Putina draugi Nīderlandē un Latvijā

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pagājušās nedēļas referendums Nīderlandē par Eiropas Savienības līgumu ar Ukrainu parādīja, ka Krievijas ietekmes sviras Eiropā ir daudz nopietnākas nekā tikai klaja propaganda vien. Tam būtu jābūt brīdinājumam arī Latvijai, kur Kremļa intereses daudz tālejošākas un iespaids vēl plašāks.

Nīderlandes valdība uzstāj, ka referendumā pateikto «nē» ES asociācijas līgumam ar Ukrainu nevajagot saistīt ar Krieviju, jo tas esot saistīts ar sarežģītiem iekšpolitiskiem procesiem. Taču politikā svarīgākais vienmēr ir rezultāts.

Ukrainas iepriekšējā prezidenta Viktora Janukoviča atteikšanās parakstīt šo līgumu 2013.gada nogalē izraisīja Maidana revolūciju, kurai sekoja Krievijas iebrukums Ukrainā, Krimas aneksija un karš Austrumukrainā. Mērķis bija nepieļaut Ukrainas aiziešanu no Kremļa ietekmes zonas. Tagad arī referenduma iznākums vienā ES valstī ir pret Ukrainu Eiropā. Visnotaļ demokrātiski izdarīts būtībā tas pats, ko Krievija cenšas izdarīt ar tankiem.

Krievijas izmantoto un atbalstīto aizspriedumu un fobiju komplekts Nīderlandē ir pamatos tāds pats kā Latvijā un citās Eiropas valstīs. Tiešāk vai netiešāk atbalstīto politisko aģentu un vienkārši noderīgu idiotu klāsts arī līdzīgs, ja arī katrā valstī tie ir it kā ar citādu iekšpolitisko dienaskārtību un, piemēram, Latvijā nav tik redzami dažu atklāti prokremlisku štata trokšņotāju fonā.

Pret ko balsoja holandieši?

Diezin vai daudzi pret līgumu balsojušie bija izlasījuši tā tekstu — vairāk nekā 1000 lappušu tehniskas informācijas birokrātiskā žargonā. Var šaubīties, vai to bija izlasījuši arī paši nobalsošanas ierosinātāji — populistiski skandaloza interneta bloga autori, kuriem uzmanības pievēršanai sev der jebkāds iegansts. Šajā reizē tas bija līgums ar Ukrainu, kādi ES ir arī ar citām partnervalstīm. To ir ratificējušas 27 no 28 dalībvalstīm un posās pavisam ikdienišķi ratificēt arī Nīderlandes parlaments.

Interneta blogeru pulciņš iesāka parakstu vākšanu un kopā ar sieviešu masturbēšanas un vīrestības krīzes filozofiem, dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, kodolenerģijas apkarotājiem, kreisi radikāliem eiroskeptiķiem un labēji nacionālistiskiem imigrācijas pretiniekiem savāca krietni vairāk nekā referenduma ierosināšanai nepieciešamos 300 tūkstošus parakstu.

Tautas nobalsošanā 6.aprīlī piedalījās tikai 32 procenti balsstiesīgo (lai referendums būtu noticis, tajā jāpiedalās 30 procentiem), un 61 procents no viņiem balsoja pret. Tie ir tikai 20 procenti no visiem balsstiesīgajiem, tāpēc nevaram zināt, kā domā vairākums, kas izvēlējās nebalsot un tā deva iespēju skaļajam mazākumam uzvarēt.

«Vienkāršs «nē», sarežģītas atbildes,» laikraksts NRC raksturoja balsotāju motīvu un referenduma seku ļoti neskaidro ainu, ko nevarot dēvēt par noraidījumu Eiropas Savienībai un Ukrainai kā tās partnervalstij. Arī valdības politiķi, kuri kampaņas laikā lielākoties bija cerējuši, ka balsotāju skaits būs mazāks par nepieciešamo, un turējušies malā, lai neizraisītu agresīvo populistu nievas, nu uzsver, ka, pirmkārt, tas esot bijis balsojums par ļoti dažādām lietām, no kurām Ukraina bijusi nebūt ne galvenā. Otrkārt, referendums bija konsultatīvs, nevis saistošs. Tomēr, treškārt, valdība nevarot neņemt vērā tā iznākumu.

Valdībai situācija ir sevišķi nepatīkama tāpēc, ka Nīderlande pašlaik ir prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē. Var prognozēt, ka tā līgumu ratificēs, taču papriekš vienosies ar Briseli par simboliskām atrunām. Vēl vieglāk prognozēt, ka populistisko radikāļu koris to uzdos par pierādījumu, ka «elite» nerēķinās ar «tautas gribu». Grūtāk prognozēt, cik būtiski šis balsojums ietekmēs vēlētājus Lielbritānijā, kuri 23.jūnijā balsos par viņu valsts turpmāko dalību Eiropas Savienībā. Taču Brexita kampaņotāji nekavējās izmantot Nīderlandes referenduma iznākumu kā argumentu pret Lielbritānijas palikšanu ES.

