Baltijas valstis nebūs drošības tuksnesis

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: DER SPIEGEL

NATO valstu vadītāju sanāksmi Varšavā 8. un 9. jūlijā politiķi jau aizlaikus dēvē par «vēsturisku». Pēc «partnerības» ar Krieviju ilūziju posma alianse atgriežas pie dalībvalstu teritorijas aizsardzības.

Raugoties no Baltijas, Varšavā pieņemtie lēmumi faktiski nozīmēs alianses austrumu flanga aizsardzības stratēģijas mainīšanu no mūsu valstu teritorijas atgūšanas uz tās nosargāšanu Krievijas militārās agresijas gadījumā. Tas var būtiski mazināt arī pēdējā laikā atkal aktuālo kodolkara sākšanās risku.

Varšavā gaidāmo lēmumu nozīmīgumu labi saprot NATO galotņu sanāksmes rīkotājā valstī Polijā. Maija beigās un jūnija sākumā žurnālistiem no NATO dalībvalstīm bija iespēja Polijas valdības rīkotā vizītē iepazīties ar gatavošanos šim pasākumam un tiklab iztaujāt aizsardzības politikas un ārpolitikas veidotājus par tajā gaidāmajiem lēmumiem, kā arī vērot praktiskus aizsardzības gatavības pasākumus.

Polijas ārlietu ministrs Vitolds Vaščikovskis norādīja, ka kopš iestāšanās NATO 1999.gadā Polijā nav bijis pastāvīgu sabiedroto spēku, bet notikušās NATO militārās mācības nav bijušas «kaujas mācības Polijas aizstāvēšanai». «Mēs prasām jebkādus spēkus, nevis vairāk spēku, jo līdz šim nav nekādu, ir «militārs tuksnesis» — mums ir tikai nacionālie spēki Polijas teritorijā un Baltijas valstīs.»

Arī aizsardzības ministrs Antonijs Macerevičs uzsvēra, ka pēc gadiem ilgās «simboliskas aizsardzības» Polija vēlas «pastāvīgu NATO spēku klātbūtni». Polija būtu gribējusi, lai tās teritorijā atrastos brigādes lieluma NATO armijas vienība, tomēr, viņaprāt, arī ar «bataljonu plus», ko NATO plāno izvietot Polijā un katrā no trim Baltijas valstīm, varētu pietikt, lai atturētu Krieviju no agresijas kārdinājuma un arī atvairītu iespējamo uzbrukumu, līdz ierodas papildspēki.

Polijas prezidenta Andžeja Dudas runasvīrs Mareks Magerovskis atzina, ka «esam modificējuši savas gaidas — labāk 10 – 15 tūkstoši «rotējošu» karavīru nekā 2000 amerikāņu karavīru pastāvīgi».

Pastāvīgu NATO spēku izvietošanu sarežģī «veco» dalībvalstu turēšanās pie 1997.gada vienošanās ar Krieviju par «būtisku» NATO spēku neizvietošanu jaunajās dalībvalstīs (kaut gan, pirmkārt, Krievija pati tolaik par būtiskiem spēkiem uzskatīja tādus, kuri pārsniedz brigādes lielumu, bet, otrkārt, ir daudzos punktos pārkāpusi šo politisko dokumentu). Turklāt NATO Eiropas valstu aktīva iesaistīšanās Polijas un Baltijas valstu aizsargāšanā ir visnotaļ vēlama gan politiski, gan no militārās sadarbības efektivitātes viedokļa, uzsvēra prezidenta pārstāvis.

Ministrs Vaščikovskis teica, ka nepiekrīt «tiem sabiedrotajiem, kuri uzskata, ka [NATO] karaspēka izvietošana būs konfrontējošs solis attiecībā uz Krieviju». Tieši otrādi — «neizvietošana būtu sava veida pamudinājums uz incidentiem un provokācijām».

Bet kāds Polijas valdības pārstāvis neformālā sarunā ar žurnālistiem norādīja, ka NATO spēki Baltijā un Polijā, kuri spētu atvairīt agresora uzbrukumu, visefektīvāk novērstu visbriesmīgāko — kodolkara scenāriju.

Kā apturēt kodolraķetes

Vērtējot militāra konflikta iespējamību Baltijas reģionā, dažādi eksperti nonāk pie diviem it kā pretējiem secinājumiem.

No vienas puses, militārie analītiķi vairākos pētījumos atzinuši, ka pašlaik šāda konflikta gadījumā Krievijas bruņotie spēki ieņemtu Baltijas valstu teritoriju dažu dienu laikā. Plašāku ievērību guvis domnīcas RAND gada sākumā publicētais pētījums, kurā secināts, ka NATO nespētu aizstāvēt Baltijas valstis Krievijas militāra iebrukuma gadījumā, un pēc to teritoriju zaudēšanas sabiedrotajiem atliktu vai nu sākt plašu un asiņainu pretuzbrukumu, piedraudot arī ar kodolieroču lietošanu, vai samierināties ar šo valstu zaudēšanu, kas nozīmētu alianses politisku bankrotu.

No otras puses, nopietni politikas vērotāji drošina, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins nesāks atklātu militāru konfliktu ar NATO, kurā uzvarēt Krievijai nav cerību, ņemot vērā Rietumu militāro un ekonomisko resursu daudzkārtēju pārākumu.

Pretruna ir tikai šķietama. Putins nevar uzvarēt karā ar NATO, taču Krievijas armija kara gadījumā var ieņemt Baltijas valstu teritoriju, ko pēc tam NATO valstīm atbilstoši Ziemeļatlantijas līguma 5.pantam (ka uzbrukums vienai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visām) nāktos atgūt.

Tieši ar šādu scenāriju līdz šim bija jārēķinās NATO militārajiem plānotājiem. Un tieši šādam scenārijam domāta Krievijas jaunajā militārajā doktrīnā pieļautā «ierobežota kodolkara» koncepcija, kura paredz izmantot taktiskos kodolieročus «konflikta deeskalācijai». Kara gadījumā tas nozīmētu NATO valsts teritorijas vai tās daļas ieņemšanu un pēc tam taktisku kodoltriecienu NATO spēkiem, kuri gatavotos Krievijas okupēto teritoriju atgūt.

Var šaubīties, vai šāda «deeskalācija» atturētu NATO no atbildes kodoltrieciena Krievijas spēkiem, taču Maskava ar šo doktrīnu skaidri apliecina, ka ir gatava pirmā lietot kodolieročus. Poliju tas skar ļoti tieši, jo tās teritorija konflikta gadījumā kļūtu par NATO spēku placdarmu, pret kuru tiktu vērsts šāds kodoluzbrukums.

NATO ir tuvu lēmumiem, kuri nodrošinātu gana lielu aizsardzības spēku klātbūtni Baltijā un Polijā, lai Krievijas militāra uzbrukuma gadījumā nosargātu to teritoriju, tātad novērstu nepieciešamību to atgūt, līdz ar to arī atņemtu iespēju Krievijai «deeskalēt konfliktu» ar kodolraķetēm.

Reālai drošībai

Katrā no Baltijas valstīm un Polijā plānots izvietot bataljona lieluma kaujas grupu — līdz 1000 karavīru un visu nepieciešamo tehniku un aprīkojumu. (Vācija jau ir paziņojusi, ka sūtīs savas armijas bataljonu uz Lietuvu.) Kopā ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bruņoto spēku aktīvā profesionālā dienesta karavīriem (5 līdz 7 tūkstoši katrā valstī) tie būtu vairāk nekā 20 tūkstoši karavīru Baltijas valstīs, plus zemessardze un rezervisti, kurus mobilizētu kara gadījumā.

Divu, trīs dienu laikā šiem spēkiem pievienotos NATO Ātrās reaģēšanas spēku apmēram brigādes lieluma — līdz 5000 karavīru — sevišķi ātrās reaģēšanas vienība, kuru atbalstītu gaisa, jūras un speciālo operāciju vienības un kurai sekotu galvenie spēki, kuru skaitu plānots palielināt līdz 30 tūkstošiem karavīru. (Žurnālistiem vizītes laikā Polijā bija iespēja vērot Daudznacionālo spēku štāba sertificēšanas mācības Ščecinā — šis štābs un tā četras apakšstruktūras Baltijas valstīs un Polijā tagad ir pilnībā gatavs vadīt Ātrās reaģēšanas spēku operācijas.)

Un ASV martā nolēma, sākot ar 2017.gada februāri, sūtīt uz Austrumeiropu sauszemes spēku brigādes kaujas grupu (pāri pār 4000 karavīru un smago tehniku) papildus divām amerikāņu brigādēm, kuras pašlaik ir Eiropā.

Kā lēš militārie plānotāji, Krievija pašlaik spēj iebrukumam Baltijas valstīs ātri izvietot 40 līdz 50, maksimālais — 60 tūkstošus karavīru. Taču, kad NATO būtu veikusi minētos pasākumus, Krievijas armijai ar šādu skaitu vairs nepietiktu vismaz trīskāršam pārspēkam, kas nepieciešams sekmīgam uzbrukumam. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu nupat paziņojis, ka Krievija plānojot nākamā gada sākumā izvietot trīs jaunas divīzijas (ap 30 tūkstošiem karavīru) savā rietumu flangā. Taču, pirmkārt, pašlaik nav skaidrs, kur šādas divīzijas rastos, otrkārt, tas tikai nozīmētu, ka NATO būtu vēl jāpalielina sava klātbūtne pie Krievijas robežām.

NATO iepriekšēja galotņu sanāksme Velsā pirms diviem gadiem, kas notika drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un Krimas aneksijas, iezīmēja alianses atgriešanos pie tās pamatuzdevuma — dalībvalstu aizsardzības. Sanāksme Varšavā jūlijā ieliks praktiskus pamatus dalībvalstu ilgtermiņa drošībai, pirmām kārtām Krievijas visvairāk apdraudētajā Eiropas austrumu daļā.

Varšavā pieņemamo lēmumu projektus NATO valstu aizsardzības ministri pabeigs gatavot 14. un 15. jūnijā sanāksmē Briselē. Taču, kādi galu galā būs pieņemti, «ar prieku jums atbildēšu 8.jūlija vakarā», teica Polijas aizsardzības ministrs.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu