Kāda ir labākā dāvana bērniem Tēva dienā?

Kas vispār ir Tēva diena? Ko mēs svinam, atzīmējam vai pieminam?

Tēva diena ir alternatīva Mātes dienai. Tik vienkārši. Lai nebūtu tā, ka mēs novērtējam tikai viena vecāka ieguldījumu ģimenes veidošanā un bērnu audzināšanā, tad atzīmējam arī Tēva dienu.

Kāds mūsdienās ir tēva ieguldījums ģimenē, bērnu audzināšanā?

Domāju, ka mums jārunā par vēlamo un esošo situāciju. Arī vēlamā situācija būtu dalāma divās daļās. No vienas puses, bērna dzīvē ir vajadzīgs kāds pieaugušais, kurš ir emocionāli nobriedis un līdzsvarots un spēj gādāt par bērna vajadzību piepildīšanu, kā arī var palīdzēt bērnam izaugt par emocionāli veselu, nobriedušu, līdzsvarotu personību. Tādā nozīmē mātes un tēva funkcijas un loma bērna audzināšanā maz atšķiras.

Principā bērnam ir vajadzīgs pieaugušais, kurš spēj par viņu gādāt.

Bet, protams, tēva funkcija ir mazliet atšķirīga, tādēļ ka mums ir dzimumatšķirības un bērns ir maza kopējamā mašīna. Bērns aug kopējot, atdarinot savus vecākus. Bērns skatās uz māti un kopē ne tikai to, ko nozīmē būt cilvēkam, bet arī to, ko nozīmē būt sievietei. Līdzīgā veidā bērns skatās uz savu tēvu, kopējot ne tikai to, ko nozīmē būt cilvēkam, bet arī to, ko nozīmē būt vīrietim.

Līdz ar to ideālā gadījumā tēvam ģimenē būtu jābūt emocionāli līdzsvarotam, veselīgam pieaugušajam, kurš spēj ne tikai neitrāli gādāt par bērna vajadzībām, bet spēj sniegt arī vīrišķo modeli.

Tas nozīmē parādīt, ko nozīmē būt vīrietim šajā pasaulē, kādās attiecībās vīrietis ir ar sievieti un citiem cilvēkiem.

Diemžēl realitātē Latvijā ir ļoti augsts šķiršanās īpatsvars. Gadu no gada skaitļi svārstās, bet aptuveni 70% pāru izšķiras. To rāda oficiālā statistika, kas nerunā par to, cik daudz cilvēku dzīvo kopā nereģistrētās attiecībās, kuriem ir bērni un kuri izšķiras un aiziet katrs uz savu pusi. Līdz ar to reālais šķiršanās gadījumu īpatsvars ir vēl augstāks. Tādējādi ļoti bieži bērni aug nepilnās ģimenēs, kur viņus audzina tikai māte. Latvijas sabiedrībā tā ir vairumā šķirto ģimeņu, bet daudz retāk ir vientuļie tēvi.

Augot nepilnā ģimenē, bērnam ir paveicies, ja viņu audzinošais vecāks ir līdzsvarots un emocionāli nobriedis, bet ļoti bieži tas tā nav. Tad bērnam ir dubultproblēma.

Viņam blakus nav ne tikai līdzsvarota vecāka, bet trūkst arī vīrišķā modeļa.

Bērns var izaugt par labu cilvēku, bet daļā jautājumu viņam ir grūtības identificēties ar vīriešu modeli.

Protams, bērns, augot ģimenē, neatrodas izolētā situācijā. Viņš iet uz bērnudārzu un skolu. Bērns sev mēģina sakombinēt vīrišķo modeli no dažādiem pieaugušiem vīriešiem, ko viņš savā dzīvē sastop, piemēram, vecākiem brāļiem, vectēviem, skolotājiem, klasesbiedru tēviem. Ideālā gadījumā ir labi, ja bērnam ir savs tēvs un modelis, uz kuru viņš var raudzīties.

Tēvu lomu nevar pārvērtēt tieši tāpēc, ka mazais bērns atdarina un kopē.

Jo labāks un veselīgāks būs prototips un viņa modelis, jo lielāka iespējamība, ka arī bērns izaugs par līdzsvarotu, iekšēji sakārtotu, harmonisku cilvēku.

Minējāt augsto šķiršanās īpatsvaru. Manuprāt, tā ir tikai viena problēma. Otra problēma ir tā, ka pēc šķiršanās no sievas tēvs vairs neliekas ne zinis par bērniem. Viena situācija ir šķirta ģimene, kurā abi vecāki normāli turpina rūpēties par bērniem, bet cita situācija ir tad, kad tēvs vispār pārrauj emocionālo, fizisko un materiālo saikni ar bērniem.

