Lielākā mūsdienu cilvēka vajadzība ir pēc mīlestības. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Ivars Cišs Lieldienu intervijā portālam TVNET citē mātes Terēzes teikto, skaidrojot, ka ļoti daudz cilvēku cieš no tā, ka ir nemīlēti, ka viņiem pietrūkst vecāku mīlestības. Tas rada dažādas smagas problēmas un atkarības.
To pašu var teikt arī par pornogrāfiju. Pie manis nāk cilvēki, kuri saka, ka nevar tikt vaļā no šīs pretīgās atkarības. Tad, kad neviens neredz, slepeni cilvēks pornogrāfijai velta visu uzmanību.
Abu dzimumu cilvēki?
Lielākoties vīrieši. Kādā brīdī cilvēks ir ļāvies pornogrāfijas kārdinājuma vilinājumam, pēc tam iegājis tajā pilnībā, bet tagad vairs netiek no tā prom.
Te vietā būtu teiciens, ka, iedodot velnam mazo pirkstiņu, viņš nemanāmi paņems visu roku.
Bībelē Jēkaba vēstulē rakstīts par iekāri, kura, kad ir ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks, kad viņš ir ieņēmies, dzemdē nāvi. Tas ir līdzīgi kā ar mazā pirkstiņa iedošanu velnam. Vai varam pateikt, ka kāds cilvēks ir vispār pasargāts no kārdinājuma? Ja mēs tā teiktu, mēs pārāk maz izprotam cilvēkus.
Nupat man bija saruna ar kādu sievieti, kurai meita ir Anglijā, kur nodzīvojusi 15 gadus. Viņa ir nodzērusies un atkarīga no narkotikām. Viņai ir aknu ciroze, un, visticamāk, viņa tiks deportēta uz Latviju, jo ir pieņemti jaunie likumi par imigrantiem. Šīs jaunās sievietes sirds un tās vietas, kas bija jāaizpilda ar ticību, aizpildītas ar kaut ko citu – surogātiem, kas noveduši pie šodienas stāvokļa. Ticība ir milzīgs spēks, kas pretojas kārdinājumiem. Viņai ticības vietā sirdī bija tukšums.
Ko var teikt mammai, kas nonākusi tādā situācijā? Vai ir kāda cerība meitu atgriezt dzīvībā, kad viņa atbrauks šurp?
Pirmkārt, es viņai mācu to, ka viņai kā mātei ir Dieva dota milzīga garīga autoritāte pār savu meitu un viņa var lūgt par bērnu.
Lūgšana ir kā instruments, ko vajag lietot.
Otrkārt, ģimenes saites un mīlestība, kas vieno cilvēkus, ir ļoti stiprs ierocis, kas var atraisīt atkarības un vērst visu par labu. Es aicinu vecākus - svētiet savus bērnus katru dienu! Tā jūs kliedējat ikkatru tumsu.
Ir piemēri, ka vecāki visu mūžu var kopt slimu bērnu. Vai viens no laulātajiem var kopt otru visu mūžu. Nav tā, ka šie cilvēki tādēļ kaut ko zaudē. Tieši otrādi – viņi iegūst daudz vairāk.
Mana bērnība pagāja, vērojot mana vectēva gadiem ilgās rūpes par paralizēto vecmāmiņu. Tas bija grūti, bet augšāmcelšanās dienā viņiem abiem būs prieks par mīlestību, ko viens otram izrādījuši.
Nesen man bija saruna ar kādu ģimeni, kurā laulātie viens otru mīl, bet ar laiku dažādas dzīves rūpes un raizes viņus attālina vienu no otra un mīlestība kaut kur pagaist. Tad viņi uzzina diagnozi: vēzis. Tikai tad viņi piedzīvo atklāsmi, ka mīl viens otru tik dziļi, cik vien var mīlēt. Laika atskaite un drīz gaidāmais otra cilvēka zaudējums viņos pamodina to pašu mīlestību, ko viņi piedzīvoja iepazīstoties.
