«Ja es toreiz būtu padomājis, cik daudz sāpju nodaru savam bērnam, droši vien būtu rīkojies citādi. Bet tad man tas pat prātā neienāca! Biju pārāk jauns, aprobežots un agresīvs,» tā intervijā portālam TVNET saka Raivis, kurš vairākus gadus pavadīja ellē, bet šķiet, ka tagad ir puslīdz ticis no tās ārā. Viņš lūdz publisku piedošanu savai meitai, kuru bērnībā iekaustīja, pazemoja un vēlāk līdz ar viņas mammu pameta.
Neapdomīgas seksuālās attiecības («Cik nu par attiecībām var saukt paburzīšanos dažās ballītēs un kultūras nama garderobē?»), protams, nepalika bez sekām - pēc aptuveni pusgada pazīšanās un vairāku mēnešu kopīgas dauzīšanās Elīna paziņoja Raivim, ka ir stāvoklī.
«Biju nikns! Kā tas iespējams, ka meitene ir tik muļķa, ka iekrīt! Protams, es, kā jau neapdomīgs un jauns puika, tajā laikā vispār nedomāju par kādu izsargāšanos.
Man izsargāšanās no nevēlamas grūtniecības likās meiteņu darīšana un atbildība.
Skaidra lieta, ka Elīnas grūtniecība bija nevēlama, bet viņai nepietika dūšas no tās atbrīvoties, uz ko es uzstāju, jo viņas mammai bija pretējs viedoklis.
Arī vēlāk viņas mamma centās palīdzēt meitai dažādos veidos, bet tajā laikā mani tas ļoti kaitināja un sadusmoja. Sievasmāte man likās kā viens no neieredzamākajiem cilvēkiem visā pasaulē.»
Apkārtējo cilvēku spiediena iespaidā Raivis apprecēja Elīnu. Toreiz jau nebija pieņemts, ka pāris ar bērnu dzīvo kopā bez «zagsā» sakārtotiem dokumentiem. Tāpēc arī viņu gadījumā Elīnai šūdināja baltu kleitu, sieva pieņēma Raivja uzvārdu un pēc pieciem mēnešiem laida pasaulē meitenīti Ilzi.
Lielos vilcienos viņu dzīve izklausās pēc tādas, kādu dzīvo vairums ģimeņu. Bet realitāte nebija tik patīkama. Pirmos mēnešus pēc kāzām un meitiņas dzimšanas Raivis turējās un dzīvoja kā kārtīgs vīrs - iekārtoja jauno mājokli, strādāja algotu darbu un rūpējās par ģimeni.
Tiesa, pa retam neiztika arī bez iedzeršanas darbā un draugu lokā.
Bet Raivis apgalvo, ka tolaik tas noticis visai reti - «labi ja reizi mēnesī vai divos».
«Nebija tā, ka mēs žūpotu katru dienu vai pat katru nedēļu. Protams, nenoliegšu, ka jau toreiz katra dzeršana ievilkās uz vairākām dienām, jo vienā dienā netikām cauri. Parasti sākām ceturtdienas vai piektdienas pēcpusdienā, bet turpinājām līdz sestdienas vakaram vai svētdienas rītam.»
Bet pēc laika, kad meitiņa paaugās un vienmuļā ikdiena un darbs kļuva pavisam apnicīgi, Raivis draugu sabiedrību meklēja arvien biežāk un ilgāk.
Nejauši izveidotā ģimene un piespiedu kārtā iekārtotais dzīvoklis vairs nesniedza prieku un mieru.
Vīrietis sāka blandīties apkārt. Tas vismaz šķita interesantāk un jautrāk nekā mūžīgie pienākumi, sievas pārmetumi un kaimiņu nosodījums.
«Paši kaimiņi jau nebija no zelta, jo arī mēdza šad un tad grēkot, bet liekas, ka citu aprunāšanu viņi uzskatīja par savu pienākumu. Īpaši mani kaitināja kāda večiņa, kas mūždien sēdēja un lūrēja pa pirmā stāva logu. Viņa aizkarus pavēra arī katrā manā skaļākā mājās atgriešanās reizē.»
Pēc dauzīšanās pa pasauli Raivis mēdza iegriezties mājās, kur uzvedās «kā īstam saimniekam pieklājas».
«Alkohola iespaidā komandēju gan sievu, gan meitu. Pavēlēju gan ar vārdiem, gan darbiem. Īpašas nepaklausības gadījumos, piemēram, kad sieva nebija pagatavojusi man tīkamas vakariņas vai lūdza man salabot pilošu krānu vai iznest miskasti, nekautrējos lietot arī spēku.
Arī meita dabūja pa dibenu ikreiz, kad nebija sakārtojusi istabu, kas mani varēja ļoti sakaitināt.
Vēlākos gados uzšāvu viņai ikreiz, kad vajadzēja un arī nevajadzēja.
Ilzīte bija apzinīga meitene, mantojusi no manis vieglu galvu un labu atmiņu, tāpēc mācījās labi, bet, kad pieslēdzos pārbaudēm, biju nenormāli prasīgs un bāru par katru kļūdu. Raugoties uz jaunības notikumiem ar šodienas acīm, saprotu, ka es meitu mīlēju, bet uz viņu izgāzu visas tās dusmas, ko izjutu par savu nesakārtoto ģimenes, sabiedrisko un darba dzīvi.
Manā dzīvē bija haoss visās jomās. Es mētājos no vienas pārmērības uz otru. Lai aizbēgtu no pašpārmetumiem, meklēju glābiņu alkoholā.»
Neiedziļinoties detaļās, es apzinos, ka pēdējos gadus pavadīju ellē. Dziļāk vairs nevarēja.
«Es biju pašā apakšā. Pat negribu atcerēties, kādās grāvmalās gulēju un kādiem līdzekļiem sagādāju dzeramo. Es ar to nelepojos, tieši otrādi - kaunos un pat ļoti kaunos.»
Raivis bija pametis ģimeni un ierasto vidi, nomainot to pret gadījuma pudeles draugiem. «Ar sievu mēs bijām salamājušies līdz pēdējam. Viņa mani vainoja ģimenes izpostīšanā. Toreiz to noliedzu un kliedzu pretī apvainojumus, bet tagad saprotu, ka taisnība vien bija. Nepatīkama, bet tomēr taisnība. Es biju vainīgs savas ģimenes postā.
Pa šiem gadiem esmu vairākas reizes nejauši sastapis sievu, bet, tā kā par meitu nelikos ne zinis un nemaksāju nekādus uzturlīdzekļus, mūsu kontakti laika gaitā ir pilnībā izdzisuši.»
Es zinu, ka meita ir precējusies un viņa ir divu bērnu māmiņa.
«Domājot par savu bērnu (kurš, neskatoties uz manu dēkaino un izlaidīgo seksuālo dzīvi, man ir vienīgais) es jūtu lielu vainas sajūtu. Nožēloju savu nesavaldību, it īpaši nekontrolētu roku un mutes palaišanu.
Ar sievu man vairs nav nekā kopēja - viņa ir pārdevusi mūsu tolaik kopējo dzīvokli, pārvākusies uz citu pilsētas malu, kā arī apprecējusies ar citu vīrieti. Sākumā biju greizsirdīgs, bet tagad priecājos, ka viņš nav tāds dzērājs un plencis, kāds biju es. Nezinu, kāpēc, bet viņiem nav kopēju bērnu. Ņemot vērā pirmajās attiecībās piedzīvotās šausmas un manu bezatbildību, varbūt Elīna baidījās laist pasaulē vēl kādu bērnu.
Bet par meitu gan man ļoti sāp sirds. Par Ilzīti pēdējā laikā domāju bieži - ja vien viņa piekristu, es labprāt ar viņu parunātos. Man nav attaisnojuma savai neapdomīgajai un briesmīgajai rīcībai, to nevar izdzēst un to nevar aizmirst, bet ļoti ceru, ka kontaktu atjaunošana un sarunas palīdzētu piedot.»
Par būtisku apstākli, kāpēc meita varētu piekrist atjaunot sakarus, Raivis uzskata to, ka viņš vairs nelieto alkoholu (neesot dzēris jau pusotru gadu), kā arī ieguvis pastāvīgu darba vietu un dzīvokli.
«Es vairs neblandos apkārt un nediedelēju pēc šņabja šļukas. Apzinos, ka joprojām esmu alkoholatkarīgs, bet mācos ar to sadzīvot.
Es ļoti, ļoti gribētu lūgt piedošanu savai meitai Ilzītei.
Es būtu ļoti pateicīgs, ja viņa man dotu vēl vienu iespēju un es drīkstētu satikt viņu un savus mazbērnus.
Zinu, ka, vērtējot savus nodarījumus, man nav tiesību lūgt meitas piedošanu, bet tomēr uzdrīkstos to darīt, jo man nav citu iespēju. Vairākkārt esmu iztēlojies, kā varētu notikt mūsu saruna, un ļoti ceru, ka izdosies to īstenot arī dzīvē.»