Jā, taisnība, tā ir liela problēma, varbūt pat lielāka problēma nekā pati šķiršanās. Tas ir pāra attiecību brieduma jautājums. Cik lielā mērā vīrietis un sieviete, kas ir dzīvojuši kopā un kuriem ir kopīgs bērns, ir nobrieduši, lai turpinātu rūpēties par bērnu, pat ja viņi nespēj savstarpēji sadzīvot. Taisnība, ka dažādu iemeslu dēļ ļoti bieži vīrietis pazūd no redzesloka vai arī šķiršanās ir tik vētraina un tik lielām sāpēm piepildīta, ka māte nemaz nevēlas ļaut un neļauj bērnam uzturēt kontaktu ar šķirto vīru.

Dažkārt aizvainojums un emocionālās sāpes ir tik lielas, ka sieviete netiek tām pāri.

Ko jūs uzskatāt par galveno iemeslu, kāpēc ir tik daudz šķirto ģimeņu? Vai tas saistīts ar nenobriedušiem cilvēkiem, kuriem pašiem bērnībā nebija labā prototipa, kādam ir jābūt ir jābūt tēvam un vīrietim?

Jā, tas ir apburtais loks. Ja mēs augam šķirtās ģimenēs, kur mums nav veselīgo modeļu, mēs neiemācāmies, ko nozīmē būt attiecībās. Ja mēs augam tikai ar vienu vecāku, mēs neredzam, kā pieaugušie cilvēki diendienā risina attiecības, tostarp kā tiek galā ar konfliktiem, krīzēm un stresu. Mēs to neredzam, ja augam šķirtās ģimenēs. Mums vienkārši nav tādas informācijas un prasmju.

Tad, kad paši izaugam lieli, mums ir fizioloģiskas vajadzības pēc otra cilvēka, seksuāla partnera, bet mums trūkst emocionālās pieredzes un psiholoģisko prasmju, ko nozīmē būt kopā attiecībās. Tad nereti pie pirmajām krīzēm un neveiksmēm pāri atsakās tālāk sadarboties.

Viņi vienkārši nespēj tālāk sadarboties, jo viņiem nav vajadzīgo prasmju un informācijas.

Tas rada nākamo vilni, jo laikā, kamēr viņi bija kopā, iespējams, piedzima bērns, kurš tagad aug šķirtā ģimenē. Tā notiek no paaudzes paaudzē.

Kā pārcirst šo vienu otram sekojošo paaudžu līdzību? Vai to var?

Tas ir iespējams tikai vienā veidā: ja kādā brīdī viens no pieaugušajiem savu nenobriedušo stāvokli sāk apzināties ne tikai kā savu, bet arī bērna problēmu.

Tas, ka netieku galā ar dzīvi, nav tikai mans jautājums. Tas ir arī manu bērnu jautājums.

Šīs paaudžu problēmas var pārtraukt, ja pieaugušais vēlas un dara visu iespējamo, lai veicinātu savu personisko izaugsmi.

Labākā dāvana, ko mēs kā vecāki varam iedot saviem bērniem, ir sakārtoti vecāki.

Ja mēs domājam, kas ir labais, ko varam saviem bērniem iedot, ja mums tas patiešām rūp un esam spējīgi par to aizdomāties, tad labākais ir censties tikt galā pašam ar sevi, jo tad iedosim pozitīvas lietas arī saviem bērniem. Tas ir vienīgais veids, kā šo ķēdi jeb turpināšanos var pārtraukt.

Vēl gribēju jautāt par vīriešu un tēvu lomu mūsdienās. Mūsu tēvi dzīvoja citā laikā, un man šķiet, ka pret viņiem bija citi pienākumi un prasības. Tagad sabiedrība no vīriešiem pieprasa ne tikai pelnīt naudu, bet arī emocionālu kontaktu un plašāku iesaisti bērnu audzināšanā.

Manuprāt, tas ir pareizi. Protams, katram laikmetam ir savi stereotipi un prasības, ko gaidām no mātes un tēva lomām. Man šķiet, ka mūsu laikā cilvēkiem ir plašāks redzējums par to, ko nozīmē būt vecākiem un kas ir vecāku lomas. Tas saistīts ar to, ka esam brīva un neatkarīga valsts, kā arī esam iegājuši starptautiskā apritē (tam, protams, ir arī dažādas negatīvas parādības un ietekmes).

Mūsdienās vairs nevar iedomāties, ka vīrietis ir tikai tam, lai pelnītu naudu

jeb, akmens laikmeta valodā runājot, lai atnestu mājās mamutu, un pārējo laiku ir prom no mājām, jo iziet uz stepi vai savannu, saulei lecot, bet atnāk līdz ar saulrietu, atnesot lielu mamuta stilbu. Mūsdienās tā vairs nav, jo mēs vairs nedzīvojam vidē, kur būtu nepieciešama šāda veida izdzīvošana.