Ja mēs uzzinām, ka mums atlicis dzīvot tikai trīs mēnešus, kā mēs sākam izmantot šo laiku?
Klausoties jūsos, šķiet, ka kādreiz sarežģījumi un grūtības cilvēkam var būt par svētību.
Ja runājam par cilvēkiem, kuru dzīvē Dievs ir sācis spēlēt ļoti nozīmīgu lomu, daudzi no viņiem atzīst, ka nonākuši kādā dzīves krīzē, kur apzinājušies savu nespēku. Tā var būt slimība, tuvinieka nāve vai cits notikums, kas pārstrukturizē šo cilvēku vērtību sistēmu. Te mēs atkal nonākam pie materiālisma, kurš dziļas emocionālas krīzes vai slimības gadījumā zaudē jēgu.
Filozofs Kārlis Heims teicis: «Ja mēs neticam, mēs nevaram pastāvēt.»
Stāstījāt par pāri, kurš kopā nodzīvojis 59 gadus. Mūsdienās šādus cilvēkus apbalvo ar zelta medaļām, jo tik daudz cilvēku šķiras un nenodzīvo kopā tik ilgi. Arī jūsu pieminētie Indrānu vecāki nodzīvoja kopā līdz mūža galam, neskatoties uz strīdiem un krīzēm.
Reiz lasīju kādu amerikāņu statistiku, ka vairāk nekā 50% precēto pāru izšķiras. Kāda pētniece sāka šo apgalvojumu pētīt un saprata, ka statistikā iekļautie šķirtie pāri ietver arī tādas laulības, kas tiek šķirtas otro, trešo un ceturto reizi. Tas rosināja izteikt secinājumu, ka pie unikālajiem pāriem, kas dzīvo kopā visu mūžu, var pievienot līdz pat 70% pāru, kas oficiāli šķiras, jo kopējo disbalansu rada arī tie pāri, kas precas un šķiras. Uz šā pētījuma pamata viņa izdarīja secinājumu – tajā brīdī, kad ģimene nonāk krīzē, ir vērts padomāt, vai risinājums ir šķiršanās vai tiek meklēti risinājumi palikt kopā.
Pētniece aicināja pārus domāt par to, kā viņi var palikt kopā, nevis izšķirties.
Vai palikt kopā nav grūtāk?
Varbūt mūsu laikmetā cilvēki domā, kā būtu vieglāk. Piemēram, veļu mazgāt ar automātisko veļas mašīnu, traukus – ar trauku mašīnu, problēmas vieglāk atrisināt, ja mēs izšķiramies. Vai tie, kas pēc tam dibina jaunu ģimeni, pēc tam ir brīvi no problēmām? Diez vai!
Par šķiršanos jautājumi var būt dažādi. Šķiršanās gan ietver daudzus sarežģītus jautājumus. Jāzina iemesls, kāpēc ģimene šķiras. Iemīlēšanās uzliek masku jeb tēlu par otru cilvēku, kurš šķiet simpātisks. Tikai pēc tam parādās nemazgātas zeķes, kas tiek kaut kur nosviestas, vai nesavāktība pēc sevis, kas otru cilvēku kaitina. Tikai ar laiku laulātais ierauga, ka otrs cilvēks ir nedaudz citādāks, nekā sākumā likās. Tas ir viens no iemesliem, kas noved pie konfliktiem. Vai šie konflikti aug, vai arī mēs mēģinām tos risināt?
Bet, ja runa ir par vardarbību ģimenē, uzskatu, ka cilvēks nedrīkst tikt pazemots savā ģimenē.
Visu veidu vardarbībai, ko cilvēks pieļauj savā ģimenē, nav attaisnojuma.
Ja ģimenē ir vardarbība, šķiršanās ir attaisnojama.
