Dzīve ārvalstīs bija laba iespēja «atkabināties» no Rīgas un Latvijas. Tā par Lielbritānijā pavadīto pusotru gadu intervijā portālam TVNET saka liepājniece Inta Šoriņa. Viņa kopā ar vīru Kristapu izbaudīja dažādas Londonas piedāvātās iespējas, bet pirms vairākiem gadiem atgriezās Latvijā, kur Liepājā nodibināja multifunkcionālu kafejnīcu «Darbnīca». Patlaban viņi audzina divus bērnus un priecājas par dzīvi Latvijā.
Lūdzu, sākumā izstāstiet TVNET lasītājiem nedaudz par sevi – kas jūs esat, ko darījāt un kur dzīvojāt pirms aizbraukšanas?
Sirdī esmu liepājniece, bet aptuveni desmit gadus pirms aizbraukšanas dzīvoju Rīgā. Iesākumā mācījos augstskolā, sāku strādāt un tad arī satiku savu vīru. Apprecējāmies un dzīvojām milzīgā darba dunā. 2009. gadā mūsu profesionālā dzīve bija ļoti intensīva. Abi strādājām kultūras projektu jomā un brīžam nesapratām, kad beidzas darbs un sākas mājas dzīve vai brīvais laiks. Tas bija ļoti intensīvs un saspringts laiks. Vienā brīdī projektu apjoms samazinājās, kas sakrita ar 2009.gada sākumu, kad valstī iestājās krīze.
Mums iestājās nedaudz citādāka krīze – pārdomu laiks.
Nezinu, vai tas bija tādēļ, ka gribējām dauzīties pa pasauli, meklēt piedzīvojumus vai vienkārši piedzīvot savādāku ikdienu, bet pieņēmām lēmumu uz kādu brīdi aizbraukt no Latvijas. Savas mantas no īrētā dzīvokļa sakrāvām kastēs un devāmies prom.
Noprotams, ka jūsu aizceļošana nebija saistīta ar ekonomiskiem un finansiāliem apsvērumiem.
Nē, mums abiem tuvojās 30 gadu atzīme, un jutāmies noguruši. Pēkšņi Latvija likās pārāk maza. Mēs noteikti nebijām no tiem, kas meklēja ekonomisku labumu. Mēs skaidri sapratām tālāko virzību – Latvijā viss pamazām apstājas, tāpēc izdomājām, ka tas būtu īstākais laiks, lai to apvienotu ar pasaules baudīšanu.
Uz kurieni jūs devāties?
Kādu laiku diskutējām par to, uz kurieni vēlamies aizbraukt, kur varētu strādāt ar savām valodu zināšanām. Sarakstā bija Austrālija, Amerika, Īrija, Lielbritānija.
Vēloties baudīt dzīvi metropolē, saraksta augšgalā bija Ņujorka un Londona.
Tā kā dzīvei Londonā nevajadzēja nekādas vīzas un darba atļaujas, turp arī devāmies. Tā bija apzināta, izsijāta sajūta.
Ko darījāt Londonā? Vai aizbraucāt «uz dullo», vai jums jau bija pamats – sarunāts darbs un mājoklis?
Vīrs bija noskatījis ļoti konkrētu jomu – ēdināšanu – un restorānu ķēdi, kurā gribētu strādāt. Viņš ļoti mērķtiecīgi devās uz Londonu. Savukārt es biju atvērta jebkādai pieredzei. Skaidri saprotot, ka tajā laikā vairums darbu ir apkalpojošā sfērā, jo arī pašiem angļiem neklājās viegli, es gāju iekšā visās durvīs un jautāju, vai vajag palīdzību un darbinieku.
Mana mazā Londonas karjera sākās ar pārdevējas darbu itāļu restorānā.
Dzīvojām istabiņā kolorīta angļu kunga mājā un zinājām, ka tas ir tikai uz īsu brīdi un vēlāk, iekārtojoties darbos, atradīsim kaut ko piemērotāku.
Kā jūs kopumā raksturotu Londonā pavadīto pusotru gadu? Vai tas bija veiksmīgs un saņēmāt to, pēc kā braucāt?
Mēs pret šo ceļojumu izturējāmies ļoti filosofiski. Mums tā bija ļoti laba iespēja «atkabināties» no Rīgas un Latvijas. Interesanti, ka atgriezāmies nevis Rīgā, bet gan Liepājā.
Vērtīgs ieguvums bija arī tas, ka skaidri apjautām, kāda tipa cilvēki esam.
Izrādījās, ka mans vīrs labprāt ilgi un detalizēti koncentrējas uz vienu darbu, savukārt man vajag ikdienas tempu, projektus un cilvēkus. Tas mums bija ļoti kolosāls un veselīgs atklājums, kas palīdzēja veiksmīgi plānot visus turpmākos dzīves pavērsienus.
