Medmāsu darbs ir ļoti vajadzīgs un atbildīgs, taču samaksa par to ir salīdzinoši niecīga. Tam piekrīt arī medmāsa Maija, kura pastāstīja par savu darbu un tā samaksu. Iepazīstinot ar šo medmāsas skatījumu, portāls TVNET sāk jaunu rakstu sēriju «Arī tāds ir darbs», kurā rakstīsim par dažādu profesiju pārstāvjiem un viņu darba dienu un tās aizkulisēm.
Viņa saka: «Runājot par medicīnu, ir jāsaka, ka tas ir ļoti atbildīgs un grūts darbs ar cilvēkiem. Tas ir psiholoģiski grūts, un visu laiku ir jādomā līdzi darāmajam. Jādomā ne tikai par cilvēku, bet arī viņa veselību un aprūpi, un labu galarezultātu. Manuprāt, šis un citi darbi ar cilvēkiem valsts sektorā netiek pienācīgi novērtēti. Medicīna ir līdzīgā pozīcijā kā pārējās smagās profesijas: ugunsdzēsēji, policisti, skolotāji, kuri strādā ar cilvēkiem.
Tikai tad, kad cilvēks saskaras ar kādu atgadījumu vai notikumu, viņš sāk aizdomāties par medicīnas jomā strādājošajiem.
Bet, kamēr viņš ir tālu prom un ārpus šīs jomas, liekas, ka tas nav grūti: «Strādā savā medicīnā vai valsts iestādē un saņem savu algu, kādu mēs esam tev piešķīruši. Var teikt, ka augstāk stāvošās personas nedara gandrīz neko, bet saņem ļoti lielu atalgojumu.»
Nakts dežūras
Medmāsām jāstrādā ne tikai dienā, bet arī naktīs. «Nakts darbs jau pats par sevi prasa lielāku atbildību un uzmanību nekā pa dienu darītais, jo naktī vairums gadījumu ir trakāki. Turklāt pa dienu slimnīcā ir vairāk ārstu un speciālistu, bet naktī paliek tikai dežurējošais personāls: medmāsas, māsu palīgi un dežūrārsts. Līdz ar to atbildība gulstas uz šo dažu cilvēku pleciem. Medmāsām ir jāreaģē ļoti ātri.»
Tā kā dežurējošajam ārstam jāapkalpo vairāku slimnīcas nodaļu pacienti, viņi mēdz būt ļoti aizņemti. Ja tādās situācijās pacientam strauji kļūst sliktāk, māsām nākas pieņemt lēmumus, kā rīkoties tālāk, lai arī pēc noteikumiem viņas nedrīkst to darīt. Bieži vien pieredzējušas medmāsas izdara tieši to, ko ārsts pēc tam atzīst par labāko rīcību.
Man reizēm šķiet, ka pieredzējusi medmāsa ir gudrāka par ārstu.
«Bet tas ir tikai tāpēc, ka medmāsa diendienā strādā ar pacientiem un pārzina ārstu parakstīto terapiju un izmeklējumus.»
Jāstrādā vairākās darba vietās
Maija stāsta, ka medmāsām ir dažādi darba grafiki. Ir iestādes, kurās jāstrādā 24 stundas pēc kārtas, bet citās ir dalītās dežūras: jāstrādā no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā vai arī no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā. Lai arī vadībai šķiet, ka dalītās maiņas ir labākas, jo tādā veidā medmāsas var vairāk atpūsties, patiesībā viņas vairāk nogurst, jo visbiežāk strādā arī otrā darba vietā, uz kurieni jādodas pēc dalītās maiņas. Cieš arī pacientu aprūpe, tās kvalitāte.
Vairums Latvijas mediķu strādā vairākās darba vietās, jo vienā nav iespējams nopelnīt normālu iztiku.
Tas iespējams tikai tad, ja mediķis strādā kādā labā privātā iestādē.
«Slimnīcai liekas, ka medmāsa pēc nakts maiņas aiziet mājās atpūsties, bet patiesībā viņa iet uz otru darbu,» Maija saka un piebilst, ka katrs darba devējs savu iestādi uzskata par vissvarīgāko un tāpēc izstrādā tam atbilstošu darba grafiku. Darba devējus neinteresē, ka māsas strādā vairākās darba vietās, lai nodrošinātu savu iztikšanu.
Tā kā medicīnas māsu algas ir tikai nedaudz lielākas par minimālo algu, reti kurš mediķis strādā vienu slodzi. Visbiežāk tā ir 1,5 vai pat 2 slodzes. Ja medmāsa ir izgulējusies un atpūtusies, viņa var kvalitatīvi nostrādāt pat 24 stundas no vietas, bet ir grūtāk, ja viņa slimnīcā ierodas no otrās darba vietas.