Vai bieži redzat šo iemeslu?
Bieži vien vardarbība neparādās tiešā veidā, bet gan slēpjas aiz alkoholisma un citām krīzes maskām. Normālos gadījumos cilvēks ir sabalansēts un pašregulējošs.
Nav tā, ka es bieži saskartos ar vardarbību laulībā, bet varbūt tas ir tāpēc, ka es reti konsultēju laulības šķiršanas jautājumos. Bet, kad cilvēki nāk ar šādām problēmām, viens no laulātajiem, visbiežāk sievietes, vairs nespēj izturēt otra pārmērīgo vardarbību. Visbiežāk sievietes cieš no tā, ka vīrs parāda kādus varas paņēmienus un fiziska spēka atribūtus attiecībās.
Vai cilvēks ar saviem spēkiem var to mainīt? Domāju, ka, visticamāk, vīrietis, esot pie pilnas apziņas, nevēlas sist savu sievu.
Ir bijuši piemēri, ka to var atrisināt. Piemēram, atnāk sieviete uz Veco Ģertrūdes baznīcu [mācītājs tajā kalpoja līdz šim - red.] un saka, ka vēlas šķirties, jo vienīgais, kas laulātos tur kopā, ir bērni. Tad mēs lūdzam, lai Dievs iejaucas šajā lietā. Rezultātā, kad satiku viņu pēc diviem mēnešiem, saņēmu atbildi, ka ģimenē viss ir kārtībā. Viņi savā starpā izrunājās, saprata, ka ir problēma, un apmeklēja kādus kursus par šo tēmu. Ir dažādi kursi, kristīgas kopienas un aktivitātes, kas stiprina ģimeni.
Sākumā, kad cilvēki viens otru uzlūko, liela loma ir ārējai pievilcībai un seksualitātei. Tās cilvēkus uzrunā, saved kopā un saista. Nobriestot mūsos rodas kādas citas garīgas vērtības, un, ārēji mainoties, pirmie ideāli vairs neder. Cik laba ir cita plakne un bāze, kas mūs vieno, tik labi mēs spējam viens otru celt, iedrošināt, kā arī kopā labi, droši un jēgpilni pavadīt laiku un piepildīt dzīvi, dzīvojot kopā.
Minējāt gadījumus, kad vienīgais, kas pāri saista kopā, ir bērni. Vai uzskatāt, ka ir pareizi, ja vecāki ir kopā tikai bērnu dēļ? Bērni taču ir cilvēki un jūt vecāku nesaskaņas!
Tā ir, bet mana pieredze par bērniem vecāku šķiršanās gadījumā liek teikt, ka bērni ir pietiekams iemesls, lai būtu kopā.
Bērni mīl abus vecākus vienādi.
Bērni nespēj saprast - kāpēc viens no vecākiem aiziet projām un kāpēc mans tētis nav kopā ar manu mammu. To bērns nespēj «pārvārīt».
Kā mācītājs ļoti bieži saskaros, ka bērnu depresijām, bērnu pašnāvībām, bērnu pārzāļošanai un psihozēm ļoti biežs iemesls ir vecāku šķiršanās. Bērns protestē pret vecāku šķiršanos visos iespējamos apzinātos un neapzinātos veidos.
Vai arī ar veselību un uzvedību?
Jā, arī ar izaicinošu uzvedību un izskatu. Piemēram, viņš ģērbjas un tērpjas izaicinoši. Tas ir signāls, ka bērnam pietrūkst uzmanības, ļoti bieži tieši vecāku uzmanības. Smēķēšana un nelabvēlīgs draugu loks ir veids, kā bērns cenšas pievērst sev uzmanību un kompensēt vecāku uzmanības trūkumu. Bērns var sākt pieprasīt ārkārtīgi lielas materiālās vērtības. Var sākties arī spekulācijas – vecāki, pēkšņi sajūtot vainas izjūtu, sāk bērniem dāvināt lielas lietas. Piemēram, tētis nedzīvo kopā ar bērnu, bet uzdāvina viņam datoru, mobilo telefonu vai citu lietu. Uz kādu laiku tas kompensē, bet primāro vajadzību pēc vecāku mīlestības un klātbūtnes nevar aizstāt ar lietām.