Lai arī vīrieši Latvijā joprojām saņem lielāku atalgojumu nekā sievietes, tomēr arī sievietes strādā un pelna iztiku. Fiziskā izdzīvošana šobrīd gulstas uz abiem – gan uz vīrieti, gan uz sievieti. Viņi spēj pa abiem atnest mājās mamutu.

Līdz ar to arī emocionālo atbildību un emocionālo attiecību veidošanu nedrīkstam atstāt tikai uz sievietes pleciem. Arī vīrietim, ja viņš ir mājās, būtu jāspēj veidot emocionālas attiecības ar saviem bērniem. Bērna augšana un veidošanās notiek tieši caur emocionālām attiecībām. Protams, ir labi, ka bērns ir fiziski paēdis. Tas, ka kāds pieaugušais atnāk un noliek bērnam uz galda ēdienu, ir ļoti svarīgi izdzīvošanai, bet cilvēks nav tikai fiziska izdzīvošanas mašīna.

Lai cilvēks kļūtu par cilvēku, viņam nepieciešama arī emocionālā saite un garīgais redzējums.

Tas viss kopā mūs veido par cilvēku.

Tādā nozīmē tēva loma mūsdienās ir kļuvusi daudzveidīgāka. Domāju, ka mūsdienu vīrietim jāsaskaras ar lielākiem izaicinājumiem. Ja agrāk vīrietim bija problēmas ar emocionalitāti, viņš varēja to atļauties. «Es vienkārši eju uz darbu, lieciet mani mierā par visu pārējo! Tāpēc tev ir māte, lai viņa tevi audzina! Es vienkārši nesu naudu mājās.»

Bet šodien no vīrieša tiek gaidīts arī emocionālais ieguldījums. Ja vīrietim ir problēmas ar emocionalitāti, tas ir izaicinājums, ar ko viņam mūsdienās jātiek galā.

Vīrieša dzīve paliek grūtāka, jo jābūt daudzpusīgākam.

Jā, tādā nozīmē paliek grūtāk, jo tagad ir jārisina arī tādi jautājumi, kurus agrāk no vīrieša negaidīja.

Kas jūsu ģimenē ir Tēva diena? Vai to kaut kā īpaši svinat un izdzīvojat?

Nekā īpaši. Jāatzīst, ka nav pārāk daudz dienu, ko mēs ģimenē atzīmētu kaut kā īpaši. Visticamāk, tas ir tādēļ, ka Tēva dienas tradīcija Latvijā ir salīdzinoši jauna. Šī diena vēl nav īsti iegājusi mūsu ģimenes apritē. Es domāju, ka līdzīgi ir pietiekami daudziem cilvēkiem. Tā ir ar jebkuru jaunu tradīciju, kas parādās sabiedrībā: ir jāpaiet zināmam laikam, kamēr tā iedzīvojas un tiek uztverta kā pašsaprotama.

Lai arī Mātes diena tiek svinēta pietiekami ilgi, ne visās ģimenēs ir pašsaprotami un dabiski to svinēt. Protams, ģimenēm palīdz, ja dažādas institūcijas, piemēram, izglītības un reliģiskas iestādes, pievērš šiem svētkiem pastiprinātu uzmanību un dod ieganstu par tiem runāt un tos svinēt. Domāju, ka ar Tēva dienu būs līdzīgi. Tā ieies apritē pēc vairākiem gadiem, kuros dažādas iestādes un organizācijas runās par Tēva dienu un mudinās to svinēt.

Ko jūs novēlētu tiem TVNET lasītājiem, kuri lasa šo rakstu? Kas jums liekas pats svarīgākais, ko gribētu pateikt esošajiem un topošajiem tēviem, tēvu bērniem un sievām?

Vēlos uzsvērt, ka tēva lomu ģimenē nevar pārvērtēt. Tā ir ļoti svarīga. Mātes lomu mēs esam iemācījušies uztvert kā pašsaprotamu un novērtējam to, un apzināmies lielo atbildību, bet ar tēva lomu tas nav tik pašsaprotami. To nevar pārvērtēt, respektīvi,

mums ir jāapzinās, cik ļoti vitāli svarīga bērna veselīgai izaugsmei un dzīvei ir tēva klātbūtne.

Jo sakārtotāks un iekšēji veselīgāks ir tēvs, jo labāk bērnam.

Līdz ar to izteikšu aicinājumu esošiem un topošiem tēviem, kā arī vīriešiem, kuri ir šķīrušies un kuriem vairs nav kontakta ar saviem bērniem, aizdomāties, ka no mūsu jēgpilnas klātbūtnes mūsu bērnu dzīvē ir ļoti lielā mērā atkarīga bērnu tālākā izaugsme un emocionālā un garīgā labklājība.

Līdz ar to ir jādara viss iespējamais savas iekšējās pasaules sakārtošanai ne tikai sevis dēļ, bet arī savu bērnu dēļ.