RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Patriots Valters Dakša: Nav svarīgi, kur tu esi, savu valsti vari ņemt līdzi

Lāsma Didrihsone/ TVNET 62
Foto: privātais arhīvs

Teju katrs latvietis sevi dēvē par patriotu. Kur sniedzas tava patriotisma robeža? Vai būt par Latvijas patriotu nozīmē iet uz Krastmalu 18. novembra svinībās? Vai aizdegt sveci pils mūrī Lāčplēša dienā? Varbūt šo sajūtu tevī veicina pie mēteļa piespraustā sarkanbaltsarkanā lentīte? Ko tev nozīmē just latvieša asinis savās dzīslās? 19 gadus vecais Valters Dakša, kas sevi gandrīz kā jebkurš cits dēvē par patriotu, zina īsto nozīmi. Viņš savos nieka 19 dzīves gados savācis mūsu zemes mantojumu. Viņš Latviju dēvē par brīvību un piederību šai zemei par vērtību, ko atņemt nespēs neviens. Patriotu mēneša ietvaros portāls TVNET uz sarunu aicināja grāmatu kolekcionāru, studentu, vienkārši latvieti – Valteru Dakšu.

Valters ir Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas students. Viņa dzīves iesākums bijis skarbs – zaudējis abus vecākus, viņš savu dzīves ceļu turpinājis iet viens. Valters Latvijā nav pārāk pazīstams. Vēl nav.

19 gadus vecais puisis savācis neizmērojami lielu bagātību – viņam pieder 7000 grāmatu kolekcija. Tās visas – latviešu autoru radītas. Valters ir patriots ar lielo burtu. Viņš zina šā vārda nozīmi un latviešiem novēl sargāt citam citu.

Tuvojas Latvijas dzimšanas diena. Ko tev nozīmē būt par latvieti?

Īsts patriots ir cilvēks, kurš ar darbiem pierāda savu pārliecību. Ja es tikai runātu, ka esmu patriots, tad tas būtu kā tukša muca, kas tālu skan. Latvija manā uztverē ir ticība šai valstij. Mūsu valsti apvieno trīs lietas – tauta, valoda un zeme. Latvija dod mums iespēju brīvi runāt latviski, dod mūsu tautai brīvību.

FOTO: privātais arhīvs

Svarīgi ir ticēt, jo tieši ticība ir mūsu valsts vienojošais faktors - gan brīvības idejai, gan šodienai. Svarīgi to nepazaudēt.

Par patriotu sevi sauc katrs otrais latvietis. Kas ir tas, ko tu dari citādāk? Vairāk?

Es dalos tajā, ko mīlu. Es mīlu iedziļināties mūsu tautas dvēselē, tas ir – latviešu literatūrā un kultūras vēsturē.

Ziedoņa muzejā Rīgā organizēju literatūras pirmdienas. Tas ir tas mans devums. Šādā veidā pats iegūstu laimes sajūtu. Manā kolekcijā ir daudz ļoti vērtīgu izdevumu, piemēram, Glika Bībele. Un, ja tu esi šādu lietu īpašnieks, tas uzliek pienākumu dalīties ar tām, iepazīstināt ar to, kas ir vērtīgs.

Kas tevī ieaudzināja šo mīlestību pret Latviju?

Tas izaug dabiski. Es pats cienu cilvēkus, kuri ir meklētāji, kuri meklē atbildes uz jautājumiem. To pašu esmu darījis arī es, un tas noved pie brīvības mīlestības. Noteikti.

FOTO: privātais arhīvs

Ko tu domā par tiem latviešiem, kas sevi dēvē par patriotiem, bet labākas dzīves meklējumos aizbrauc no Latvijas?

Es viņus nenosodu. Man ir žēl, ka daudziem pēc tam ir grūti atgriezties. Es teiktu, ka uz ārzemēm ir jādodas studēt, iegūt labu izglītību. Mums pasaules standartus vajag iegūt pašiem un atvest atpakaļ uz Latviju. Bet aizbraukt strādāt? Ir varbūt viegli uz turieni aizbraukt un nopelnīt kādam lielākam mērķim šeit Latvijā. Bet pavisam kas cits ir vienkārši aizbraukt laimes meklējumos.

Ne vienmēr tev paveiksies kā Sprīdītim saprast, kur tā laimes zeme. Galvenais ir apzināties, ka latviešu valoda un latvietība ir bagātība.

No otras puses, nav jau īsti svarīgi, kur esi, savu valsti vari ņemt līdzi. Svarīgākais ir atcerēties, ka Latvija esi tu pats. Lai kur tu būtu, savas saknes ir jākopj. Runāt latviešu valodā – tā ir brīvība. Neatsakies no tās brīvības, kas tev ir dota, dzenoties pēc kādas lielākas.

