Ģenētiski nemodificētie latvieši?

15.septembrī Saeimas deputātu vairākums nolēma izslēgt no Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma pirms tam Saeimas jau divos lasījumos atbalstītos grozījumus, kuri ļautu mainīt ierakstu pasē uz «latvietis» Latvijas pilsoņiem, kuri vismaz 15 gadus dzīvo Latvijā, prot valsts valodu, ir piederīgi latviešu kultūrai un apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai. Pret šādu iespēju vienoti balsoja Nacionālā apvienība un Saskaņa. (Tiem piebalsoja arī vairākums parasti populistisko «zaļo zemnieku».) Acīmredzot nacionālās cīņas teātra partneri bija attapušies, ka likuma grozījumi grauj abu it kā politisko pretinieku «latvieši pret krieviem» un «krievi pret latviešiem» kopīgo pamatu.

Deputāts Juris Viļums (Latvijas Reģionu apvienība) ceturtdien aicināja Valsts prezidentu Raimondu Vējoni neizsludināt sasteigti trešajā lasījumā mainīto likumu un atgriezt to otrreizējai caurlūkošanai Saeimā. Prezidentam šī ir laba iespēja aktualizēt savu sabiedrības vienotāja lomu un misiju, ko ir apņēmies pildīt. Un varbūt arī ierosināt diskusiju, kādam valstiskam mērķim Latvijas Republikas pilsoņa pasē arvien ir Staļina laiku padomju nacionālās politikas relikts — ailīte «tautība».

Staļina idejas dzīvo

Vējonis pagājušā gada decembrī aicināja veikt integrācijas politikas auditu un atjaunoja Mazākumtautību konsultatīvo padomi, lai veicinātu dialogu sabiedrībā un sekmētu sociālo un politisko integrāciju. Saeimas vairākuma lēmumam neļaut Latvijas pilsonim uzskatīt sevi par latvieti, ja viņam «nelatviska izcelsme» vai vienkārši no padomju laikiem mantots tautības ieraksts pasē (kā Latgalē daudziem «baltkrievs» vai «polis»), tiešu juridisku un tiesisku seku nebūs. Toties politiskais vēstījums ir nepārprotams — Latvijas valsts atbalsta sabiedrības etnisku segregāciju. Sak, integrējieties uz nebēdu, runājiet latviešu valodā, zvēriet kalpot Latvijai un pat atdot dzīvību par to, taču neceriet jelkad būt daļa no latviešu tautas. Vai Valsts prezidents var atbalstīt šādu piedāvājumu Latvijas sabiedrībai?

Turklāt «latviskas izcelsmes» advokātus vadījuši nepārprotami rasistiski motīvi, kā to parādīja arī debates Saeimā.

«Rudzupuķe var rakstīt savā pasē, ka ir magone, bet rudzupuķu lauks tāpēc nepaliks par magoņu lauku,» NA deputāte Inguna Rībena, pati laikam tīrasiņu magone, kliedza no Saeimas tribīnes. Sak, kas par nezāli piedzimis, tam par nezāli jāpaliek! Aita nepārstās būt aita tāpēc vien, ka jūtas kā kaza. Un lai nelatviskie lopiņi neiedomājas jelkad tikt par Dieva izredzētiem latviešu ganiņiem ģenētiski nemodificētajā tautas druvā.

Tautības ierakstam personas identifikācijas dokumentos juridiski nav nozīmes tikmēr, kamēr tas nav diskriminācijas, etniskās segregācijas un galējā variantā genocīda politikas līdzeklis, kā bija nacistiskajā Vācijā vai Padomju Savienībā, bet jaunākos laikos, piemēram, Dienvidslāvijā, Ruandā, Butānā, Etiopijā, kur deviņdesmitajos gados ir notikušas vērienīgas «etniskās tīrīšanas». Bet tad ir jāvaicā, kāda nozīme tam ir Latvijā, kas ir vienīgā valsts Eiropā, kuras pilsoņu pasēs ir tautības ailīte. (Vēl Lietuvas likumdevēji 2014.gadā arī nolēma, ka pilsoņi varēs rakstiski prasīt, lai viņu pasē tiek uzrādīta arī tautība.)

Ironiski, ka Krievija 1997.gadā atteicās no etniskās izcelsmes uzrādīšanas pasēs, ko 1932. gadā Padomju Savienība ieviesa līdz ar Staļina pasu sistēmu, kas vienkāršoja veselu tautu diskrimināciju un deportācijas. Toties tautība pasēs joprojām ir saglabāta visās Dienvidkaukāza un Centrālāzijas autoritārajās pēcpadomju valstīs. Tur līdzās piederībai pareizajai tautībai ir svarīga arī piederība pareizajai ģimenei un īstajam klanam.

Tagad lielkrievu nacionālisti arvien skaļāk prasa Krievijā atjaunot pasēs tautību, kas veicināšot patriotismu un lepnumu par dzimtenes diženumu, jo pašlaik krievu cilvēki esot apspiesti. Putina režīms mērķtiecīgi kultivē gan valsts apdraudējuma sajūtu naidīgi «liberālo» Rietumu ielenkumā, gan staļinisma atribūtu un retorikas atdzimšanu nacionālās, politiskās un sociālās mazvērtības kompleksu kompensēšanai sabiedrībā un totāli zaglīgā valdošā čekistu klana varas aizbildināšanai.

Ideoloģiskā un pragmatiskā segregācija

«Krievijas nācijas vadoņi pašlaik spēj dot savai tautai lielas, ambiciozas un varbūt pat tuvāko paaudžu laikā nepiepildāmas nākotnes vīzijas sajūtu,» Visu Latvijai! vadonis Raivis Dzintars jūsmoja 2014.gada martā, uzreiz pēc Krimas aneksijas, kura notika, kā Kremlis apgalvo, «tautiešu aizstāvēšanai».

Mūsmāju nacionālistus ar lielkrievu šovinistiem vieno ne tikai ilgas pēc tautu vienojošas vadoņa stingrās rokas, bet arī idejas par izredzētās tautas asiņu tīrību. «Ja latviešu un baltā rase kopumā nespēs pastāvēt par sevi, tad tie iznīks,» savulaik sludināja pašreizējais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks. Viņam nav principiālu iebildumu pret ģenētiski pareiziem krieviem: «Arī šodien var redzēt krievus, kuri ārieša ideāltipam ir pat ļoti tuvu.»

Līdzās ideoloģiskajiem Saskaņai ar NA kopīgi ir arī pavisam ciniski pragmatiski iemesli, kādēļ jāsaglabā etnisks dalījums Latvijas sabiedrībā. Saskaņas elektorāts nenovēršami sarūk, jaunākās paaudzes krievi lielākoties brīvi runā latviešu valodā un jūtas piederīgi Latvijas valstij, un pierunāt viņus balsot par Vienotās Krievijas partnerpartiju būs vienkāršāk, ja viņi jutīsies «titula nācijas» atstumti un tai nevajadzīgi. (Medijos daudz trokšņots par faktu, ka Krievijas domes vēlēšanās Latvijā par Vienoto Krieviju nobalsojuši 75% vēlētāju. Taču maz pieminēts, tie šie 75% ir tikai 10 425 no tikai 14 383 balsojušajiem.)

Arī latviešu «nacionālistiem» arvien grūtāk uzturēt savai ekskluzivitātei obligāti nepieciešamo naidīgu «svešo» klātbūtnes sajūtu sabiedrībā. Vēl jo īpaši tāpēc, ka ar to pastāvīgi konfliktē viņu idejiskā tuvība Kremļa atbalstītajai «antiliberālajai» internacionālei, kas liek te inventarizēt sieviešu olšūnas, te iestāties par tādām «tradicionālām vērtībām» kā vardarbība ģimenē un cenzūra medijos, te ierosināt aizliegt musulmaņu sieviešu apģērbu (ko Latvijā valkājot divas sievietes), un nepagurstoši karot pret dažiem desmitiem kara bēgļu kā it kā lielāko apdraudējumu latviešu tautas pastāvēšanai.

Vecajam Stenderam vairs nevajag Latvijas pasi, un, jācer, ģenētiski nevainojamie selekcionāri Rībena, Urbanovičs, Elksniņš un Iesalnieks nerīkos lāpu gājienu uz viņa kapavietu nolūkā izkalt no kapaplāksnes nelikumīgi piesavināto latvieša titulu. Vieniem pietiks ar to vien, ka savas niecības aizbildināšanai «es i letiņš!» var dižoties gan iereibis plukata ar alus divlitreni, gan tautiešu apzadzējs maksātnespējas administrators ar bentliju. Otriem prieks, ka arī turpmāk latviešus varēs uzdot par «fašistiem», kuri krievus gribot sadzīt geto un deportēt.

Taču Valsts prezidents varētu skaidri pateikt, ka šādi dažiem izdevīgi, bet Latvijai bīstami aprēķini nav un nedrīkst būt valsts politika.