Domāju, ka aizbraukšanas tēma cilvēkus ļoti interesē saistībā ar ekonomisko pusi. Mūsu gadījumā sausais atlikums bija tieši tāds pats kā Latvijā. Strādājot šeit, pāri palika noteikta naudas summa, un arī Londonā dārdzības dēļ pāri palika tikpat. Londonā cipari ir lieli, algas ir milzīgas (salīdzinājumā ar Latviju algu skaitļa galā ir vēl viena nulle), bet, nomaksājot visus rēķinus, atlikums bija tieši tāds pats. Mums bija skaidrs, ka jāsakārto prioritātes – kāpēc mums ir vajadzīga nauda un ko mēs vēlamies ar to iesākt. Vai nauda mums vajadzīga mantām un izklaidēm, vai tomēr tā vajadzīga tālākiem sapņiem, izglītībai un savam biznesam? Pelnīt un tērēt – tas ir nebeidzams aplis. Domāju, ka katram ir savs stāsts par naudu un vajadzībām.
Vai Londonā dzīvojāt pieticīgi, dalot māju ar vēl vairākiem cilvēkiem, vai tomēr atļāvāties iet uz koncertiem un teātriem?
Londona ir kolosāla vieta. Pirmais, ko nopirkām, bija grāmata «Time Out London. 1000 things to do under 10 GBP», kurā aprakstītas arī iespējas, pasākumi, ko Londonā var baudīt bez maksas. Apmeklējām koncertus, festivālus, izstādes, galerijas, piedzīvojumus un degustācijas. Šo grāmatu pētījām ļoti regulāri, lai gada laikā izbaudītu dažādas lietas.
Mēs dzīvojām, rēķinot līdzi, ko varam atļauties.
Dzīvojām kopā ar citiem cilvēkiem vairākos mājokļos, kur mums bija sava istaba. Nomainījām trīs dzīvesvietas, un katrā bija sava kompānija. Tas katru reizi bija piedzīvojums – sadzīvot ar dažādu jomu pārstāvjiem no dažādām valstīm, katram savs stāsts, bet sadzīve kopīga.
Nemāku teikt, vai īrēt savu mājokli Londonā, kas ir viena no pasaules dārgākajām pilsētām, ir lēti vai dārgi, bet zinu, ka dalīt ikdienas saimniecību ar dažādiem cilvēkiem bija viens no interesantākajiem piedzīvojumiem.
Lūdzu, pastāstiet par atgriešanos! Saprotu, ka jau iepriekš zinājāt, ka atgriezīsieties Latvijā.
Jā, mēs zinājām, ka noteikti brauksim atpakaļ. Mums bija vajadzīgs laiks, lai izdauzītos pa pasauli, satiktu cilvēkus, iemācītos valodu, paskatītos uz apkārt notiekošo un baudītu to. Bet zinājām, ka atgriezīsimies. Tiesa, nezinājām, cik ilgi būsim prom, – tas varēja būt gads, divi, trīs, septiņi vai deviņi gadi.
Bet pēc nepilna gada, ko bijām pavadījuši Anglijā, jau sākām «štukot», ko un kur varētu darīt tālāk.
Bija skaidrs, ka Londonā tobrīd bija jāstrādā apkalpojošā sfērā, bet es gribēju izpausties gan profesionāli, gan nedaudz mainīt vidi, jo mūsu misija tobrīd bija dzīves baudīšana.
Bijām atraduši vairākus variantus, bet Dievs nav mazais bērns un piespēlēja mums pirmdzimto puncī. Tad bija skaidrs, ka misija Anglijā ir sapelnīt māmiņu algu, lai atgrieztos Latvijā. Sapelnītās māmiņu algas pievienotā vērtība bija tāda, ka pieņēmām lēmumu – pamēģināt vienu gadu, kamēr meita maziņa, dzīvot Liepājā, prom no Rīgas. Tagad ir pagājuši seši gadi un mēs joprojām esam Liepājā!
Kas jūs mudināja atgriezties Latvijā? Draugi, radi, iekšējā sajūta? Kāpēc nepalikāt Londonā, kur ir lielākas karjeras un citas iespējas?
Sajutām to neizskaidrojamo nervu, kas vilka atpakaļ pie mājām, ģimenes un tradīcijām. Es biju topošā māmiņa ar visiem vajadzīgajiem un nevajadzīgajiem hormoniem. Man bija sajūta – ja man jādzemdē bērniņš, gribu to darīt pie savējiem. Gribēju viņam mācīt latviešu valodu un latviešu tradīcijas un dzīvot drošā vidē pie savējiem. Tas mums bija noteicošais faktors. Vēlējāmies, lai bērnu audzināšanā piedalītos arī vecāsmammas, bet blakus būtu māsīcas un brālēni.
Gribējām sajust radinieku un ģimenes kopā būšanu.
Mēs ar vīru esam vairākas reizes dzīvojuši ārvalstīs (strādājot vasaras darbus un mācību laikā kā apmaiņas programmu studenti), bet Londonā ļoti spilgti sajutām, ka, dzīvojot ārzemēs, esam ļoti vientuļi. Zināju, ka visi radi svin dzimšanas dienu vecmammai, dzerot šampanieti no tām pašām vecajām glāzēm un stāstot tos pašus vecos stāstus.
Bet mums, esot prom, ļoti, ļoti, ļoti pietrūka savu tradīciju.
