Šonedēļ aprit pieci gadi kopš prezidenta Valda Zatlera vēsturiskā rīkojuma Nr. 2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Laiks pēc oligarhiem — tā varētu raksturot šā posma Latvijas politiku.
Zatlers uzvarēja Lembergu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Diviem no kādreiz varenās LŠŠ trijotnes — Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram, kuri savas tolaik jau gaistošās ietekmes paliekas bija apvienojuši politprojektā «Par labu Latviju», — Zatlera 2011.gada 28.maija rīkojums un tam sekojusī tautas nobalsošana bija galīgais spriedums par izraidīšanu no politikas. «Palicis vienīgi Lembergs,» Zatlers konstatēja pagājušogad izdotajos memuāros.
Aivars Lembergs gan izskatās arvien jaunāks, košāks un nervozi mundrāks un turpina indēt politisko vidi. Taču viņa ietekme nenovēršami novīst, ja arī lēnāk nekā Zatleram pirms pieciem gadiem cilvēku dāvinātās maijpuķītes.
Tomēr nu jau pat Ventspils saimnieka zaļi nobarotie «zemnieki» gribētu vismaz izskatīties pēc patstāvīgiem lēmējiem, un, kā novērojis arī Zatlers, «ZZS piedēklis jeb apendikss», kā dakteris dēvē kādreizējo politikas dižlēmēju, «šai partijai, šķiet, jau sāk traucēt». Nudien, ZZS ļaudis kā taisnodamies mēdz rādīt uz premjerministru Māri Kučinski, ka, redz, viņš tak neesot Lemberga cilvēks!
Varbūt paradoksāli, ka pašreizējā, ZZS dominētā valdība, kuru it kā visērtāk uzrādīt par Latvijas pēdējā oligarha «atgriešanās» uzskatāmu pierādījumu, var izrādīties gan Lemberga personiskās ietekmes, gan oligarhiska valdīšanas stila neatgriezeniskā norieta nākamais vai pat fatālais posms. Līdz ar premjerministra amatu «zaļie zemnieki» dabūjuši arī visu atbildību par valstī notiekošo — tieši to, ko nespēja panest Šķēles Tautas partija un Šlesera «Pirmā partija». Paradoksāli, taču Zatleram var izrādīties taisnība, ka Lembergs pats būs izracis kapu oligarhijai, kuras jēga un būtība ir vara bez atbildības.
Apspēlējis un «uzmetis» savu aizkulišu oligarhiskā stila rotaļu partneri, «Vienotības» priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, un kopā ar viņu nu jau gandrīz iznīcinājis «Vienotību», Lembergs ir pazaudējis arī sev tik ērto iepriekšējo Laimdotas Straujumas valdību, kura nevienu nopietnu lēmumu nevarēja pieņemt bez viņa piekrišanas un kurā ZZS varēja justies kā vieda malā stāvētāja. Un līdz ar to pats nolēmis «zaļos zemniekus» varas partijai neizbēgamajiem lāstiem.
Tas varot būt «ļoti pozitīvs pagrieziena punkts», Zatlers saka žurnāla «Ir» šīs nedēļas numurā. Jo divarpus gados līdz nākamās Saeimas vēlēšanām «valdībai būs kaut kas arī jāparāda». Un ko tad rādīs — to pašu pigu hūtē? Lembergs nekad vairs nebūs ZZS premjerministra kandidāts, Zatlers secina, «jo kas tad ir Kučinskis?».
Kučinskim vēl jāatrod atbilde uz politiski eksistenciālo «kas es esmu?» jautājumu. Bet oligarhu it kā ieliktenis Zatlers nolēma ierosināt Saeimas atlaišanu, kad tās vairākums noraidīja KNAB un prokuratūras lūgumu ļaut veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietās. Taču šis Saeimas balsojums bija tikai pēdējais piliens procesā, ko viņš dēvē par «demokrātijas privatizēšanu».
Sarunā ar «Ir» Zatlers tagad salīdzina Latvijas tālaika politisko situāciju ar Uzbekistānā valdošo kārtību. Tur ir četras partijas, kuras pārstāv četrus lielākos klanus, kuriem prezidents sadala ministru amatus, «un visi ir pie varas».
Arī Latvijā tolaik veidojusies līdzīga «pēcpadomju politiskā sistēma» — «Vienotības», ZZS un TB/LNNK koalīcijai it kā bija vairākums, taču robeža starp valdības koalīcijas un opozīcijas partijām bija izzudusi, oligarhu trijotnes izlemto Saeima apstiprināja, ja vajadzēja, arī bez premjerministra partijas «Vienotības» deputātu 33 balsīm (Saeimas balsojums pret Šlesera kratīšanu bija tipisks piemērs), un «visu politisko procesu centās vadīt viens cilvēks».
Tautas nobalsošanā 2011.gada 23.jūlijā vēlētāji šādu sistēmu noraidīja pārliecinoši — 94% balsojušo bija par Saeimas atlaišanu. Nākamajā Saeimā Šlesers un Šķēle vairs neiekļuva, bet ZZS palika ārpus valdības koalīcijas.
Vislabāk notikušā nozīmi droši vien saprot rīkojuma nr. 2 vistiešāk skartais «procesa vadītājs» pats. Lembergs ir lamājis Zatleru gan par meli un krāpnieku, gan par «idiotu». Viņa un citu neapmierināto «rūgtumiņš» ar katru gadu kļūstot tikai lielāks, Zatlers tagad secina, taču viņiem nekas cits neatliekot, kā vien mēģināt pielāgoties jaunajai īstenībai, «ko viņi izmisīgi arī dara».
Palaikam var šķist, ka zaudētāju pielāgošanās spējas ir bijušas lielākas nekā viņu oponentu prasme pilnam izmantot jauno īstenību nopietnām reformām. Arī pats pārmaiņu sācējs nav bez vainas. Milzīgo resursu, kāds Zatlera Reformu partijai un «Vienotībai» bija jaunajā 11. Saeimā, Zatlers izniekoja bīstamajai iedomai par «Saskaņas centra» ņemšanu valdībā. (Viņš arī tagad, pēc kara Ukrainā un Krimas aneksijas, turpina apgalvot, ka tolaik esot palaista garām «unikāla» iespēja šādi «riskēt».) Viņa partija burtiski nedēļas laikā zaudēja popularitāti un vairs nekad to neatguva.
Savukārt «Vienotības» priekšsēdētāja Āboltiņa acīmredzot joprojām nespēj apjēgt, ka Zatlera rīkojums izglāba viņas partiju no nosmakšanas Lemberga draudzīgi pitoniskajos apkampienos jau tolaik. Šogad janvārī viņa kārtējo reizi izteicās, ka Saeimas atlaišana pirms pieciem gadiem radījusi sabiedrībā lielas cerības, taču pēc tam arī lielu vilšanos. Nu viņa pati drīz jau būs pabeigusi vai nu izdarīt «politisku pašnāvību», vai «pildīt konkrētu uzdevumu savas partijas iznīcināšanai», kā tagad min Zatlers.
Taču atgriešanās atpakaļ 2011.gadā vairs nav iespējama. Sabiedrības spiediens liek politiķiem turpināt atteikties no kādreiz it kā pašsaprotamām privilēģijām. Pirms pieciem gadiem tauta padzina Saeimu, kad tā neatļāva veikt kratīšanu viena deputāta dzīvesvietā. Bet nupat deputāti ir atcēluši sev imunitāti pret administratīviem pārkāpumiem.
Pirmītējie oligarhi nav pazuduši bez pēdām. Šlesera darbu sekas par sevi netieši atgādināja, kad valstij pērn nācās atpirkt «airBaltic» akcijas un ieguldīt lidsabiedrībā 80 miljonus. Šķēli varam pieminēt ikreiz, kad ieslēdzam elektrību un līdz ar to sākam maksāt par viņa «meistardarbu», kā Zatlers savā grāmatā raksturo elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti. Bet smagos noziegumos apsūdzētais Lembergs vai ik dienas ņirb raibs gar acīm televīzijā un met garu ēnu pār valdības lēmumiem. Un «Ventspils bacilis ienācis Rīgā», kuras domē valdot «pilnīgi cinisks tiesiskais nihilisms», kā saka Zatlers. Bet nākamā Saeima pašlaik var rēgoties kā tuksnesis, kurā svilpo populisma vējš.
Taču diezin vai daudzi ilgojas pēc laikiem, kad Latvijā viss notika dzelžaini tā, kā bija sarunāts «3A» formātā. «Politiku vairs nevar pakārtot dažiem cilvēkiem,» Zatlers ir pārliecināts. Viņa lēmums pirms pieciem gadiem izbeidza laikus, kad daži mēģināja to darīt, un atdeva Latvijai demokrātisku nākotni, pat ja Lembergs un vēl viens otrs to ļoti negrib.