Protams, latviešiem ir gara un bagāta emigrācijas vēsture. Pēc 2. pasaules kara teju 200 tūkstoši latviešu neatgriezās. Es gribētu, lai tie cilvēki, kuri šobrīd ir emigranti vai izvēlējušies to brīvprātīgi kā trimdu, kopj sevī to daļu, kas ir latvietība. Lai viņus interesē viņu tautas dvēsele.

Vai tu pats varētu pamest Latviju?

Es noteikti vēlos doties studēt uz ārzemēm. Bet nekad jau nevar zināt, kādi apstākļi tavu dzīvi veidos tālāk. Es varētu to izmēģināt, doties peļņā uz ārzemēm, bet pašlaik nedomāju, ka to spētu.

FOTO: privātais arhīvs

Tuvojas Latvijas simtgade. Vai tu plāno kaut ko dāvināt mūsu valstij?

Esmu iesaistījies kopīgā dāvanā jeb projektā, kas saucas – aplido, apmīļo, īsteno Latviju. Mērķis ir izveidot ceļu apkārt Latvijai. Tas ir fantastisks projekts – apiet apkārt mūsu valstij. Nonākt vietās, kurās nekad nesam bijuši. Dzīve notiek arī Latvijas nomalēs. Tā nekūsā tikai vidienē.

Pievēršoties tavai lielākajai dzīves mīlestībai – grāmatām -, kā tas viss sākās?

Pirmajā klasē es nemācēju lasīt un bibliotekāre man iemācīja ne tikai lasīt, bet arī mīlēt grāmatas. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz devītajā klasē piedzīvoju dzīves triecienu – zaudēju vecākus. Līdz tam viņi man bija pirkuši grāmatas. Tad pienāca brīdis, kad nebija vairs neviena, kas grāmatas pērk, bet vienmēr ir interesējusi vēsture, un izdomāju, ka Saldū ir daudz vecu māju un gan jau kādā ir saglabājusies kāda sena grāmata.

Tā arī sanāca, ka pirmajā mājā, pie kuras durvīm klauvēju, man uzdāvināja ļoti vērtīgu grāmatu «Latvijas tauta». Šādas liktenīgas nejaušības noteica turpmāko. Tālāk jau esmu saņēmis daudz grāmatu no dažādām pasaules vietām – no latviešu trimdiniekiem.

Tavā kolekcijā ir tikai latviešu grāmatas?

Jā. Manas kolekcijas tēma ir par Latviju un latviešiem. Tās pašlaik glabājas Oskara Kalpaka muzejā «Airītes», Saldū manā privātmājā un Ziedoņa muzejā.

Vai grāmatu lasīšana nav mudinājusi pašam sarakstīt grāmatu?

Es rakstu, protams, bet pašmērķis nav grāmata. Mērķis ir saturs. Lai uzrakstītu grāmatu, ir jāuzkrāj dzīves pieredze. Labs rakstnieks ir tāds, kuram ir liela dzīves pieredze un smags darbs aiz muguras. Šobrīd to krāju. Man ir ko teikt. Tagad ir jāiet tie mācekļa gadi. Ir jāmācās rakstīt. Izteikties.

FOTO: privātais arhīvs

Bet 21. gadsimts taču ir interneta laikmets. Nevienam nav noslēpums, ka pamazām izmirst drukātā prese. Kā ir ar grāmatām? Vai tevi nebiedē vīzija, ka pavisam netālā nākotnē neviens vairs nesēdēs ar grāmatu rokā, visi lasīs datorā, planšetē, telefonā? Patiesībā tas jau notiek...

Cilvēki joprojām lasa grāmatas. Par to liecina kaut vai izdošanas rādītāji – tās taču joprojām tiek izdotas. Grāmatas ir kultūras fenomens. Uzskatu, ka grāmatas pastāvēs. Tām ir pievienotā vērtība.

Piemēram, bēniņos tu vari aiznest veselu kaudzi ar avīzēm un tās tur stāvēs simt gadu. Bet kur paliks interneta materiāls? Tas nav taustāms. Ir taču svarīgi atstāt aiz sevis pēdas.

Novembris ir patriotu mēnesis. Ko tu novēlētu saviem tautiešiem un Latvijai svētkos?

Noteikti novēlētu sargāt citam citu. Mēs cits citam esam lielākā bagātība. Mēs esam tie, kas veido šo valsti. Es gribētu novēlēt, lai latvieši arī palīdz viens otram vairāk. Apskatieties taču apkārt, noteikti atradīsiet kādu, kuram ko iemācīt, kuru iepriecināt.

Latvieši ir dzīvotspējīga tauta. Jo vairāk ej tautā iekšā, jo vairāk redzi. Mūsu tautā ir liels dzīvības spēks. Mēs pastāvēsim un nepazudīsim.

Saknes Latvijā Latvijas simtgade Valsts svētki
62 Komentāri