Lai arī cik ļoti bijām atvērti pasaulei, vienmēr dzirdējām jautājumus: no kurienes esam, kāpēc mums tāds akcents, kur atrodas Latvija un kāpēc esam atbraukuši uz Londonu. Šie jautājumi vēl pastiprināja vientulības sajūtu. Lai arī bijām divatā un ieguvām jaunus draugus, katram ir savs stāsts. Katrs savu latvietību vai citu nacionalitāti velk līdzi kā asiņojošu sāpi.
Man šķiet, ka viens no dramatiskākajiem pasākumiem Londonā bija Jāņu vakars Daugavas vanagu krodziņā.
Tur likās, ka visu latviešu brūces asiņo – visi gaudās par mājām.
Skatījāmies Dziesmusvētku ierakstus, dzērām Aldara alu un Latvijas balzamu. Mums bija vainadziņi no Haidparka smilgām. Toreiz, sēžot tajā pagrabiņā, domāju, ka katrs taču pats izvēlas vietu, kur atrasties. Tā nav piespiedu lieta, bet gan katra paša izvēle. Ja tu katru dienu gaudo pret sienu un skrāpē durvis, tad pieņem lēmumu un brauc mājās!
Man ļoti svarīga bija piederības sajūta. Mēs cītīgi strādājām un krājām naudu, lai pirmo gadu Latvijā varētu dzīvot bez rūpēm, jo nezinājām, ko tālāk darīsim un vai paliksim Liepājā vai Rīgā. Bet Liepāja izrādījās tik kolosāla, ka itin neko nenožēlojam.
Interesanti – kad braucām atpakaļ, Latvijā atgriezās vēl vairāki draugi. Atbraucot un klausoties vaimanas, ka visi tikai brauc prom, man likās negodīgi, ka nerunā par tiem, kas un kāpēc brauc atpakaļ. Tāpēc es ļoti apsveicu Latvijas Institūta ideju sākt runāt par tiem, kas brauc atpakaļ. Un tādu ir ļoti daudz.
Atbraucot uz Liepāju, es izveidoju savu biznesiņu - kafejnīcu. No maniem 13 darbiniekiem pieci vai seši ir tādi, kas ir ceļojuši un atbraukuši atpakaļ. Ja tā ir gandrīz puse no maniem darbiniekiem, tas ir pietiekams skaitlis, lai par to runātu. Katram draugos ir kāds draugs, kas ceļojis un atgriezies.
Ceļošanas laiks ir jāizmanto, lai sakārtotu attiecības ar sevi, un tad jau dzīve Latvijā būs tāda, kā tu izvēlēties.
Man liekas, ka jūsu stāstītais ir ļoti iedvesmojošs!
Es nezinu. Pirmās atsauksmes vienmēr ir gaudošana par valdību, naudām, algām un sliktajiem priekšniekiem.
Esmu novērojusi, ka cilvēki, kuri no ārvalstīm atbrauc dzīvot atpakaļ uz Latviju vai no Rīgas uz Liepāju vai citu pilsētu, nāk ar savām iniciatīvām, biznesa idejām un uzņēmību. Es satiku kādu sievieti, kura kopā ar bērniņu stopēja pie Brocēniem. Viņa bija tikko atbraukusi no Īrijas, bet viņai bija gatavs plāns – viņa gribēja veidot uzņēmumu, kas piedāvātu biroja tīrīšanas pakalpojumus. Viņa zināja, kā ir apkalpot un tīrīt birojus, celties četros no rīta, lai jau piecos būtu darbā.
Lielai daļai latviešu darbs ārzemēs ir paaugstinājis darba kultūru.
Cilvēki zina, kas ir darbs un kas ir atbildība, kad esi tikai sīka vienība lielā pilsētā, rūpnīcā, neviens ar tevi neauklējas. Mēs, latvieši, esam ļoti čakli. Esam sevi pierādījuši dažādās jomās. Drīzāk mums jābūt uzņēmīgiem atbraukt atpakaļ un pašiem sākt darīt. Daudziem liekas, ka te ir tukša vieta, bet patiesībā te ir tādas bagātības!
Man šķiet, ka vēl viena trauma no Londonas ir neveselīgais ēdiens, neveselīgā vide, novecojusī banku apkalpošanas sistēma un nepieejamā medicīniskā aprūpe (kā topošā mamma izbaudīju uz savas ādas paviršo Londonas konveijeru). Tas ir tik svētīgi, ka varu Liepājas tirdziņā nopirkt ģimenei pusdienas par 80 centiem. Iegādājos dārzeņus, ko tantes izaudzējušas tepat apkārtnē – Rucavā, Papē un Nīcā.
Svaigais gaiss, tīrā un arī sakārtotā vide, veselīgais ēdiens un nelielie attālumi, ko varam mērot kājām, ir nenovērtējams ieguvums.
Ja arī Tu vēlies dalīties pieredzē, kas gūta, dzīvojot ārvalstīs, lūdzu, raksti uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!
Mēs pavēstīsim tavu viedokli pārējiem TVNET lasītājiem!
