Zobārstniecība ir māksla ar zinātnisku precizitāti, tā intervijā portālam TVNET saka topošā zobārste Ieva Gavare (24 gadi), kura patlaban studē Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes 5. kursā. Patlaban sievietei ļoti patīk izvēlētā profesija un viņa ir apņēmības pilna padarīt pacientiem vizītes pēc iespējas patīkamākas un nesāpīgākas.
Pirmajos divos studiju gados topošie speciālisti pamatā apgūst teorētiskās zināšanas, piemēram, anatomiju, histoloģiju, farmakoloģiju u.c. Savukārt trešajā kursā sākas darbs ar pacientiem. Sākumā studenti mācās darboties ar vienkāršām situācijām, līdz piektajā kursā tiek arī pie protezēšanas, sarežģītākas plombēšanas un praktiskām nodarbībām ķirurģijā.
Ieva priecājas, ka zobārstniecībā darba rezultāts ir ātri saskatāms. Nav jāgaida pusgads, lai redzētu darba augļus. «Lai kļūtu par ķirurgu lielajā medicīnā, paiet puse mūža, bet zobārstniecībā medicīnas un praktiskās palīdzības apvienojuma augļi ir ātrāk saskatāmi, kaut arī daudzi teiks, ka studēt piecus gadus ir neprāts, jo tas ir ļoti ilgi. Bet šajā jomā viedokļi atšķiras – man šķiet, ka piecu gadu studijas nav nemaz tik trakas.»
Ieva studē par valsts budžeta līdzekļiem, bet viņa zina, ka maksas studentiem ir jāmaksā diezgan liela mācību maksa.
Zobārstniecības programmas ir vienas no dārgākajām studijām Latvijā.
Lai gan kursā ir vairāki desmiti studentu, praktiskajās nodarbībās vienlaikus nepiedalās vairāk par astoņiem studentiem.
Trenējas arī viens uz otru
«Pasniedzēji pārbauda katru studentu soli. Es kā students nevaru sākt pati kaut ko darīt, pirms pasniedzējs man nav devis zaļo gaismu. Ja rodas kādi jautājumi, mēs dodamies pie pasniedzējiem, kuri nāk klāt, stāsta un rāda,» Ieva raksturoja praktiskās apmācības.
Sākumā studenti trenējas plombēt plastmasas zobus, bet viens no nervus kutinošākajiem brīžiem ir tad, kad studenti mācās plombēt zobus un lietot anestēziju cits citam. Tikai pašās beigās studentiem ļauj labot reālu pacientu zobus. Viss process tiek stingri kontrolēts un vērtēts, tāpēc pacientiem nevajadzētu satraukties. Turklāt pozitīvi, ka RSU Stomatoloģijas institūtā tiek piedāvāta iespēja saņemt zobārstniecības pakalpojumus, ko veic studenti pasniedzēju uzraudzībā, ar 75-80% atlaidi.
Lai arī Ieva vēl tikai mācās par zobārsti, viņa zina, ka stomatologa darbs fiziski ir diezgan grūts, piemēram, speciālista kaklam ir liela slodze. Tāpat ir salīdzinoši mazs darba lauks. Skolēniem, kuri domā par zobārsta profesiju, jāzina, ka šīs jomas studentiem ir ļoti daudz jāmācās. Taču Ieva mierina, ka grūtības ir sekundāras – ja ir vēlme, tās var pārvarēt.
Lai kļūtu par zobārstu, jābūt mērķtiecīgam un neatlaidīgam cilvēkam, jo ļoti daudz jāmācās.
Tāpat labi jāzina angļu valoda, jo tajā sarakstīts ļoti daudz grāmatu. Protams, var mēģināt iztikt ar krievu valodu. Katrā ziņā, lai kļūtu par labu un profesionālu zobārstu, ar latviešu valodu vien nepietiks.
Vidusskolas gadus Ieva pavadīja Rīgas 3. ģimnāzijā, bet viņa ir pārliecināta, ka arī citos Latvijas rajonos dzīvojošajiem jauniešiem ir labas iespējas studēt zobārstniecību, ja vien viņi ir ir gana cītīgi mācībās.
