Nesen TVNET publicēja Zemgales vidusskolas direktora Vladimira Skujas viedokli par bērnu, īpaši pirmo klašu skolēnu, pārslodzi. Viņš saka: «Kad paskatos uz sākumskolas bērniem, kas dzīvo tā saucamajās pagarinātās dienas grupās, man gribas kliegt no šausmām, kāda ir sistēma!» Par šo tēmu izteikušies arī ļoti daudzi TVNET lasītāji, paužot savu viedokli.
Kā ir audzināt bērnus vienai pašai?
Liesma rakstīja: - Maz ko varu teikt par slodzi skolā. Vairāk par iespējām. Situācija tāda: man ir divi bērni, audzinu viena. Viens vēl bērnudārzā, otrs pirmajā klasē. Dzīvoju centrā, strādāju Juglā.
Darbā jābūt astoņos. Uz bērnudārzu vēl var aizvest, bet kā lai bērnu uz skolu aizvedu līdz 9.30, jo stundas sākas vienu dienu astoņos, citu dienu 8.30, vēl citu dienu - 8.00. Skolā bērnam jāpavada līdz sešiem vakarā, jo tikai tad es varu pēc viņa ierasties. Kā lai aizvedu uz zīmēšanu, dejošanu vai fiziskām aktivitātēm? Mājās vakarā esmu ap septiņiem. Cik atliek pabūt kopā ar bērniem? Vēl vakariņas, mājasdarbu pārbaudes, apģērbs, kaut vai parunāšanās un pasakas palasīšana pirms miega.
Var jau gudri pateikt: «Algojiet aukli!» - bet kas to spēj samaksāt?
Turklāt vai katram var uzticēt savu bērnu? Vecmāmiņas un vectētiņi vēl strādā un pelna pensiju, turklāt dzīvo laukos.
Izeja: biju spiesta pamest darbu un dzīvoju no bezdarbnieka pabalsta, vecāku un sociālās palīdzības, kaut gan darbs, ko darīju, man patika. Esmu ar augstāko izglītību.
Viss mums pēc Eiropas standartiem. Bērns uz skolu jāved līdz 12 gadu vecumam. Vai tas ir normāli?
Normāli būtu, ja varētu strādāt četras stundas dienā, bet algu gan vajadzētu kā Eiropā.
Tad būtu gan dzimstība, gan stabilākas un saturīgākas ģimenes. Māte - sieviete tiešām būtu ģimenes pavarda siltuma turētāja.
Pirmklasnieka milzīgā slodze
Kāda cita mamma rakstīja: - Mans bērns mācās pirmajā klasē. Manā skatījumā slodze ir liela, informācijas apjoms - milzīgs. Un darāmais tik tiešām nebeidzas ne bērnam, ne vecākam pēc plkst. 17:00. Pēc psihologa ieteikumiem mācības vakarā neesot produktīvas. Taču pēc darba, ceļā pavadītā laika, pēc veikala apmeklējuma, pēc vakariņu pagatavošanas, bērnu pabarošanas
ātrāk par plkst.20:00 nevar būt nekāda runa, ka var sākt mācīties.
Vēl vakarā bērni jānomazgā. Manuprāt, bērnam pie tāda rima būtu jāguļ jau plkst. 21:00, taču bērns reizēm vēl mācās šajā laikā.
Uzskatu, ka kādā brīdī būtu taisnīgi bērnam atslodzei padarīt kaut ko, ko pats vēlas. Nerunājot jau par bērna vecākiem, kuriem atbildības slogs darba dienā nemazinās ne uz brīdi, jo vēl taču ir kaut kas jāuztaisa skolai (kaut kas jāsalīmē, kaut kādi darbi visiem svētkiem).
Kamēr bērniem ir mācību gads, vecāki ir briesmīgi pārguruši.
Atbildīgie vecāki cenšas sekot visu gadu visam līdzi, bet nav jābrīnās, ka citi neseko, jo tā pie visa kopīgā dzīves steigas apjoma nav iespējams visā turēt līdzi.
Man šķiet, kā bērnam, tā arī vecākam katrs dzīves brīdis ir jāizbauda, jāizdzīvo ar prieku, mīlestību un gandarījumu. Šobrīd šādu sajūtu nav. Ir milzīgs nogurums visiem, jo ir milzīgs informācijas apjoms, kurš ir jāapgūst.
Izvēle mācīties dabaszinības
Savukārt Ieva rakstīja: - Lai reāli izteiktu viedokli, ir nepieciešams vairāk informācijas par esošajām programmām, tomēr, kad sāku mācīties, tas notika 6 dienas nedēļā. Un, ja neskaita sestdienas, katru dienu bija 5-6 stundas (4. klasē noteikti). Vēlāk mācību nedēļu samazināja līdz piecām dienām, un tad 4 dienas nedēļā mācījāmies no 8.00 līdz 15.00, piektajā - par stundu mazāk. Tā nebija pagarinātā diena, arī mājasdarbus pēc tam vajadzēja pildīt.
Bet gaušanās par to, ka bērnus pārslogo ar dabaszinībām, mani kaitina.
Es mācījos skolā, kur tās nebija īpaši svarīgas (gribēji studēt ķīmiju/bioloģiju/fiziku/medicīnu, vajadzēja algot privātskolotāju papildus skolā pavadītajām stundām), turklāt piedzīvoju laiku, kad valsts, «rūpēdamās» par skolnieciņiem, atļāva izvēlēties, vai mācīties dabaszinības.