Uzdāvinātā lieta tikai īslaicīgi var aizstāt vecāku mīlestību.
Tā nevar pilnībā aizstāt vecāku mīlestības trūkumu. Tas ir apmāns, un to jūt arī bērni.
Atceros savu bērnību, kad mani vecāki strīdējās. Bija posms, kad raudāju par vecāku strīdiem, kas notika, kad viņi bija dzēruši. Kad viņi bija skaidrā, viņos bija bremzēšanas mehānisms, kas viņu emocijas un jūtas nedaudz savaldīja.
Reiz kādu rītu pamodos un ieraudzīju, ka puse no mantām ir iznesta ārā, jo viņi nolēmuši šķirties un sadalījuši mantas. Toreiz savā sirdī šā iemesla dēļ Dievam apsolīju, ka nekad savā mūžā nedzeršu alkoholu. Pēc tam viņi neizšķīrās, un es pat viņiem aptuveni desmit gadus vēlāk esmu pircis vīnu.
Man abi vecāki bija vienlīdz dārgi, un es tajā laikā meklēju kaut vienu risinājumu, kā panākt, lai mani vecāki ir kopā ar mani un viens otru mīl. Viņi kopā nodzīvoja vēl 30 gadus līdz tēva nāvei.
Ko jūs darījāt?
Es Dievam apsolīju, ka pats nedzeršu alkoholu. Ko es citu varēju darīt, būdams 12 gadus vecs puika?
Vai kaut ko darījāt, arī lai viņus samierinātu?
Nē, man kā bērnam nebija tādas pieredzes, lai kaut ko tādu darītu. Es taču toreiz negāju nekādos psihologu kursos. Šodien mēs esam gudri, esam gājuši dažādos kursos un skolās.
Es ticu, ka ir augstāks spēks, kurš var palīdzēt, ja es lūdzu un nesu viņam upuri – apņemšanos nedzert. Toreiz tas palīdzēja!
Teicāt, ka jūsu vecāki mēdza strīdēties, esot iedzēruši, bet skaidrā viņiem darbojās emociju bremze. Kā jums šķiet, vai mēs mākam izpaust savas emocijas adekvāti – pret attiecīgo cilvēku un lietu?
Dialogs ir veids, kurā jārisina attiecības. Ja esam kopā, mēs lietojam dialogu un ar to paskaidrojam otram, kā jūtamies, un esam gatavi uzklausīt, kā otrs jūtas. Psihologi saka, ka
kliegšana ir reakcija, kuru pauž cilvēks, kurš kaut vienu reizi mūžā vēlas būt sadzirdēts.
Bieži vien cilvēks citādi nevar un tāpēc viņā rodas dabiska vēlme izkliegt savas emocijas uz āru, jo līdz šim tās nekad nav sadzirdētas. Varbūt tam, kurš dzird kliegšanu, vēl vairāk jāklausās savā līdzcilvēkā? Ja kāds kliedz, tas nozīmē, ka viņš visu laiku palicis nesadzirdēts.
Mēs sarunājamies par ļoti smagiem jautājumiem, bet Lieldienas, kā jau sākumā teicāt, ir kristiešu lielākie svētki. Varbūt varat dažos vārdos izstāstīt, kas tad īsti kristiešiem ir Lieldienas un kāpēc tas ir priecīgs notikums, jo pirms šiem svētkiem izdzīvojam ciešanu un gavēņa laiku?
