Vēl pirms dažiem gadiem Zane Eniņa bija veiksmīga sabiedrisko attiecību speciāliste vienā no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem, taču pēdējos gadus viņa pavadījusi, ceļojot pa pasauli. Patlaban Zane ir atgriezusies Latvijā, bet, visticamāk, pienāks brīdis, kad viņa atkal dosies ceļā. Saraksta augšgalā ir Centrālamerika, dažas Dienvidamerikas valstis, Āzija, Islande, Krievija.
Lūdzu, pastāstiet TVNET lasītājiem dažos teikumos: kas ir Zane Eniņa?
Esmu tieši tāds pats cilvēks kā daudzi latvieši – dzimusi un augusi Rīgā, drusku studējusi, drusku strādājusi. Un tad pirms gadiem trim pateicu ardievas darbavietai un kopš tā laika pamatā ceļoju un rakstu.
Ieraugot jūsu apceļoto vietu un valstu sarakstu (skat. blakus), šķiet, ka esat bijusi teju visur. Kad un kāpēc sākāt ceļot? Kāpēc no veiksmīgas sabiedrisko attiecību speciālistes kļuvāt par ilgtermiņa ceļotāju?
Jo vairāk tu zini, jo vairāk apjaut nezināmo.
Jo vairāk ceļo, jo vairāk saproti, cik daudz kur vēl doties.
Man vienmēr ir paticis mans darbs, tomēr sapnis par ceļošanu bija spēcīgāks, tāpēc vienā dienā sakrāmēju somu un devos ceļā. Pēc tam esmu atgriezusies Latvijā uz īsākiem un garākiem laika brīžiem – lai pastrādātu un satiktu savējos, bet pēdējais ceļojums bija līdz šim ilgākais – biju prom nedaudz vairāk nekā gadu.
Vai atminaties savu pirmo ceļojumu?
Pašu pirmo nē – jo pusgada vecumā esmu ar ģimeni bijusi Baltkrievijā, Belovežas gāršā. Manas pirmās spilgtākās ceļojuma atmiņas ir no Karpatiem, kad tēvam pie rokas mežonīgā ātrumā lidoju lejup no kalna, jo kopā ar brāļiem bēgām no negaisa, bet mamma lejā teltī cepa pankūkas. Mani pirmie individuālie ceļojumi bija studiju laikos, kad braucu pārstāvēt Latviju kā farmācijas studente. Pēc tam braucu atvaļinājumos, kā jau cilvēki tādos mēdz doties. Savukārt pirmais ilgtermiņa ceļojums bija uz ASV, arī tas palicis spilgtā atmiņā, īpaši rietumkrasta nacionālie parki.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkam vispār būtu jāceļo? Kādi, jūsuprāt, ir galvenie ieguvumi? Varbūt varat minēt arī dažas lietas, no kā jāatsakās, intensīvi ceļojot?
Kā ir teicis cits daudz vairāk vietu redzējis latviešu ceļotājs un arī mans ceļojuma kompanjons Vidusāzijā Ivars Krūtainis, visiem nav jāceļo – ja visi piepeši sāktu ceļot, iestātos haoss.
Katram ir savs veids, kā padarīt dzīvi interesantāku un jēgpilnāku.
Tomēr, ja ceļš sauc, manuprāt, ir vērts sekot tā aicinājumam. To, kādi plusi un mīnusi ir ilgtermiņa ceļošanai, esmu aprakstījusi vienā no bloga ierakstiem, ja kādu interesē, var ar to iepazīties.
Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, lai viņš varētu ceļot?
Man šķiet, ka ceļot var teju jebkurš, kurš vēlas – atšķirsies tikai ceļošanas veids. Vienam tiešām vajadzīga pieczvaigžņu viesnīca, citam pietiek ar soliņu parkā, vienu interesēs muzeji, citu – kāpiens kalnā. Kopumā būtu veselīgi apbruņoties ar iecietību un pacietību, jo
citviet lietas mēdz notikt pavisam citādāk, nekā mēs esam pieraduši redzēt.
