Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb anatomikuma apmeklējumi un darbošanās tajā topošajiem mediķiem ir neatņemama studiju sastāvdaļa, bez kuras par ārstu kļūt nevar. Šeit viņiem jāpēta un jāpreparē mirušu cilvēku ķermeņi un to daļas, lai vēlāk kļūtu par labiem mediķiem un varētu palīdzēt dzīviem cilvēkiem. Portāla TVNET komandai bija iespēja apskatīt institūtu un tā muzeju, kurā redzamas dažādas orgānu patoloģijas.
Profesore novērojusi, ka mūsdienās cilvēki, kuri nolemj novēlēt savu ķermeni pēc nāves medicīnas vajadzībām, nopietni gatavojas šim solim. Piemēram, viņi interesējas par anatomikuma apstākļiem un rūpīgi sagatavo savu slimības vēsturi, kas nākamajiem preparētājiem ir ļoti vērtīgs materiāls.
Kā novēlēt savu ķermeni medicīnai?
Lai novēlētu savu ķermeni pēc nāves medicīnas vajadzībām, pilngadīgam cilvēkam jādodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un jāaizpilda speciāls dokuments. To var izdarīt arī ar elektroniskā paraksta starpniecību.
Vislabāk būtu, ja cilvēks šo dokumenta kopiju glabātu kopā ar pasi, jo tā vajadzīga nāves gadījumā.
Tāpat par savu lēmumu novēlēt ķermeni medicīnai būtu jāinformē tuvinieki. Dažkārt tuvinieki neakceptē šādu lēmumu, bet parasti tam nestājas ceļā un, ja ļoti vēlas bēres, mēdz apglabāt tukšu zārku. Vēl tādos gadījumos var noturēt īpašu piemiņas brīdi ar aizgājēja fotogrāfiju.
Medicīnas vajadzībām esot iespējams novēlēt gan visu ķermeni, gan tikai atsevišķus orgānus.
Labāk nevajag testamentā
Gadījies, ka cilvēks par sava ķermeņa novēlēšanu medicīnai paziņo testamentā, bet tas var radīt juridiskus sarežģījumus, tāpēc labāk to izdarīt oficiālā kārtā. Saistībā ar testamentu anatomikuma darbiniece atminas kādu visai savdabīgu gadījumu – reiz kāds vīrietis zvanījis un interesējies, kad varētu atgādāt savu nule mirušo tēvu, jo viņš šādu vēlmi izteicis testamentā.
Anatomikuma pārstāvji nobrīnījušies, kāpēc tāda steiga, bet tad uzzinājuši, ka
vecais tēvs dēlam norakstījis mantojumu tikai ar noteikumu, ja viņa ķermenis tiek nodots medicīnas vajadzībām.
Pat ar visiem juridiskajiem sarežģījumiem tā bijusi ātrākā līķa piegāde anatomikuma vēsturē.
Dažos gadījumos tuvinieki ļoti vēlas zināt, kad mirušā cilvēka ķermeni apglabās, bet parasti anatomikumā to nevar pateikt, jo anatomikumā ķermeni un tā daļas izmanto ļoti rūpīgi, saudzīgi un ilgi.
Piemēram, cilvēka kaulus glabā pat simts gadus, bet atbilstoši saglabātus orgānus (formalīna, alkohola vai to sajaukuma šķidrumā) var lietot pat vairākus gadu simtus. Profesores kabineta stūrī novietots kāda vīrieša skelets, kas varētu būt bijis Brīvības cīņu karavīrs pirms aptuveni simts gadiem.
Ļoti bieži mirušo cilvēku ķermeņi un orgāni tiek kremēti un apglabāti jau tad, kad mūžībā aizgājuši novēlētāja tuvinieki.
Mirstīgo atlieku likvidācija notiek tad, kad tās vairs nav derīgas medicīnas mērķiem, – tad parasti lielākā daļa jau ir izmantota.
Pēc kremācijas tiek organizēti arī speciāli pateicības dievkalpojumi, kuros piedalās četru vadošo konfesiju mācītāji. Institūts organizē aizlūgumus un pelnu svētīšanu. Ķermeņi tiek apglabāti Mārtiņa kapos Pārdaugavā.
Vai daudzi novēl savus ķermeņus medicīnas vajadzībām?
Atbildot uz šo jautājumu, institūta direktore norāda, ka Latvijā ir ļoti augstu attīstīta kapu kultūra, tāpēc ir diezgan grūti panākt, lai cilvēki piekrīt savu ķermeni novēlēt medicīnas vajadzībām. Taču vidēji gadā novēlētie vairāk nekā 70 ķermeņi ir augstākais rādītājs, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm.
Gada laikā institūta kapacitāte ļauj izmantot piecus līdz sešus ķermeņus.
