Analizējot situāciju virknē Eiropas valstu, LTV raidījums «De Facto» secinājis, ka valstis savā likumdošanā nav centušās ierobežot amatpersonu centienus veidot uzkrājumus skaidrā naudā. Vienlaikus, aptaujājot starptautiskos korupcijas pētniekus, viņi «De Facto» atzīst - šāda veida iekrājumus amatpersonas parasti arī neveido.
Bijušais tiesnesis, jurisprudences pasniedzējs un korupcijas pētnieks no Vācijas Tilmans Hope «De Facto» norāda, ka zina tikai vienu gadījumu, kad kāda amatpersona Vācijā veidojusi uzkrājumus skaidrā naudā. Iemesls tam atklājās vēlāk – centieni izvairīties no nodokļu samaksas. «Tas, protams, var būt gluži nevainīgi. Var atrasties kāds, kurš neuzticas bankām vai finanšu sistēmai. Tomēr es esmu strādājis 25 valstīs, kur esmu pētījis ienākumu deklarēšanas sistēmas un amatpersonu iespējamo iesaisti koruptīvās shēmās. Galvenais novērojums ir, ka
korupcijā iesaistītās amatpersonas izvēlas lietot skaidru naudu, jo neviens nevar izsekot, no kurienes tā nāk.
Jūs vienmēr varat pateikt, ka atradāt to uz ielas vai arī tā jums ir jau 50 gadus. Līdz ar to kļūst grūti ne tikai atklāt korupciju, bet arī izvairīšanos no nodokļu samaksas un citus noziegumus,» norāda Hope.
Starptautiskās nevalstiskās organizācijas, kas cīnās pret korupciju, «Transparency International» pārstāve Birgita Nīgrēna «De Facto» norāda, ka Zviedrijā vairs nav izplatīta skaidras naudas lietošana sadzīvē. Viņa arī neatceras gadījumu, kad kāda amatpersona būtu saņēmusi «kukuli» skaidrā naudā. Tajā pašā laikā norāda, ka korupcija pavisam jau nepazūd.
Negodprātīgas amatpersonas izmanto citus veidus, kā saņemt naudu. Piemēram, pārskaitījumu veidā par neesošu pakalpojumu sniegšanu.
Tomēr, viņasprāt, Latvijā būtu jācenšas samazināt skaidras naudas lietošanu.
«Skaidras naudas uzkrājumu ierobežošana radītu pārmaiņas. Taču problēma ir attieksmē.
Ja kāda persona vēlas iegūt naudu nelikumīgi, tā atradīs veidu, kā to izdarīt,»
norāda Nīgrēna. Hope uzskata, ka
skaidras naudas uzkrāšanas ierobežojumi Latvijā apgrūtinātu amatpersonām «ņemt kukuļus».
Tajā pašā laikā, iespējams, ierobežojumiem jāpakļauj atsevišķas riska grupas nevis viss apmēram 56 tūkstošus plašais amatpersonu loks.
«Katram ir tiesības izvēlēties, bet jūs esat valstī, kurā pastāv risks, ka valsts amatpersonas, iespējams, uzkrāj nelikumīgi iegūtus līdzekļus. Tāpēc ļoti svarīgi ir, sākot no noteikta apmēra, neatļaut uzkrāt skaidru naudu,» uzskata Hope. Viņš norāda, ka
Vācijā situācija ir atšķirīga: «Piemēram, policists, kurš ņem kukuļus, ir ļoti reti sastopams.
Tomēr šobrīd notiek diskusija un ir pat valdības ierosinājums ierobežot skaidras naudas apriti kopumā. Limitam būtu jābūt apmēram no pieciem līdz desmit tūkstošiem eiro pirkumiem un jebkuram citam finanšu darījumam. Protams,
galvenais iemesls šajā gadījumā nav apkarot korupciju, bet novērst iespēju izvairīties no nodokļu samaksas un veikt teroristu finansēšanu.
Tas ir veids, kā teroristiskās organizācijas tiek finansētas. Tā ir tā pati problēma – nav iespējams izsekot skaidras naudas ceļam.»
