«Kad paskatos uz sākumskolas bērniem, kas dzīvo tā saucamajās pagarinātajās dienas grupās, man gribas kliegt no šausmām, kāda ir sistēma!» Tik emocionāli par bērnu, īpaši pirmo klašu skolēnu, pārslodzi intervijā portālam TVNET saka Zemgales vidusskolas direktors Vladimirs Skuja. Viņš arī uzskata, ka patlaban skolēniem liek apgūt pārāk daudz sarežģītu lietu.
Ne visiem ir jābūt speciālistiem dabaszinībās!
Direktors neuzskata, ka visiem skolēniem būtu jākārto obligātie centralizētie eksāmeni fizikā, ķīmijā un bioloģijā. Bērniem ir jādod izvēles iespējas. Jaunieši, kuri zina, ka viņiem vajadzēs ķīmiju, bioloģiju vai fiziku, lai iestātos viņu izvēlētajās augstskolās un apgūtu specialitāti, var apgūt šos priekšmetus un kārtot tajos eksāmenus. Savukārt pārējiem bērniem vajadzētu dot iespēju kārtot eksāmenus citos priekšmetos.
«Vai no tā, ka šajos priekšmetos būs obligātie eksāmeni, palielināsies skolēnu sekmība un zināšanas? Notiks pretējais! Zināšanu līmenis kritīsies, nevis celsies augšā! Tie, kam fizika nepadodas, to pacieš tikai tāpēc, ka tas ir obligātais priekšmets vidusskolā. Skolēns to mācās, bet varbūt viņam dzīvē fiziku nevajadzēs. Varbūt viņš nākotnē dzejoļus rakstīs, nevis būs fiziķis.»
Skolēnam, kurš pēc būtības ir dzejnieks vai mākslinieks, nevajadzētu noteikt obligāto fizikas eksāmenu.
Direktors pilnībā neatbalsta, ka visiem skolēniem noteiktu obligātos eksāmenus eksaktajās zinībās. Tiem skolēniem, kurus fizika interesē, parasti ir arī labākas zināšanas un sekmes. Viņi ir daudz vairāk motivēti nekā tie jaunieši, kuriem fizika neinteresē un pat nepatīk.
Skuja saka atzinīgus vārdus par dabaszinību kursu, kurā bioloģijas, fizikas un ķīmijas mācīšana vidusskolēniem notika atvieglotā un vienkāršotā veidā. Tas neparedzēja vidusskolā mācīt ļoti sarežģītas lietas, kas būtu apgūstamas tikai augstskolā. «Ja skolēns ir izvēlējies studēt ķīmiju universitātē, viņš aizies uz ķīmijas fakultāti, kur varēs apgūt sarežģītās lietas pa pilnu programmu.
Bet vidusskolā ļaujiet skolēnam aptvert ķīmiju kā zinātni, kas vajadzīga sadzīvē, ikdienā, mājsaimniecībā utt.
Arī pamatskolas pēdējās klasēs dabaszinības būtu jāpasniedz vienkāršotā veidā, lai bērni vispār saprastu, kas tās ir.
Vai vajadzīga tik detalizēta gramatika?
Turklāt direktors uzskata, ka mācību programmas jāvienkāršo ne tikai dabas zinībās, bet arī citos mācību priekšmetos. Piemēram, latviešu valodas gramatika jāmāca tādā līmenī, lai cilvēks pareizi rakstītu un runātu, izsakot savu viedokli. Bet patlaban skolēni latviešu valodā apgūstot daudz sarežģītākas lietas.
Kādreiz, paklausoties stundās notiekošo, Skuja var izsaukties: «Ak šausmas, ko tie skolotāji liek bērnam mācīties! Kāpēc tik ļoti jāapgrūtina latviešu valodas apguve pamatskolā?»
Viņš uzskata, ka bērnam ir jāmācās pareizi rakstīt, runāt, mīlēt lasīt utt.. Bet to daudzi nedara un tad brīnās par bērnu pārslodzi.
Vai tas ir normāli, ja bērni sāk mācīties pulksten 8.00, bet beidz 16.00, bet pēc tam vēl trīs stundas mācās mājās?
Gribētu redzēt kādu no pieaugušajiem, kas spētu izturēt, ja viņam diendienā būtu jāpavada astoņas stundas darbā, bet pēc tam, atnākot no darba, vēl trīs četras stundas intensīvi jāgatavojas nākošajai dienā. Turklāt tā ir katru dienu bez izņēmuma. Gribētu redzēt, kas notiktu! Bet bērnam to liek darīt!»
Pārslodze ir visās klasēs
Skuja novērojis, ka skolēnu pārslodze ir vērojama visās klasēs. Mazajiem bērniem apjoms ir mazāks, bet arī pārāk liels.
«Es neesmu par to, ka nekas nav jādara. Es to galīgi neatbalstu. Bet to, ka bērniem ir nenormāli daudz jāmācās un ir pārslodzes, to gan es saku.
Man ir žēl to daudzo bērnu, kas šim procesam ir pakļauti un tajā iemesti.»
Pedagogs uzskata, ka izglītībai būtu jābūt praktiskākai, vienkāršākai, ikdienā vajadzīgākai. Kad viņš pats mācījās skolā, bērniem nebija jāapgūst tik sarežģītas lietas, taču cilvēki nebija jocīgi un neizglītoti.
Tikai augstskolās, kur jaunieši apgūst savas izvēlētās specialitātes, viņiem varētu piedāvāt sarežģītus skaidrojumus un iedziļināšanos profesijā.
Nevar palikt vieni paši mājās
Direktors norāda, ka daļa lauku skolu bērnu dzīvo diezgan lielā attālumā no izglītības iestādes.
«Iedomājieties, mums pulksten 8.30 sākas stundas, bet pulksten 8.00 bērni no lauku viensētām tiek atvesti uz skolu. Kājām viņi mūsdienās neiet, jo dzīvo 5-7 km no skolas. Visus bērnus atved. Tad pulksten 16.30 bērniem piebrauc autobuss, lai vestu mājās. Tas nozīmē, ka mājās viņi būs pulksten 17.15 vai 17.30. Ja viņam uz nākamo dienu vēl ir jāmācās un tas nav izdarīts skolā, bet mamma un tētis seko, lai bērns būtu visu padarījis, pēc divām stundām bērnam atkal liek mācīties, piemēram, dzejoli uz nākamo dienu. Bet ja bērnam šis dzejolis pārāk neveicas... Parēķiniet paši, kāda šiem bērniem ir darba diena!
Kad paskatos uz sākumskolas bērniem, kas dzīvo tā saucamajās pagarinātajās dienas grupās, man gribas kliegt no šausmām, kāda ir sistēma!
Bet mājās bērnam neviena nav un viņš ir spiests atrasties grupā. Autobuss kursē arī ap pulksten 13.00, bet viņš nebrauc mājās, jo tur neviena nav. Ja septiņgadīgs bērns viens pats ieies viensētā, vecāks vairs nevar pastrādāt, jo nezina, kas mājās var notikt, jo bērns ir viens. Tā ir problēmu virkne.»
Skuja piekrita, ka skolā piedāvātais ritms lielā mērā sasaucas ar sociālo vidi un tās problēmām. Tās nav šķiramas lietas.
Kāds ir Tavs viedoklis par bērnu slodzi skolās? Raksti komentāros vai uz e-pastu lasitaji@tvnet.lv!