Savos 43 gados man jau ir nācies šķirties no ļoti daudziem nozīmīgiem cilvēkiem – vecmāmiņas, vectētiņa, tēta, darba kolēģiem. Man augšāmcelšanās nozīmē to, ka neesmu šķirts no šiem cilvēkiem uz mūžu, viņi man nav pilnībā zuduši. Esmu šķirts no viņiem tikai uz laiku. Laiks šajā gadījumā ir stiepjams jēdziens, bet zinu, ka noteikti satikšos ar cilvēkiem, ko esmu mīlējis un kam biju pieķēries šajā pasaulē. Tā es sajūtu augšāmcelšanās vēsti.
Ja runā par sprediķošanu Lieldienās, man liekas, ka nespēju iedomāties skaistāku sprediķi par trompetes skaņu Lieldienu rītā. Lieldienu rīta piedzīvojums ir kaut kas tāds, kur man nevajag dzirdēt neko citu kā tikai vēsti par Jēzus Kristus augšāmcelšanos.
Vēsts par Kristus augšāmcelšanos ārkārtīgi dziļi caurstrāvo cilvēku.
Visi jau sen zina, par ko Lieldienas vēstīs, bet cilvēki atkal un atkal vēlas dzirdēt Evaņģēlija vēsti – kaps bija tukšs, akmens bija novelts, ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem! Tas ir pārsteidzoši! Un, protams, trompetes skaņas.
Ko jūs gribētu novēlēt cilvēkiem šā gada Lieldienās?
Tas ir grūts jautājums. Lieldienu vēsts pati par sevi ļoti dziļi aizskar manu sirdi. Tā aizskar manu sirdi tik lielā mērā, ka nevēlos piebilst kaut ko citu. Man šķiet, ka šajā brīdī nedrīkstu moralizēt. Šī vēsts ir lielāka par morāli.
Bet sakiet, ko darīt cilvēkam, kurš jūsu sajūsmu par Lieldienu vēsti izlasa vakarā, kad trompetes skaņas vairs nav iespējams dzirdēt? Vai tad viss Lieldienu prieks ir nokavēts?
Bībelē aprakstīts arī gadījums, kad augšāmceltais Kristus ir pie mācekļiem, bet viņu vidū nav mācekļa Toma. Kad Toms atnāk pie pārējiem, Kristus ir prom, un pārējie mācekļi ar lielu prieku viņam saka: «Kungs ir augšāmcēlies! Mēs Viņu satikām.» Toms noskumis norāda, lai vīri nemānās, jo viņam šis zaudējums ļoti sāp. Un Jēzus nāk un atklājas Tomam.
Un šis notikums mainīja Toma dzīvi.
Kad 16. gadsimtā misionāri pa tirdzniecības ceļiem devās uz Indiju, viņi atklāja tur kristietību, ko 1. gadsimtā turp bija aiznesis tas pats Toms, kurš bija nokavējis Lieldienu rītu.
Tādam cilvēkam, kas Lieldienu rītā nav ieguvis prieku, es aicinu vienkāršiem vārdiem lūgt augšāmcelto Jēzu: «Tu atklājies Tomam. Tu esi atklājis sevi visiem, kas šodien gavilē par Tevi. Lūdzu, atklāj sevi arī man!» Un gaidīt.
Tad var teikt, ka arī otrā dienā pēc Lieldienām nekas nav nokavēts?
Jā, ir arī Otrās Lieldienas un Vasarsvētki! (Sirsnīgi smejas.)
21.gadsimta cilvēki ir pieraduši visu uztvert ar prātu, bet luterāņu mācītājs Haralds Biezais savā laikā rakstīja – lai cik augsta teoloģija būtu 20.gadsimtā, viens Dieva piedzīvojums ir vērtējams augstāk par to visu! Ir cilvēki, kas saka, ka piedzīvojuši Dievu, lasot Bībeli vai savos sapņos – Viņš ir pieskāries vai runājis.
Šis Dieva piedzīvojums ir pārveidojis daudzu cilvēku dzīves.
