Palīdzēsim Saeimas deputātiem kļūt godīgākiem! Dosim viņiem iespēju balsojumos skaidri un nepārprotami paust ne tikai savu «par», bet arī «pret»!
Jāatmet atturēšanās netikums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Soli pa solim Saeima atteikusies no aizklātiem balsojumiem par visām valsts un pašvaldību amatpersonām (vienīgais izņēmums pagaidām paliek Valsts prezidents) un arī tiesnešiem. Būtu loģiski, ja balsojumos, kuri visi taču ir atklāti, deputāti vairs neslēptu savu nostāju aiz vēlētājiem un viņiem pašiem pazemojošās «atturēšanās».
Salīdzinājumā ar atteikšanos no aizklātiem balsojumiem tagad nepieciešamās pārmaiņas nudien ir sīkas. Jāizsvītro divi pēdējie vārdi — «vai «atturas»» — Saeimas Kārtības ruļļa 139.panta 1.daļas teikumā: «Par klātesošiem balsošanā uzskatāmi tie deputāti, kas balsojuši «par», «pret» vai «atturas».»
Šādu iniciatīvu portālā Manabalss.lv* nupat pieteicis LTV politiskās satīras raidījums «Skutelis IR studijā». «Saeimas deputātu darbs ir pārstāvēt tautu lēmumu pieņemšanas procesā. «Atturēties» no lemšanas nozīmē būtībā atzīt, ka deputāts ar šo uzdevumu netiek galā,» teikts pieteikumā.
Jāuzsver — deputātu «atturēšanās» Saeimas balsojumos ir ne tikai atzīšanās nekompetencē un nespējā pildīt darba pienākumus. Lielum lielajā vairākumā gadījumu deputāti un pat veselas frakcijas atturēšanos izmanto balsošanai pret likumprojektu vai lēmumu, kad jūt, ka atklāti balsot pret to būtu nepopulāri vai citādi politiski neērti.
Patiesībā nekāda neitrāla «atturēšanās» Saeimas balsojumos nav iespējama. Kā noteikts pirmīt citētajā Kārtības ruļļa pantā, visi balsojušie uzskatāmi par klātesošiem balsojumā. Bet Satversmē ir rakstīts, ka Saeima «taisa savus lēmumus ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu». Tātad «atturēšanās» balsojums patiesībā ir balsojums «pret».
Elementāra aritmētika, ko piemēram min iniciatīvas iesniedzēji — no 100 Saeimas deputātiem 50 balso par lēmumu, 50 «atturas», un rezultātā lēmums nav pieņemts, kaut gan neviens nav balsojis pret. Absurds? Neapšaubāmi. Taču šis absurds ir Saeimas politiķu darba ikdienišķa rutīna.
Skaitļi ir iespaidīgi. Kopš pašreizējās Saeimas pirmās sēdes 2014.gada 3.novembrī līdz 2015.gada 17.decembrim notikušajos apmēram 2000 parlamenta balsojumos Nacionālās apvienības frakcijas 17 deputāti «atturējušies» kopskaitā 1947 reizes (katrs vidēji 115 reizes), Zaļo un Zemnieku savienības 21 deputāts — 2389 reizes (114), «No sirds Latvijai» 7 deputāti — 775 (111), «Saskaņas» 24 deputāti — 1785 (74), «Vienotības» 23 deputāti — 1112 (48), Latvijas Reģionu apvienības 8 deputāti (kopā ar Artusu Kaimiņu) — 336 reizes (vidēji 42 reizes katrs).
Vai deputāti šos tūkstošus reižu spieduši «atturas» pogu, jo nav gribējuši nonākt interešu konfliktā vai nav bijuši pārliecināti, kā attiekties pret izskatāmo likumprojektu vai lēmumu, kā parasti skaidro, kāpēc šāda «sirdsapziņas» balsošanas iespēja jāsaglabā? Absurds, ja vien nav tiešām atzīšanās, ka ir pilnīgi un galīgi nekompetenti lemt par jebko.
Lai kādus aizbildinājumus viņi piesauktu, visi šie balsojumi rezultātā ir bijuši «pret». Tikai balsotāji bijuši gļēvi vai «katram gadījumam» piesardzīgi, lai nospiestu «pret» pogu.
Konkrēts piemērs par aktuālu tematu — iesniegums ar prasību valdībai ziņot Saeimai par bēgļu uzņemšanas plānu. Iesniegumu par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu par šo jautājumu bija parakstījuši 45 deputāti, to skaitā 11 no valdības koalīcijas Nacionālās apvienības. Ārkārtas sēdi vasarā sasaukt neizdevās, jo «Vienotība» un ZZS «norāva kvorumu». Tad nu 3.septembrī Saeima kārtējā sēdē vispirms balsoja par jautājuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā. «Par» bija 29, «pret» — 23, bet 29 «atturējās», un lēmums netika pieņemts.
Tad notika balsojums par lēmuma projekta nodošanu izskatīšanai Nacionālās drošības komisijai: «par» — 33, «pret» — 31, «atturas» — 24. Arī komisijai lēmumprojekts netika nodots. Abās reizēs balsotāju «par» bija vairāk nekā «pret», taču rezultātu izšķīra «atturībnieki». (Iesniegumu parakstījušie NA deputāti bija mainījuši viedokli, un vairākums no viņiem arī «atturējās» — tādā veidā balsot pret savu priekšlikumu laikam šķita piedienīgāk.)
Bet patiesi vēsturiska izvērtās 10.Saeimas deputātu «atturība» 2011.gada 26.maijā pret KNAB lūgumu ļaut veikt kratīšanu Aināra Šlesera dzīvesvietā. Par atļaušanu balsoja 35 deputāti, pret bija tikai 7 (piecas reizes mazāk!), taču 37 «atturējās», un KNAB lūgums tika noraidīts.
Nevienu šie «atturībnieki» toreiz neapmuļķoja. Prezidents Valdis Zatlers ierosināja nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, un tauta atlaida savus blēdīgos priekšstāvjus.
Redzot arī nākamo un tagad pašreizējo Saeimu turpinām it kā smalki viltīgo, taču acīm redzami prasto blēdīšanos balsojumos, gluži vai jāvaicā, vai deputātiem pašiem nav neērti rādīt saviem vēlētājiem, ka uzskata viņus par tik lēti apmuļķojamiem?
Atcerēsimies, cik eksaltētus argumentus par «sirdsapziņas balsojumiem», «izvēles brīvību» un «neatkarību un neietekmējamību» tautas priekšstāvji piesauca, iebilzdami pret ierosinājumiem atteikties no aizklātiem balsojumiem. Tomēr Saeimas vairākums 2012.gada janvārī pieņēma grozījumus Kārtības rullī par gandrīz visu pirms tam aizklāti vēlēto valsts amatpersonu ievēlēšanu atklāti. Kopš tā laika Saeimas prezidija locekļus, Valsts kontrolieri, Tiesībsargu, tiesnešus, Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, Ģenerālprokuroru, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju un citus vēlē atklāti. Vai tāpēc Saeimas deputāti ir mazāk brīvi, bet viņu ievēlētie — mazāk neatkarīgi?
2013.gada janvārī Saeima nolēma, ka arī visas pašvaldību amatpersonas jāievēl atklāti. Vai tas ir apgrūtinājis vai pat paralizējis pašvaldību darbu, kā bija biedējuši likuma grozījumu pretinieki? Un vai Satversmes tiesas tiesneši kļuvuši mazāk neatkarīgi un taisnīgi tāpēc, ka 2013.gada septembrī Saeima grozīja Satversmi, ka arī tie ir jāievēl atklāti?
Salīdzinājumā ar minētajiem patiesi vērienīgajiem likumu grozījumiem pašlaik rosinātie ir redakcionāla formalitāte, kas vienkārši novērsīs nejēdzību, ka atbalstīt lēmumu vai likumprojektu deputāti var tikai vienā veidā — skaidri balsojot «par», toties noraidīt var divējādi — gan ar saprotamu «pret», gan ar divdomīgu «atturas» balsojumu.
Dīvaini, ka mūsu priekšstāvji atturas paši ierosināt tik loģisku Kārtības ruļļa grozījumu, kas padarītu viņu attiecības ar vēlētājiem vienkāršākas un godīgākas. Palīdzēsim viņiem, atbalstīsim šo iniciatīvu!