Ieva neizslēdz, ka pēc piektā kursa beigām varētu turpināt studijas rezidentūrā vai doktorantūrā, kā arī apmācīt jaunos studentus un darboties zinātnē, kas viņai šķiet ļoti saistoši. Viņa saka atzinīgus vārdus par saviem pasniedzējiem, kuriem ir ļoti liela ietekme uz topošajiem studentiem, viņus iedvesmojot un motivējot. Piemēram, profesore Ilga Urtāne ir gan izcila ārste ar lielām darbaspējām, gan iedvesmojoša pasniedzēja.
Jaunā zobārste saka, ka mūsdienās stomatologs un pacients cenšas darboties kā vienota komanda, jo viens pats ārsts ar savām manipulācijām un medikamentiem nevar atrisināt visas pacienta problēmas.
Mūsdienās ārsts, tostarp zobārsts, vairs neizturas kā kungs, kuram viss pakļauts.
Ar draudzīgumu un atvērtību iespējams panākt daudz vairāk nekā ar noraidošu attieksmi. Jaunie zobārsti cenšas strādāt tā, lai pacientiem nebūtu bail nākt pie ārsta: zobu labošanai jābūt maksimāli patīkamai un nesāpīgai.
Lai tā notiktu, ļoti svarīgi izmantot arī jaunākos tehnoloģiskos risinājumus. Protams, profesionāls un pieredzējis speciālists varēs salabot zobus arī ar vecāku tehniku, bet Ieva nevar iedomāties, kā būtu strādāt ar padomju laiku kājminamo urbi.
Pavisam nesen Ieva bija aizbraukusi uz Minheni, kur Erasmus apmaiņas programmas ietvaros pavadīja pusgadu. Tur viņa pārliecinājās, ka
Latvijā studenti izmanto tikpat modernas un jaunas iekārtas un aprīkojumu kā Vācijā.
Šajā ziņā Latvija nav atpalikusi no Vācijas – arī Stradiņa universitātē ir moderna vide un aprīkojums.
Runājot par pacientu dažādību, Ieva atklāj, ka cilvēku rūpes par zobiem ir ļoti atšķirīgas. Ir ļaudis, kuri tīra zobus piecas reizes dienā, bet citi to dara daudz retāk. Taču zobārstu attieksmi tas nemaina – viņi katru pacientu uztver kā unikālu.
Kopumā var novērot, ka cilvēku rūpes par skaistu smaidu kļūst arvien pamanāmākas.
Arvien vairāk ļaužu rūpējas ne tikai par zobu baltumu, bet arī veselību. Lai zobi būtu veseli, nav vajadzības tos tīrīt piecas reizes dienā. Pietiek ar rūpīgu kopšanu pēc brokastīm un pirms gulētiešanas. Ja vien iespējams, vismaz reizi dienā zobus vajadzētu iztīrīt arī ar zobu diegu.
Rūpējoties par zobu veselību, jāseko līdzi arī savam uzturam, kurā nevajadzētu iekļaut daudz saldumu, jo tie bojā zobus. Nevajadzētu skatīties uz kaimiņu, kurš netīra zobus un pie zobārsta neiet, bet lepojas ar ļoti stipriem zobiem. Drīzāk būtu jāņem piemērs no tiem cilvēkiem, kuri regulāri kopj savus zobus.
Nevajadzētu aizmirst arī par regulāru higiēnista apmeklējumu, taču, pēc Ievas domām, visiem cilvēkiem nevajadzētu aizrauties ar zobu balināšanu.
Ne visiem cilvēkiem jābūt tik žilbinoši baltiem zobiem, ka tie pārspēj pat kāzu kleitas mirdzumu.
Svarīgāk ir veseli zobi.
Sarunas noslēgumā Ieva ierunājas par savu nākotnes dzīvesvietu – tā noteikti būšot Latvija. Padzīvojusi gadu Vācijā, sieviete vēlreiz guva apstiprinājumu tam, ka viņa nevēlas pamest Latviju. Ieva nepārmet tiem, kuri ir pretējās domās, bet uzsver, ka viņas mājas ir Latvijā. Īpaši asi viņa to izjuta, studējot un dzīvojot ārvalstīs. «Man ļoti patika Minhenē, bet mājas ir mājas,» viņa rezumē. Lai arī zināms, ka Latvijas rajonos trūkst labu zobārstu, Ieva labprāt paliktu dzīvot un strādāt Rīgā.
