poļu, krievu un angļu valodu. Ikvienam cilvēkam ir daudz vieglāk uzņemt kristīgo vēsti savā dzimtajā valodā, tāpēc cenšamies mācīties dažādas valodas, piemēram, daži seminārā prot lietuviešu valodu..

Tāpat seminārā mācāmies dogmatiku, pastorālteoloģiju, fundamentālteoloģiju, morālteoloģiju, dziedāšanu, Bībeles arheoloģiju, Baznīcas vēsturi, psiholoģiju, kosmoloģiju un citus priekšmetus. Pasniedzēji nāk pie mums uz semināru. Ir vietējie pedagogi, bet tāpat nāk pasniedzēji no Latvijas Universitātes un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta..

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Saprotu, ka topošie priesteri darbdienu rītos dodas uz studijām, bet gribētu zināt, ko jūs darāt pēcpusdienās un vakaros. Vai pildāt mājas darbus, dodaties praksēs vai spēlējat futbolu?

Darām visu, ko jūs pieminējāt. Mums ir kopīgs grafiks, piemēram, sešos no rīta ceļamies. Pulksten 6.30 ir laudes jeb rīta lūgšana, seko meditācijas un Svētā Mise. Pulksten 8.00 ēdam brokastis, bet 8.40 sākas lekcijas, kas ilgst līdz pusdienlaikam. Tad mums ir sirdsapziņas izmeklēšana, lūgšanas, pusdienas, kam seko brīvais laiks un laiks individuālām studijām. Protams, spēlējam futbolu un sportojam. Nesen notika futbola turnīrs starp Baltijas valstu Garīgajiem semināriem, kurā mēs vinnējām. Mēs esam labākie Baltijā! Pēdējā laikā esam iecienījuši futbolu, bet iepriekš bija citi sporta veidi, piemēram, basketbols. Pēc studijām dodamies arī pastorālajā darbā.

Lūdzu, iztulkojiet to vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā.

Pastorālā kalpošana ir aktivitātes, kurās nepieciešama mūsu palīdzība, piemēram, priesteriem, saderināto kursos, slimnīcās, pie Kalkutas māsām, uz centru «Saulīte», kur mīt garīgi slimi cilvēki, pie jauniešiem, Betlēmes mājā, kur rehabilitējas cilvēki ar atkarības problēmām, un citur..

Minējāt dažādus kalpojumu veidus. Kas jums pašam sagādājis vislielāko gandarījumu, kurā jomā jūtaties stiprs un ko varētu attīstīt?

Mani ļoti uzrunāja šovasar apmeklētā Gaiļezera Onkoloģiskā slimnīca un pansionāts, ko apmeklējām kopā ar priesteri Paulu Kļaviņu. Arī praksēs esmu braucis pie veciem un slimiem cilvēkiem.

Veciem un slimiem ļaudīm ir tik ļoti vajadzīgs priesteris.

Viņi ar patiesu ticību, prieku un pateicību gaida priesteri, kurš sniedz slimnieku sakramentu, mierinošu vārdu, stiprinājumu, atbalstu, līdzjūtību un tuvākmīlestību. Tas mani ļoti aizkustināja un uzrunāja. Redzu priesteros tuvākmīlestības dzirksti. Ja to saglabā un izkopj, tas man liekas pats dārgākais un skaistākais. Tad priesteris tik tiešām darbojas kā otrais Kristus un caur viņu darbojas Kristus. Priesterim, noskūpstot vecā cilvēka pieri Onkoloģiskajā slimnīcā un iesmērējot ar svētītajām eļļām viņa ķermeni, pieri, rokas, cilvēki tiek stiprināti un saņem žēlastības, un tiek dziedināti garīgi un fiziski.

Priestera kalpojums slimnīcā nav viegls, bet tas ir pašaizliedzīgs, laiku un enerģiju prasošs. Ne vienmēr priestera darbā viss izdodas gludi. Šajā darbā reti ir romantika, bet tas viss izaicina un mudina, un vilina šim darbam nodoties vēl vairāk un sekot Kristum.

Noslēgumā vēlējos lūgt jūsu vērtējumu tādai vairākkārt minētai īpašībai kā pašaizliedzībai. Vai tā mūsdienās vispār ir aktuāla?

Tā ir brīnišķīga īpašība, ko ir vērts mācīties. Man liekas, ka tā ir vajadzīga ikvienam, piemēram, ģimenes tēvam, audzinot bērnus, jāceļas nakts laikā, jāpalīdz viņiem slimības laikā. Man liekas, ka vislabāk pašaizliedzību raksturo Kristus piemērs. Viņš izgāja cauri visām grūtībām, ciešanām, pazemojumam, tika savas tautas atmests un piesists krustā, cietis un nomiris tikai mūsu dēļ un tāpēc, lai mūs glābtu. Tas ir īstais pašaizliedzības upuris, paraugs un piemērs, uz ko tiekties un kam sekot. Baznīca un svēto piemēri mūs māca sekot šim piemēram.

Arī mūsdienās cilvēki ir pašaizliedzīgi, piemēram, Kalkutas māsas savā kalpojumā sniedz palīdzību cilvēkiem, kuriem tā ir ļoti vajadzīga.

Svarīgi ir cilvēkus netiesāt, bet sniegt materiālu un garīgu palīdzību.

Svarīgi būt žēlsirdīgiem un žēlastīgiem. Atgādināšu, ka 8.decembrī pāvests Francisks izsludināja Žēlsirdības gadu.

Tas varētu likt cilvēkiem pārdomāt un saprast – vienalga, kāds ir cilvēks un ko viņš ir izdarījis, viņam ir iespēja nākt pie Dieva un Debesu tēvs ikvienu mīl un vēlas, lai viņš atgriežas, nāk pie viņa, meklē viņu, lūdz viņu un tiecas pie viņa. Debesu tēvs atbild cilvēka ilgām pēc Dieva un īstas laimes. Ikviens cilvēks tiecas pēc laimes, bet daudzi pieķeras pārejošām un aizvietojošām lietām, no kā mēdz veidoties atkarības un kas atstāj rūgtu pēcgaršu. Īstā un patiesā laime ir Dievs. Tiekšanās pēc patiesā, skaistā un labā ved tuvāk pie Dieva un palīdz izkopt savu ticības dzīvi. Arī pāvests aicina uz tuvākmīlestību un reālu palīdzību. Ir jāpieņem citi un jācenšas saskatīt viņu vajadzības, tiecoties palīdzēt.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu