Sākumā man Īrijā gāja ļoti smagi, intervijā portālam TVNET neslēpj Velta, kura «izsūtījumā» devās ekonomiskās krīzes laikā. Pirms vairākiem gadiem sieviete strādāja dažādus smagus un īstermiņa darbus, kas lauza gan fiziski, gan emocionāli, bet tagad viņa ir apmierināta ar dzīvi. Velta Īrijā ieguvusi jaunu rūdījumu.
Nonākusi Īrijā, Velta sāka strādāt dažādus vienkāršus lauku darbus. Sākumā viņa strādāju zemeņu plantācijās, bet pēc tam nonāca saimniecībā, kur audzē dažādu krūmu stādus.
«Pirmajos mēnešos jāstrādā bija pamatīgi. Rāvām pa padsmit stundām dienā. Sākām agri no rīta, bet beidzām vēlu vakaros. Gandrīz bez nevienas brīvdienas. Ja bija apdarīti plantāciju darbi, saimnieks atrada darāmo noliktavās. Bez darba nesēdējām ne brīdi.
Bet pozitīvi, ka saimnieks neskopojās ar samaksu - katras nedēļas beigās iedeva aploksnīti ar nopelnīto summu.
Kopā ar mani saimniecībā strādāja dažādu tautību cilvēki, tostarp daži letiņi un leiši.»
Strādājot šai saimniecībā, Velta diezgan īsā laikā tika pie ievērojamas naudas summas salīdzinājumā ar algām, ko tajā laikā pelnīja Latvijā palikušie.
«Laikam iegāju azartā un, gribot nopelnīt vēl vairāk, nolēmu mainīt darbu. Aizgāju strādāt uz blakus saimniecību, kur solīja maksāt vairāk. Diemžēl iekritu. Pamatīgi. Ne tur maksāja vairāk, ne tur bija jāstrādā mazāk. Turklāt saimnieks bija briesmīgs vagars, bet kolektīvs - nekāds. Beidzot darba dienu, vairums piedzērās un uzvedās rupji.
Diemžēl man vairs nebija iespējas atgriezties iepriekšējā labajā darba vietā, tāpēc nācās meklēt jaunu.
Divu gadu laikā man sanāca pastrādāt diezgan daudzās darba vietās gan lauksaimniecībā, gan rūpnīcās.
Piedzīvoju gan ļoti sliktus darba apstākļus, gan pazemojumu un vientulību. Neticēju un neuzticējos nevienam. Tajā laikā izgāju cauri diezgan lielai ellei, ko nenovēlu nevienam.
Es zinu, kā jūtas cilvēks, kuram nesamaksā par darbu. Tāpat zinu, kas notiek ar cilvēku, kad pēc smagas un garas darba dienas viņam ir tikai divas iespējas - likties migā un gulēt vai arī sadzerties alu. Neslēpšu, ka diezgan bieži meklēju glābiņu alkoholā. Protams, tam līdzi nāca arī visas ar to saistītās lietas - agresija, nerūpēšanās par sevi un dzīves jēgas zaudēšana.
Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka vēlos savā dzīvē stabilitāti, tāpēc diezgan apzināti uzlaboju savas angļu valodas prasmes un atradu labāku darbu. Arī ar kredītu man vairs nebija problēmu, jo pamazām biju to atdevusi. Tā bija pirmā lieta, ko izdarīju par Īrijā nopelnīto naudu.»
«Tagad esmu daudzmaz apmierināta ar dzīvi.
Lai gan šad un tad sagribas atpakaļ uz Latviju, nevaru iedomāties, ka varētu tur strādāt par dažiem simtiem eiro.
Šeit, Īrijā es varu nopelnīt vismaz vairākus tūkstošus eiro.
Esmu iekārtojusies tā, ka varu strādāt normālu darba dienu. Patlaban esmu noliktavas maiņas pārzine kādā ar tirdzniecību saistītā uzņēmumā. Man ir daži padotie, bet nevarētu teikt, ka esmu diža priekšniece. Dažreiz man jāstrādā arī kāda virsstunda, bet labi, ka darba devējs par katru nostrādāto laika posmu korekti norēķinās.
Neesmu sajūsmā par īriem, jo viņi nav pārāk atvērti iebraucējiem, bet nevaru teikt arī sliktus vārdus par saviem tagadējiem kolēģiem. Daudzi ir vienkārši ļaudis, kuriem pašiem ir dažādas grūtības un kuri novērtē cilvēcisku attieksmi.
Gadās arī pa kādam lepnam un vīzdegunīgam kolēģim, bet tādu man netrūka arī Latvijā.
Ja pirmajos gados man bija jāmelo Latvijā palikušajām paziņām, ka man klājas labi, tad tagad tā ir patiesība.
Esmu iemācījusies nesūdzēties par dzīvi un cenšos saskatīt pozitīvo.
Es nezinu, vai varēšu visu atlikušo dzīvi pavadīt Īrijā, jo īru mentalitāte tomēr ir citādāka nekā latviešiem, bet patlaban esmu mierā. Es vairs negribētu strādāt uz lauka vai siltumnīcās, kas bija ļoti smagi, bet, ja man ir iespēja strādāt kaut cik pieņemamu «baltā cilvēka» darbu, esmu ar mieru.»
Ja arī Tu vēlies dalīties pieredzē par darbu ārvalstīs, lūdzu, raksti uz e-pastu lasitaji@tvnet.lv!