Piemēram, dažās Dienvidamerikas valstīs nav jāiespringst, ja autobuss izbrauc pāris stundas vēlāk, nekā iepriekš solīts, vai vispār tiek pārcelts uz nākamo dienu, bet Āzijā un Tuvajos Austrumos jāsadzīvo ar visai intensīvu uzmanību.
Un, vēl, manuprāt, ir ļoti svarīgi ļauties nejaušībām, nevis pieturēties pie plāna, jo īpaši, ja tas pats brūk un jūk. Kopumā ceļojot varētu ieturēt Karlsona nostāju un ik pa laikam sev atgādināt: «Mieru, tikai mieru!»
Kurš no visiem ceļojumiem palicis visspilgtāk atmiņā? Kāpēc? Vai varat minēt dažas epizodes no tā?
No visiem ceļošanas piedzīvojumiem īpašā plauktiņā ir divas pieredzes – Santjago ceļa noiešana Spānijā un kuģošana uz Antarktīdu.
Santjago ir pierādījums, cik daudz ko var ieraudzīt un izjust, pārvietojoties pa dzīvi lēnītēm,
bet Antarktīda – apliecinājums, ka pat vistrakākie sapņi var piepildīties. Nekad nebūtu ticējusi, ka varēšu klausīties simttūkstošgalvainā karalisko pingvīnu korī, piedzīvot vaļu sacīkstes ar kuģi, vērties tirkīzzilās aisbergu arkās, brist pa bezgalīgiem sniega un ledus laukiem. Vēlreiz gribu izmantot iespēju un pateikt visiem, kas man palīdzēja tur nonākt, sirsnīgu paldies!
Domāju, ka ne vienam vien lasītājam varētu rasties jautājums, kā jūs varat atļauties tik bieži un daudz ceļot? Varbūt esat mantojusi kādu miljonu? Lūdzu, pastāstiet, kā jūs ceļojat! Izskatās, ka esat budžeta ceļotāja, nevis pārvietojaties ar daudziem koferiem un paliekot populāro kūrortu pieczvaigžņu viesnīcās?
Visi, kuriem rodas šāds jautājums, var mierīgi ieskatīties manā blogā, jo tur ir publiskoti izdevumi.
Esmu budžeta ceļotāja, tomēr mans mērķis nav ceļot pēc iespējas lētāk, bet pēc iespējas interesantāk.
Citreiz interesantāk arī nozīmē lētāk, piemēram, nakšņojot hosteļos un pie vietējiem caur kaučsērfingu, stopējot un guļot teltī, bet citreiz interesanti nozīmē arī tēriņus – ieejas biļete Lollapalooza mūzikas festivālā Buenosairesā galīgi nav lēts prieks, bet tas ir labs piedzīvojums ar draugiem. Lielākoties ceļoju par ietaupījumiem, nedaudz ceļojot strādāju, bet lielākais atbalsts ceļā - morāli un materiāli – ir mans blogs mugursoma.lv un mani lasītāji.
Kas ir galvenie principi, ko ceļojot cenšaties ievērot?
Iztikt bez principiem:).
Manuprāt, ceļojot galvenais ir tava atvērtība ceļa un likteņa piedāvātajam - tā aizved uz visraibākajiem piedzīvojumiem. Ja vien tas nav kaut kas pretrunā ar manu nostāju vai nekaitē veselībai, cenšos parakstīties uz iespējami vairāk avantūrām, arī tādām, no kurām drusku bail. Un mums katram ir bail no kaut kā cita. Piemēram, man no dejošanas, tāpēc
saņemšanās uz tango deju stundu Argentīnā galīgi nebija viegla, toties gandarījums pēc tam bija pamatīgs.
Bet būtībā nostāja un principi jau nemainās atkarībā no vietas, kur atrodies.
Rakstāt, ka «ceļojot tu apjaut, cik maz tev šai dzīvē ir nepieciešams. Tik, cik mugursomā.» Kā ceļošana mainījusi jūsu attieksmi pret lietām? Vai ir kādas lietas, kas vienmēr ir jūsu somā ceļošanas laikā?
