Izlasīju rakstu par to cik smagi un daudz bērniem liek mācīties skolā. Bet visvairāk tajā visā mani šokē komentāri. Ka bērni slinki, ka kādreiz, kad augām, tas bija normāli, ka pie visa ir vainīgas tehnoloģijas utt. Nenocietos uzrakstīt savas pārdomas. Lai gan man nav bērnu pašam, tomēr manā ģimenē to gana un no tiem mācos - ES NO BĒRNIEM MĀCOS.
Būšu skarbs savos izteicienos.
1. Ja vaino tehnoloğijas bērnu nespējā mācīties, tad tādu skolotāju uzreiz vajag atlaist. Kāpēc? Cik no skolotājām uz darbu brauc ar auto vai autobusu? ~90%. Kāpēc tad nejājat ar zirgu? Tā taču darīja mūsu senči, kāpēc mācījāties braukt ar auto? Un vai vispār Fordam, Teslai un Edisonam skolotāji mācīja radīt šo auto?
Nē, skolotāji iemācīja saprast pamatus, un tālāk viņi paši to visu radīja.
2. Ja bērni ir slinki un negrib sēdēt pie grāmatām, tad kāpēc skolotājas un vecāki paši pēc darba iet mājās, bet nepaliek strādāt darbā? Ar to gribu teikt, ka, liekot darīt kaut ko ar varu, cilvēks no tā negūst baudu, tā ir sava veida morālā bērnu izvarošana, tas pats attiecas uz pieaugušajiem, kas dara darbu nevis patikšanas, bet naudas pēc, bet tā jau ir cita saruna.
3. Bērns nav jāpadara par sausu iepriekšējās paaudzes zināšanu atreferētāju. Tam izdomātas grāmatas un bibliotēkas jeb mūsdienās Youtube un Tutorials.
Bērnam ir jāmācās domāt, radīt, izprast un analizēt.
Bet tas ir jāmāca ar skatu uz nākotni, izmantojot tajā brīdī viņiem pieejamākās un saprotamākās tehnoloģijas.
Patiesībā skolotājam ir jāmācās no bērna un otrādi.
Tā ir abpusēja spēle, ejot cauri laikam un tehnoloģijām un zināšanām. Protams, tas pats un pamatā attiecas uz vecākiem. Dodiet bērniem tādus uzdevumus un tādā veidā, kas viņus saista. Spēlēt spēli mobilajā bērns var stundām ilgi. Tad māciet caur spēli valodas, matemātiku, prāta un fizisko reakciju, spēju analizēt un pieņemt lēmumus, un tad, kad viņš būs ar to azartā, tad to visu apgūs ātrāk nekā visas mūsu paaudzes iepriekš kopā.
Pie manis ir praksē meitenes, kurām jānodod savi prakses darbi. Viņām gandrīz mēnesi ir jāraksta par pieredzi uz nezin cik desmit lapām (~60 lapas). Tas ir absurds, ka noteikts, ka jābūt tik lapām.
Tas cilvēks ar riebumu sacer ūdeni, ko nekad neviens nelasa,
jo fiziski to nav iespējams, ja jāizlasa vieā mēnesī ap 30 darbu pa vakariem. Gudrs cilvēks māk izteikties vienā teikumā, iekļaujot argumentu. Ja pie manis meitenes atnāktu ar darbu uz 60 lapām, es pateiktu: izkonspektē līdz 3 lapām, un tajās būs viss, ko šie cilvēki zina.
Tas ir viens absurds piemērs, kā tiek nogalināta bērna/jaunieša vēlme izprast un domāt.
Bērns ir kā jauna pasaule, nepadariet to par vēsturi, padariet to par nākotni.
Rezumē: neizvarosim bērnus morāli, padarot tos par sausiem vēstures atreferētājiem. Padarīsim viņus par nākotnes rakstītājiem, kas pārspēs iepriekšējās paaudzes, izmantojot tiem dotās tā brīža iespējas.