Privātais sektors
Iepriekšējos gados ļoti daudziem slimnīcā strādājošiem mediķiem stacionārs bija pamata darba vieta, bet
pēdējos gados arvien vairāk cilvēku slimnīcu izvēlas kā papildu darba vietu, jo tajā ir salīdzinoši mazāka alga.
«Ja cilvēks jūt, ka privātā iestādē atalgojums ir lielāks, viņš izvēlas darba dienās strādāt privātā iestādē, bet brīvdienās un naktīs – slimnīcā. Pēdējos gados ir izteikti manāma šāda tendence.»
Bet kāpēc mediķi pilnībā nepamet slikti apmaksāto slimnīcas darbu? «To pilnībā nepamet, jo tas ir valsts darbs. Zinot latviešu skaudību, skopumu un nepašpārliecinātību, vienmēr jābūt atkāpšanās ceļam. Ja aiziet strādāt tikai uz privāto iestādi, ir jābūt loti pārliecinātam. Dzīvē gadās visādi. Var būt, ka privātā iestāde pēkšņi pasaka paldies par sadarbību vai arī tai nevedas tikko sāktā darbība, tāpēc jābūt atkāpšanās ceļam, kas ir valsts darbs. Valsts darbs būs vienmēr. Uz to var iet atpakaļ pamazām vai pavisam, vai daļēji.
Maija ļoti ilgu laiku ir nostrādājusi slimnīcā, bet pēdējā laikā tas vairs nav viņas pamatdarbs.
Šis lēmums saistīts gan ar mazo atalgojumu un milzīgo noslodzi, gan nogurdinošo darba grafiku un apstākļiem.
Ļoti zemas algas
Pēc Maijas teiktā, slimnīcā strādājoša medmāsa par vienu darba slodzi saņem nedaudz vairāk par minimālo algu – aptuveni 500 eiro uz rokas. Pusslodzes darbs, ko izvēlas daļa medmāsu, tiek atalgots ar 200-250 eiro mēnesī. Ja dežūras iegadās svētku dienās, var rēķināties ar 300 eiro mēnesī. Tieši tāpēc slimnīcā kā vienīgajā darba vietā strādā tikai daži mediķi. «Protams, algas apmērs ir atkarīgs no tā, vai slimnīca ir pamatdarbs vai papildu ienākumu avots, jo, kā mums visiem labi zināms, tad, papildu darbā strādājot, nodokļi tiek aprēķināti jau no pirmā eiro.»
Lai gan atalgojums ir tik neliels, uz Rīgas slimnīcām brauc darbinieki no dažādām Latvijas vietām, piemēram, Dobeles, Tērvetes, Limbažiem, Ogres. Tas saistīts ar to, ka vairums ārpus Rīgas esošo stacionāru ir slēgti, bet cilvēkiem ir kaut kur jāstrādā. Vietējās mazās poliklīnikas un ģimenes ārstu prakses ļoti ātri atrod darbiniekus, bet pārējiem mediķiem jāmeklē darbs Rīgā.
Daudz mediķu uz Rīgas darbu brauc ar sabiedrisko transportu, bet citi izvēlas savas automašīnas.
Ņemot vērā gan transporta, gan sadzīves izdevumus, kas mūsdienās ir diezgan lieli, rodas jautājums, vai vispār ir vērts braukt uz darbu? Vai tas vispār atmaksājas? Tā kā ikdienas izdevumi ir ļoti lieli, mediķu iztika ir diezgan paknapa, Maija neslēpj un akcentē, ka vēl sarežģītākā situācijā ir medmāsas, kurām ir bērni. Gan skolēnu, gan zīdaiņu vecākiem ir jārēķinās ar lieliem tēriņiem.
Pacienti ir ļoti prasīgi
Neskatoties uz salīdzinoši zemo atalgojumu, medmāsu darbā tiek prasīta liela atbildība un kvalitatīva aprūpe. Turklāt laika gaitā mediķiem jāizpilda arvien augstākas prasības.
Tā kā pacieti un viņu vecāki mēdz salīdzināt diagnozes un ārstēšanās veidus, viņi uzdod ļoti daudz jautājumu. «Daļa vecāku ļoti seko līdzi medpersonāla darbam.
Tiklīdz kāds izdara kaut ko nepareizu, viņi iet sūdzēties.
Tiklīdz ir mazākā kļūda, momentā tiek iesniegta sūdzība.. Dažkārt vecāki cenšas izvēlēties medmāsu un paziņo, ka ar kādu māsiņu vairs nevēlas sadarboties. Tad iesaistās vecākā māsa, kura jautā vecākiem, kāda ir situācija, kas ir noticis un kā var palīdzēt. Ir arī bērni, kuri paziņo, ka nevēlas strādāt ar konkrēto māsiņu, jo viņam patīk cita māsiņa.»
Maija arī norāda, ka pacientu aprūpes kvalitāte ir augstāka, ja medmāsas strādā 24 stundu maiņu, nevis dalītās dežūras. Pavadot kopā ar konkrētiem pacientiem visu diennakti, medmāsām ir vairāk informācijas par viņiem un līdz ar to var operatīvāk un kvalitatīvāk palīdzēt.
Maģiskais trijstūris
Medmāsām jāprot operatīvi sagrupēties un zibenīgi sniegt palīdzību pacientiem. Parasti pacientu aprūpē izveidojas trijstūris – ārsts, māsa un pacients. Ārsts ir kā virsdiriģents vai virsvadītājs, kuram uzreiz pieslēdzas māsa ar aprūpi, dodoties pie pacienta. «Posmiem starp ārstu, māsu un pacientu ir jānostrādā zibenīgi.»
Turklāt medmāsām jārūpējas ne tikai par pacientu veselību, bet arī jāaizpilda daudzi un dažādi dokumenti, kuros jānorāda visas veiktās manipulācijas. Dažkārt tas apgrūtina darbu, jo bieži vien nākas palīdzēt vienlaikus vairākiem pacientiem. Bet pēc noteikumiem vispirms ir jāpalīdz vienam pacientam, tad jāsaraksta viņa dokumentācija, un tikai tad var doties palīgā nākamajam.
Tagad sanāk, ka ar vienu roku varu injicēt ārsta parakstītās zāles, bet ar otru roku man jāraksta dokumentācija.
Lai gan māsiņa piekrīt, ka dokumentiem ir jābūt sakārtotiem, viņa retoriski vaicā: «Vai svarīgāk ir ierakstīt papīrā vai arī glābt cilvēku dzīvību?»
Ar ko vieglāk strādāt – ar maziem bērniem vai veciem ļaudīm?
Medmāsa domā, ka savā ziņā ar bērniem ir vieglāk strādāt nekā ar pieaugušajiem cilvēkiem. Kaut arī daļa bērnu, it īpaši mazākie, vēl nespēj izstāstīt, kas viņiem kaiš,
vecie ļaudis mēdz stāstīt pārāk daudz informācijas, tādā veidā apgrūtinot mediķu darbu.
Pieredzējusi medmāsa, pieejot pie maza bērna gultiņas, var nojaust, kas viņam kaiš. Bērniņa raudāšanai var būt vairāki iemesli: sāpes, slapjas autiņbiksītes, izsalkums u.c. Novēršot sāpju iemeslu, bērns nomierinās. «Bet vecais cilvēks sāk stāstīt visas vainas. Piemēram, viņam sāp galva, sāp kāja, kaut kas pēkšņi atgadījies ar blakus lietām utt. Viņš izstāsta visu, tostarp arī lieku informāciju. Ar bērniem ir vieglāk strādāt, jo medmāsa pati var izvērtēt, kas viņam kaiš un kas nepieciešams.»
«Ja man liktu izvēlēties, vai strādāt ar pieaugušajiem vai bērniem, es viennozīmīgi strādātu ar bērniem. Parasti liekas, ka pieaugušais var izstāstīt, kas tieši viņam sāp un kādi izmeklējumi vajadzīgi. Arī lielie bērni, kam ir tuvu 18 gadiem, var daudz ko izstāstīt. Bet, ārstējot zīdaiņus, ieslēdzas nākamais ķēdes posms – darbs ar vecākiem. Tas ir psiholoģiski grūts darbs, jo
jebkurš vecāks uzskata, ka viņa bērns, kuram ir slikti, ir vissvarīgākais.
Tā tas ir neatkarīgi no tā, ka blakus palātā var ievest kādu smagāk slimu bērnu. Katram vecākam viņa bērns ir primārais, tāpēc daļai vecāku šķiet, ka medicīniskais personāls nepievērš viņu bērnam tādu uzmanību, kāda būtu vajadzīga.»
Medmāsām ir grūti strādāt, ja pacientam (bērnam vai pieaugušajam) ir vairāki piederīgie, kuri uztraukumā nespēj vienoties par mediķiem sniedzamo informāciju. Ja ir vairāki piederīgie, viņi mēdz runāt visi kopā, radot haosu.
Tāpat dažkārt vecākiem šķiet, ka medpersonāls pacientiem nepalīdz, kaut arī patiesībā tā nav. Piemēram, krampju lēkmēs pacientus mūsdienās vairs cieši netur, kā tas bija kādreiz, tāpēc var šķist, ka mediķi tikai noskatās, nevis palīdz.
Ja arī tu vēlies dalīties savā darba pieredzē, raksti uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!
Mēs pastāstīsim tavu pieredzi arī pārējiem TVNET lasītājiem!