Zviedrijā ķermeņa novēlēšana medicīnas vajadzībām ir pilnīgi ierasta prakse, ko īsteno ļoti daudz iedzīvotāju. Viņiem pat izsniedz nelielas kartiņas, uz kurām uzrakstīts cilvēka nodoms un ko var glabāt kabatā, lai pēkšņas nāves gadījumā, piemēram, auto avārijā vai ugunsgrēkā, mediķi jau laikus būtu informēti par cilvēka izvēli un varētu operatīvi rīkoties. Arī Lielbritānijā ļoti daudz cilvēku novēl savu ķermeni medicīnai.
Ar anatomikumā esošajām iespējām un mirušu cilvēku ķermeņiem medicīnas speciālisti iepazīstas pakāpeniski. Vispirms viņiem jāapgūst teorija, un tikai tad var ķerties klāt ķermeņiem. Sākumā viņi drīkst pētīt kaulus, muskuļus un tikai pēc tam pāriet uz sarežģītākām ķermeņa daļām. Visi medicīnas studenti pirms nonākšanas klīnikā pie dzīviem cilvēkiem strādā ar mirušiem ķermeņiem.
Tā kā medicīnas studentiem ir ļoti daudz jāmācās dažādas sarežģītas lietas, viņi meklē veidus, kā smagos priekšmetus apgūt saistošāk un priekpilnāk. Piemēram,
kāds puisis bija sacerējis atraktīvu dziesmu par placentu.
Lai sagatavotu jauniešus darbam ar līķiem un to daļām, viņi runājas ar psihologiem un mācītājiem. Studentus kā nākamos mediķus māca, ka viņiem savā darbā būs jārisina dzīvības un nāves jautājumi.
Līķi jāpreparē pilnīgi visiem studentiem
Pat ja kāds students nevēlas darboties anatomikumā, viņam tas ir jādara – līķu preparēšana ir obligāta studiju sastāvdaļa. Studentam ir divas izvēles iespējas: vai nu piedalīties līķu analīzē, vai arī meklēt citu profesiju. Vairums studentu tomēr samierinās ar neatņemamiem anatomikuma apmeklējumiem, jo saprot, kāpēc tie vajadzīgi un kā tie noderēs viņu nākamajā profesijā.
Turklāt Pilmane novērojusi, ka pirms laba laika mirušo cilvēku ķermeņi atšķiras no pavisam nesen mūžībā aizgājušiem cilvēkiem.
Nāve anatomikumā stipri atšķiras no svaigas nāves.
Viņa arī citē Remarka «Trīs draugu» pēdējo rindkopu, kad galvenais varonis visu nakti raudzījās mīļotās mirušajā sejā, bet rītausmā saprata, ka tā vairs neizskatās pēc viņas.
«Nāve izmaina. Pat pavisam nesen miris cilvēks nav tāds pats, kādu mēs viņu pazinām dzīvu,» viņa saka un piebilst, ka speciāli iekonservēti miruši audi būtiski atšķiras no dzīva cilvēka audiem.
Raud par aizgājēju
Runājot ar studentiem par to, kāpēc vajadzīgs darbs ar mirušu cilvēku ķermeņiem, vairums jauniešu saprot nepieciešamību un tāpēc viņos nav jūtama liela barjera pret šo procesu. Protams, gadās pa kādam studentam, kurš aiz žēluma raud par aizgājējiem, bet vairums apzinās, ka mediķa profesijā būs jāsaskaras ar dzīvības un nāves jautājumiem.
Vairs nepieder sev
Institūta direktore arī norāda, ka, uzvelkot balto mediķa halātu, cilvēkam jāapzinās, ka viņš vairs 100% nepieder sev, bet gan kalpo cilvēkiem. Ārsta prioritāte ir pacienti, nevis viņš pats.
Ja cilvēks vēlas vēlas būt noteicējs par savu darba laiku, viņam nevajag izvēlēties mediķa profesiju.
Tādiem ļaudīm daudz piemērotākas citas profesijas.
Ar darbošanos anatomikumā jaunos mediķus cenšas sagatavot tam, ka viņu darbā būs jāsastopas arī ar zaudētām cīņām un mirušiem cilvēkiem, kā arī dažādām patoloģijām. Anatomikuma darbinieki var aprunāties ar studentu, kuram nāve nāk kā pārsteigums, augstskolai ir arī speciāli ievadkursi medicīnas studijām un vienmēr pastāv iespēja vērsties pie psihologa, bet kopumā jauniešiem, kuri nāk studēt medicīnu, morāli jābūt gataviem pārkāpt robežai, kad miruša cilvēka ķermenis viņiem palīdzēs atklāt un izprast to, kas piemīt dzīvajam.
Pilmane apzinās, ka topošajiem mediķiem ir ļoti daudz jāmācās un studiju process ir diezgan grūts, bet, nonākot klīnikā, profesija pārņem savā varā vairumu jauno speciālistu.
Mediķis nevar nemīlēt cilvēkus.
Varbūt tieši tāpēc viņa mediķu aprindās nav sastapusi izteiktus cilvēku nīdējus. Protams, cilvēki ir dažādi un daži studenti pēc mācību beigām var nolemt, ka nevēlas ikdienā sastapties ar smagi slimiem pacientiem, tāpēc viņi meklē darbu citā medicīnas sfērā.
Lai gan mediķa darbs ir smags, Pilmane, kas pati strādājusi par bērnu ārsti, uzsver, ka tā ir ļoti skaista un vajadzīga profesija.
Nereti mediķim nav viegli pieņemt lēmumu, balansējot uz dzīvības un nāves robežas.
Katra mediķa mūžā pienāk vismaz viens brīdis, kad pašam sev jāatbild uz jautājumu, vai viņš varētu injicēt smagi slimam pacientam tādus medikamentus, ka viņa mokas beidzas un viņš aiziet mūžībā. Uz šo jautājumu pat nav jāatbild skaļi – galvenais ir būt godīgam un atklāt patiesību sev.
Dzīvības un nāves jautājumi jaunajiem studentiem sarunās ar garīdzniekiem liek domāt par cilvēka dvēseli, grēku nožēlu, piedošanas spēku, pelniem, abortiem, slimiem cilvēkiem, viņu lomu un tiesībām mūsdienu pasaulē un citiem vitāli svarīgām lietām. Mediķa profesija un atbilžu meklējumi ļauj labāk saprast pasauli un pieņemt citu dīvainības.
Arī muļķītim un invalīdam ir sava vieta un loma uz šīs pasaules.
Arī viņiem ir tiesības baudīt un izmantot šīs pasaules dāvanas.
Daba spēlējas ar mums
Pasaulē ir pētīti arī slavenu cilvēku ķermeņi, un pēc pētījumiem var secināt, ka daba mēdz spēlēties ar cilvēkiem. Piemēram, zinātnieka Einšteina smadzenes bijušas interesants izpētes objekts - tām bijusi savdabīga, neraksturīga uzbūve, lai gan viņš bijis ģēnijs.
Zinātnieki secinājuši, ka cilvēka gudrību nenosaka smadzeņu rievu daudzums, bet gan smadzeņu kontaktu skaits, kas veidojas, tās trenējot.
Vislabākie rezultāti ir tad, ja smadzenes aktīvi nodarbina līdz 33 gadu vecumam.
Protams, arī vēlāk tās var vingrināt, taču parasti ar vājākiem rezultātiem. Trenētas smadzenes palīdz uzturēt možu prātu un garu.
Dabas spēles cilvēku dzīvē atklājas arī tad, kad alkoholiķiem un ar HIV slimiem vecākiem piedzimst pilnīgi veseli bērni. Ir ļoti daudz faktoru, kas var ietekmēt zīdaiņa veselību, tāpēc dažādas vecāku saslimšanas viņiem var iet secen.
Tā kā cilvēkiem ļoti interesē dzīvības un nāves jautājumi, daudzi vēlas apmeklēt anatomikuma muzeju. Taču tā speciālisti neatbalsta neveselīgu interesi par nāvi, tāpēc apmeklētājus noteikti pavada gids, kurš izskaidro visu redzamo.
Ekskursijās var ierasties arī bērni, taču jāņem vērā, ka viņiem jābūt vismaz 13-14 gadus veciem, jo jaunākiem cilvēkiem smadzenes vēl nav tik nobriedušas, lai spētu pareizi apstrādāt tur redzēto informāciju.
Publiskai apskatei nekad netiek piedāvāta līķu preparēšana.
Tāpat arī studenti nedrīkst šo procesu fotografēt un tad izplatīt sociālajos tīklos. To uzskata par smagu ētikas pārkāpumu.
Studentiem un muzeja apmeklētājiem tiek skaidrots, ka nāve nav izklaides objekts. Aiz katra nāves gadījuma slēpjas kādas ģimenes traģēdija un nelaime, tāpēc no nāves nevajag un nedrīkst veidot sensācijas.
Institūtā nav pieņemami, ka pie viņiem vēršas sieva un niknuma pilnā balsī kliedz, lai savāc viņas vīra līķi, jo viņa vēlas, lai arī pēc nāves viņu graiza.
Taču ir saprotams, ka veca tantiņa nāk pēc palīdzības, jo viņai nav līdzekļu, par ko apglabāt savu nelaiķa dzīvesbiedru.
Lai gan arī šādā gadījumā vīra līķis pieņemts netiek...