Nav būtiska atšķirība, vai soma tiek krāmēta uz nedēļu vai uz gadu - saturs ir diezgan līdzīgs. Un, jo vairāk cilvēks ceļo, jo mazāka soma viņam līdzi. Mans smagākais somas saturs ir gadžeti, kas nepieciešami blogošanai, navigācijai un saziņai, – dators, telefons, fotoaparāti, GPS, kā arī visas šīs ierīces pavadošie vadi, baterijas un lādētāji.
Atbraucot mājās, ar pārsteigumu paveros drēbju skapī, jo, ilgu laiku staigājot vienās un tajās pašās diezgan apnikušajās drēbēs, gribas ko pamainīt un vienmēr skapī atrodas kas jauns - labi aizmirsts vecais.
Bet kopumā pēc ceļa ir vēlme māju kārtīgi izmēzt, jo daudz no tur esošajām lietām tev īsti nav nepieciešamas.
Savā blogā izsakāties, ka dažreiz jūsu vājība ir pasaules lāpīšana. Varbūt varat minēt piemēru, kad izdevies salāpīt kādu pasaules gabaliņu?
Jā, zeķes papēdi, piemēram:).
Ja nopietni, tad, visupirms, man šķiet, svarīgi, ka katrs iespēju robežās var tikt galā pats ar sevi. Es nerunāju par maziem bērniem, cilvēkiem gados vai ar nopietnām veselības problēmām. Bet pārējie varētu vismaz pacensties. Nākamais solis ir palīdzēt saviem tuvākajiem – ģimenei, draugiem, kolēģiem. Ja arī ar šo izdodas tikt galā, tad nākamais līmenis ir pasauli lāpīt.
Jāatzīst, ir ko noņemties ar pirmajiem diviem līmeņiem, bet, kad tieku līdz trešajam, visbiežāk atdaru citiem ceļotājiem – rūpējos par viņiem tā, kā par mani rūpējās pasaule – uzņemu pie sevis, izguldu, pabaroju, ja ir laiks – parādu Latviju. Dažām nevalstiskajām organizācijām palīdzu ar komunikāciju.
Cik liela nozīme jūsu ceļošanā ir pa ceļam sastaptajiem ļaudīm, viņu dzīvesveidam un pasaules uzskatiem? Kā viņi ietekmējuši jūsu tālākās ieceres?
Vislielākā. Tieši cilvēki pamatā ir bijuši tie, kas mainījuši manu ceļojuma maršrutu un ikdienu.
Redzot, kā cilvēki dzīvo citviet, var daudz labāk novērtēt mūsu iespēju dzīvot mūsu zemē.
Patlaban esat Latvijā, bet pieļauju, ka pēc kāda laika atkal brauksiet prom. Vai jau zināt, uz kurieni?
Konkrētu plānu man šobrīd nav, kādu laiku dzīvošu un strādāšu Latvijā. Bet droši vien pienāks atkal brīdis kaut kur aizšaut – saraksta augšgalā ar Centrālamerika, dažas Dienvidamerikas valstis, kuras nepaguvu apskatīt, Āzija, Islande, Krievija.
Uz kuru valsti dotos, ja tas būtu dzīves pēdējais ceļojums?
Nekur nebrauktu – sēdētu meža vai purva vidū Latvijā.
Esat rakstījusi, ka «ceļojot izmainās mērogs. Problēmas, aplūkotas no attāluma, izskatās mazākas.» Vai pēc visa pasaulē redzētā jums Latvijā nav garlaicīgi?
Noteikti nē. Ir labi pēc tik ilga laika atkal veidot savu ikdienu – doties uz darbu, kurināt krāsni, tīrīt sniegu.
Noslēgumā dikti gribu uzdot arī banālo jautājumu - vai, esot tālu prom no Latvijas, pietrūkst dzimtenes?
Pietrūkst. Taču cenšos par to nedomāt, bet gan fokusēties uz to vietu un laiku, kurā atrodos. Kādreiz, kad jābrauc tālāks gabals ar autobusu un ausīs atskan fonda «Viegli» pirmais albums, tad gan citreiz jāskaidro ceļabiedriem, kāpēc man pēkšņi sarkanas acis.