Tiesa, tas notika pamatskolas beigās, nevis sākumskolā. Es atteicos gan no ķīmijas, gan fizikas, jo vienkārši nepatika, bet bioloģiju atstāju, jo līmenis bija tāds, ka mierīgi pelnīju labas atzīmes, pat neverot vaļā grāmatu. Likās, ka topošajam angļu filologam taču nekad un nemūžam nevajadzēs kaut kādu tur ķīmiju un fiziku!
Taču vismaz filologam, kas nodarbojas ar tekstu tulkošanu, dabaszinības ir jāzina.
Pretējā gadījumā nāksies regulāri skaidrot, kāpēc, piemēram, nespēj iztulkot tekstu par hidroelektrostacijai paredzētām iekārtām.
Turklāt, ja pieņemsi darbus par nezināmām tēmām, mocīs sirdsapziņa, ja nepieņemsi - bads. Vienīgā izeja ir mēģināt apgūt to, ko neapguvi skolā. Latviešu valodas gramatikas mācīšanu es novērtēt nevaru. Taču atceros, ka manā laikā pārbaudīja 6. klases (laikam) mācību grāmatas autoru spēju noskaitīt pašu sacerētās definīcijas. Rezultāti esot bijuši bēdīgi. Bet man spēja iekalt šīs definīcijas palīdzēja tikt pie stabila 4 piecu ballu sistēmā. Cita lieta, ka tās neuzlaboja spēju lietot pieturzīmes.
Pēcpusdienā grūtāk mācīties
Kāds cits lasītājs, kurš ir inženieris mehāniķis ar augstāko izglītību un strādājis par skolotāju 8 gadus, rakstīja: - No tā laika labi zinu, ka pēcpusdienas stundas ir pilnīgi nelietderīgi pavadīts laiks. Septītā, astotā stunda pēc pulksten 13.00 ir tā, par kuru visi pieredzes bagātākie skolotāji saka: «Nu atkārto kaut ko no vecās vielas, uzdod kādu darbiņu. Jauno vielu neviens vairs neņem pretī.» Te runa ir par vidējo mācību iestādi. Par pirmajām klasēm vispār nav ko runāt.
Ir jāmaina sistēma un jāpāriet uz īsāku mācību dienu un jāīsina brīvlaiks.
Zinu, ka skolotājiem tas nepatiks, bet... diemžēl cita varianta nav.
Attiecībā uz izvēles priekšmetiem - dievs nedod atkārtot vēlreiz to kļūdu, kad bērns var izvēlēties nemācīties dabas zinātnes.
Tie, kas tajā laikā izvēlējās palikt pie humanitārajiem priekšmetiem, sevi nostādīja ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī - visi saplūda šauri specifiskā «koridorā», kas ir tikai sociālās un humanitārās profesijas. Tām Latvijā ir neliels darba tirgus, maz darbavietu un ārkārtīgi augsta konkurence. Rezultātā ir vīlušies absolventi, lielākā daļa aizbrauc uz ārzemēm meklēt darbu.
Tajā pašā laikā inženiertehniskajās specialitātes darba piedāvājumu ir daudz, bet nav kas strādā.
Ģimnāzijā situācija ir vēl nežēlīgāka
Lasītāja Inga rakstīja: - Paldies Skujas kungam, ka viņš, būdams vidusskolas direktors, uzdrošinājies skaļi runāt par bērnu beztiesīgumu, jo citādi jau šo situāciju nevar nosaukt.
Ģimnāzijā situācija ir vēl nežēlīgāka. Oficiāli stundu sarakstā katru dienu paredzētas 8-9 mācību stundas, kurām pa visu ir brīvstunda ēšanai, bet papildus tam katru dienu ir t.s. nulles stunda, kurā ir fakultatīvs, un pēc stundām 2-3 fakultatīvi.
Facultatif - tāds, kas nav obligāts, tāds, ko var izvēlēties. Bet ģimnāzijā ir strikti noteikumi:
1. Fakultatīvi ir obligāti. Ja neaiziet - neattaisnots stundas kavējums.
2. Fakultatīvā māca «uz priekšu» jauno vielu, gatavojas laboratorijas darbiem utt. Ja neaiziet, tad nākamajā stundā vairs nevar kvalitatīvi strādāt.
Rezultātā - bērni skolā strādā no 8.00 līdz 17.00 (40 minūtes - pusdienas pārtraukums).
Kad ierodas mājās, atliek vien paēst vakariņas un 2-4 stundas pildīt mājas darbus nākamajai dienai. Ja neizpildīs - nesekmīga atzīme garantēta. Un, protams, laimīgās «brīvdienas», kad var gatavot prezentācijas, referātus, esejas, pārskatus un darba mapes. Un te saturs un zināšanas nav svarīgas - galvenais, lai skaisti noformēts.
Un tad man ļoti gribas zināt:
1. Kurā laikā lai bērns apmeklē sporta treniņus, muzejus, bibliotēku, teātri un operu, u.c. kultūras un sporta pasākumus?
2. Vai vecākiem arī ir tiesības būt kopā ar bērnu: braukāt ar riteņiem, spēlēt boulingu vai tenisu, aizbraukt uz baseinu vai kaut vai vienkārši aiziet uz kino?
3. Vai bērnam ir pienākums palīdzēt vecākiem arī mājas darbos?
Nu ko, labi, ka pieaugušais pēc savas darba dienas no 8.00 līdz 17.00 ir tiesīgs izvēlēties:
1. Šovakar gatavot vakariņas mājās vai izmantot sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu;
2. Šovakar mazgāt un gludināt drēbes vai paņemt no skapja nākamo kārtu;
3. Šovakar pļaut zāli vai «čībās pie televizora»;
4. Šovakar ravēt nezāles vai lasīt interesantu grāmatu.
Utt.
Un brīvdienās - ai, tad ir iespēja par darīt NEKO. Cik labi būt pieaugušajam!