Jau ilgu laiku viena no Latvijas nozīmīgākajām ekonomiskajām un ārpolitikas prioritātēm ir iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD). Tajā pašā laikā tās ieteikums, piemēram, attiecībā uz valsts amatpersonu deklarācijās norādīto ziņu patiesumu pārbaudēm, līdz galam nav ievērots. Tāpat šīs organizācijas ziņojumā lasāms, ka
pārāk liberāla pieeja, sniedzot iespēju amatpersonām labot deklarācijās pieļautās kļūdas, rada risku, ka amatpersonas sākotnēji varētu uzrādīt nepatiesu informāciju.
Savukārt, ja amatpersonai rodas aizdomas, ka to kāds ir pamanījis, tā var iesniegt labojumus un palikt nesodīta.
OECD 2011.gada ziņojumā «Asset Declarations for Public Officials» lasāms: «Šī ir bijusi problēma Latvijā, kur pirms kāda laika virkne amatpersonu deklarēja lielus skaidras naudas uzkrājumus. Brīdī, kad radās šaubas par šo uzkrājumu patieso esamību un tika izteiktas bažas, ka deklarācijās uzrādītās informācijas mērķis ir radīt viltus izskaidrojumu vēlākam bagātības pieaugumam, valsts amatpersonas iesniedza labojumus ar samazinātiem uzrādītajiem uzkrājumiem un Valsts ieņēmumu dienests kopumā pieņēma šīs izmaiņas.» Tomēr tas, kurām amatpersonām deklarācijas jāiesniedz un kā notiek šo ziņu patiesuma pārbaudes, ir katras valsts individuāls lēmums.
Piemēram, Slovēnijā attiecība starp iesniegto un pārbaudīto deklarāciju skaitu ir īpaši liela.
Pārbaudīts tiek pat līdz 75% šo dokumentu.
Nepatiesas informācijas sniegšanas gadījumā soda nauda pirms diviem gadiem varēja sasniegt pat 4500 eiro.
Polijā un Igaunijā pārbauda līdz 10% no iesniegto deklarāciju skaita. Lietuvā šis īpatsvars esot atkarīgs no piešķirtā finansējuma attiecīgajā gadā. Pirms diviem gadiem pārbaudīja 598 deklarācijas. Rezultātā atklāja 3,2 miljonus eiro, ko personām bija jāiemaksā valsts budžetā.
Latvijā likums nenosaka pienākumu ne Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), ne Valsts ieņēmumu dienestam (VID) veikt valsts amatpersonu deklarācijās iekļauto ziņu patiesumu pārbaudes. Tomēr VID to atsevišķos gadījumos ir darījis. Nav zināms konkrēts skaits, bet 2014. gadā vairāk nekā 300 gadījumos atklājies, ka dokumenti iesniegti novēloti vai tur atklājušās citas nepilnības. 16 pārbaudes veiktas par sarakstu aizpildīšanas un iesniegšanas kārtību. Vēl 13 deklarāciju izvērtēšanas lūgumi saņemti no KNAB.
«PriceWaterhouseCoopers» vecākā konsultante Diāna Kurpniece, kura apkopojusi citu valstu praksi par deklarāciju pārbaudēm, norāda: «Ja mēs raugāmies uz valsts amatpersonu deklarēšanās mērķi kopumā, tad primāri tas ir - paziņot sabiedrībai, ka ar mums viss ir kārtībā un mēs neesam neko būtisku pārkāpuši. Taču īsta pārbaude var notikt tikai un vienīgi institūcijas iekšienē.» Šāda prakse esot Slovākijā un Igaunijā, kur šīs pārbaudes nodrošina iestādes vadītājs. Arī Latvijā atsevišķas iestādes to dara. Tajās ir iekšējās drošības birojs vai atbildīgā persona. Vienlaikus likums neļauj institūciju vadītājiem saņemt informāciju, kas nav norādīta deklarācijā. Piemēram, par padotā dzīvesbiedra veiktajiem darījumiem.