Taisnība, ka galēji labējiem un galēji kreisajiem referendumā bija dažādi politiskie mērķi. Kreisajiem eiroskeptiķiem, kuri izgāja ielās dažs ar Palestīnas karogiem, cits ar Putina portretiem un plakātiem par «Krimas tautas pašnoteikšanās tiesībām», der viss, kas kaitē ES. Savukārt Gerta Vildersa vadītie labējie radikāļi (kurus mūsmāju «īstenie latvieši» tradicionāli draudzīgi dēvē par «nacionālu spēku»), izmantoja iespēju uzkurināt fobijas «pret marokāņiem» un vispār «musulmaņiem», lai arī kāds tam būtu sakars ar Ukrainu. Taču gan vieni, gan otri izmantoja kampaņā Krievijas propagandas portālos publicētus materiālus.

Bet balsotāju zināšanas par līgumu un par Ukrainu raksturo aptaujas, kurās 34 procenti no «pret» balsojušajiem apgalvoja, ka līgums nozīmējot Ukrainas dalību ES, bet 19 procenti pauda pārliecību, ka MH17 reisa lidmašīnu ar lielākoties holandiešu pasažieriem 2014.gadā virs Ukrainas notriekuši «ukraiņu separātisti».

Kremļa nacionālisti

Arī ES un Ukrainas līguma pretinieki paši pirms referenduma nenoliedza, ka tas būšot par ES attiecībām ar Krieviju. Referenduma ierosinātāji savā interneta vietnē rakstīja: «Jā, Putins gribētu redzēt Eiropu sabrūkam. Taču, ja atkal un atkal ignorējat vēlētāju spriedumu (..) jūs, nevis Putins, esat atbildīgi par tās sabrukšanu.» Jeb, kā viņiem piebalsoja kreisie eiroskeptiķi, «ne Putins un ne Ukrainas tauta izlems, ko mēs paši domājam».

Rietumvalstu politiķi arvien atklātāk runā par Krievijas atbalstu radikālām politiskām organizācijām un to rīkotajām kampaņām Eiropā. Vācijas kanclere Angela Merkele uzdevusi drošības dienestu vadītājiem pārbaudīt Krievijas ietekmi Vācijas interneta medijos. Arī ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde sākusi izmeklēšanu par Krievijas ietekmi uz Eiropas politiskajām kustībām pēdējos 10 gados.

Galēji labējās partijas Rietumeiropā kļūst par redzamāko promaskaviskās nometnes slāni. Daudzas saņem finansējumu no Krievijas (skaļākais gadījums ir Marinas Lepēnas vadītās Francijas Nacionālās frontes miljonu «aizņēmumi» Krievijas valdības kontrolētās bankās), bet to vadoņi viesojas Maskavā un uztur ciešus kontaktus ar Krievijas visradikālākajiem nacionālistiem.

Baltijas valstīs okupācijas vēsture it kā automātiski garantē šejienes «nacionālistiem» Krievijas režīma pretinieku tēlu, pat ja viņu politika — vēršanās pret «sapuvušās» Eiropas «liberālismu», «konservatīvo ģimenes vērtību» un «tikumības» sargāšanas kampaņas un histēriska antiimigrācijas retorika — punkts punktā atbilst šādas vēstures neapgrūtināto Putina draugu (kuri parasti izrādās esam arī mūsmāju radikāli labējo draugi) darītajam citur Eiropā. Šādas fikcijas uzturēšanai palīdz arī vietējo atklāti promaskavisko politisko spēku monopols «kreiso» nišā. Taču vismaz Baltijas valstu drošības dienestus šis mīts par prokremliskumu kā vienīgi «kreisumu» acīmredzot vairs nespēj maldināt.

Igaunijas Drošības policijas šonedēļ publicētajā ziņojumā norādīts uz «paradoksālo» faktu, ka Krievijas propaganda kalpo «nacionāliem populistiem», kuri ir pret «Eiropas liberālo un iecietīgo pasaules uzskatu» un izmanto bēgļu krīzi, lai vairotu bailes sabiedrībā. Ziņojumā ir parādīta saikne starp Sīrijas kara radītajām bēgļu straumēm uz Eiropu un Krievijas «finansiālu, ideoloģisku un mediju atbalstu» gan nacionālistiskajiem, gan kreisajiem populistiem, kuri abi veicina ksenofobiskos un antiimigrācijas noskaņojumus «sabiedrības drošības un starptautiskās stabilitātes vājināšanai, šķeļot Eiropas Savienību».

Šādu Krievijas ietekmes modeļa raksturojumu var attiecināt tiklab uz Latviju, kā arī uz Nīderlandi, kur tas Kremlim vainagojies ar vērā ņemamu politisku uzvaru. Vēl nopietnākas sekas būtu britu lēmumam izstāties no ES. Bet Latvijā likme ir valsts neatkarība. Un lai mūs nemaldina it kā labo nodomu saukļi. Svarīgākais politikā ir rezultāts.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu