RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Dzejnieks ar ieroci: Nevaram atļauties būt pacifisti šajā pasaulē

Dita Deruma/ TVNET/APOLLO 45
Foto: no privātā arhīva

Šīs nedēļas beigās atzīmējam Latvijas Neatkarības proklamēšanas dienu. Portālu «Apollo» un «Tvnet» lasītāji jau noteikti pamanījuši, ka par godu mūsu valsts svētku mēnesim esam sākuši kampaņu «Saknes - Latvijā», kuras ietvaros atgādinām par cilvēkiem, kuri nesuši Latvijas vārdu pasaulē un devuši ieguldījumu mūsu kultūras saglabāšanā un attīstībā.

Valodnieks, dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits ir cilvēks nepārtrauktā kustībā. Garīgā un fiziskā. Ar vienu kāju pagātnē, kur meklējams V.Ernštreita dzīves galvenais virziens un izpētes lauks - lībieši, viņu valoda un kultūra. Ar otru nākotnē - nemitīgi ģenerējot jaunas idejas, kuras dod un dos būtisku pienesumu Latvijas kultūrvidei un cilvēka individuālajai pasaulei. Tagadnes nav. Tagadne ir savienojošais posms uz motocikla aizsargķiverē kaut kur starp Latviju un Igauniju, kur Tartu Universitātē V.Ernštreits strādā par pētnieku.

Pirms desmit gadiem V.Ernštreits kopā ar sievu mākslinieci Zani Ernštreiti nodibināja uzņēmumu «NicePlace», kas nodarbojas ar Latvijas suvenīru veidošanu. Viņu darinātie suvenīri tagad aizceļojuši uz visdažādākajām pasaules malām. Kopā ar apgādu «Mansards» viņš atvēra grāmatu un kultūrpreču veikalu, kas nu jau kļuvis par sabiedrībā zināmu kultūrtelpu, kurā norisinās dažādi pasākumi.

Viņš ir vairāk nekā desmit grāmatu autors, piedalījies vairāku vārdnīcu tapšanā un ir pieprasīts tulks. Saņēmis Latvijas, Igaunijas, Norvēģijas un Somijas valsts apbalvojumus. Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 25. gadskārtā V.Ernštreits saņēma Atzinības krustu «par nopelniem Latvijas kultūrā, nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūrvēstures pētniecībā un popularizēšanā». Un vēl viņš ir zemessargs - viens no tiem 9000 cilvēku, kuri gatavi aizstāvēt savu valsti, ja nu gadījumā, kā viņš pats saka, «te sākas ziepes».

Dzejnieks pacifists ar ieroci rokās, kuru, viņš cer, nekad nebūs nepieciešams izmantot.

Latvietis un patriotisms. Tavas asociācijas.

Patriotisma būtība ir māju sajūta. Kad dzīvojam mājā kopā ar lielāku vai mazāku cilvēku loku un ar šo māju lepojamies. Katrs lepojas pa savam, tāpēc arī patriotisma izpausmes ir dažādas. Līdzīgi savas mājas Ziemassvētkos mēs izrotājam... Jāņos izpušķojam ar meijām.

Esmu novērojis, ka latviešiem vēlme palepoties ar šīm savām «lielajām mājām», kuras sauc par valsti, kļūst aizvien lielāka. Tas ir forši.

Maksimums laikam tomēr tika sasniegts Atmodas laikā.

Jā, bet tad vēl māju īsti nebija, tad bija ievākšanās svētki (smejas). Tūlīt, tūlīt mums būs savs dzīvoklis, savs kaktiņš, savs stūrītis. Tad sākās bardaks, patriotisms noplaka, bet šobrīd tas atkal pieaug, to var redzēt gan vizuāli, gan tajā, kā darbojas, piemēram, uzņēmumi, kuri sākuši vairāk uzmanības pievērst patriotiskām lietām. Kaut vai degvielas uzpildes stacija «Virši» kafijas krūzītes nomainījusi uz sarkanbaltsarkanām. Mazs, bet skaists žests.

Bet valsts karogu uz dibena, kā amerikāņi, mēs tomēr nevalkājam.

Latviešu nacionālās simbolikas lietošanas tradīcijas ir salīdzinoši neilgas. Mēs arī asāk attiecamies pret dažādām patriotisma izpausmēm. ASV un Lielbritānijā nacionālie simboli tiek izmantoti ievērojami plašāk nekā pie mums, tur var nopirkt arī apakšbikses ar karogu uz dibena.

Taču tur ir stāsts par to, ka «es savu karogu valkāju», nevis par to, ka «es savu karogu velku uz nepiedienīgām vietām». Funkcija ir cita. Tajā pašā laikā, ja kādā no šīm valstīm pamēģināsi karogu apgānīt vai sadedzināt, vari atrauties pa muti, jo tas liecinās, ka centies iznīcināt simbolu.

Žurnālists Didzis Melbiksis savulaik internetā savā blogā pauda pārliecību, ka «Latvija nav reliģija, līdz ar to neviens nav spiests karogu uzskatīt par svētu». Savu ideju viņš vizualizēja, uz karoga uzzīmējot dzimumlocekli...

Iedomājies cilvēku, kurš uz savām durvīm pats ar savu rociņu uzzīmē kaut ko tādu... Tā ir klīnika... Latvija kā demokrātiska valsts nav vainīga, ka kundziņam kaut kas nepatīk - valsts pārvaldes sistēmā vai kur citur. Valsts viņam devusi izglītību, iespēju braukāt apkārt pa pasauli, brīvību, bet cilvēks nesaprot, ka bez šīs valsts viņš faktiski nekas nebūtu. Viņš savus ķiņķēziņus varētu zīmēt uz smukiem, sarkaniem karogiem ar sirpi un āmuru.

Tādi simboli kā karogs un ģerbonis ir mūsu māju vizuālā izpausme. Arī prezidents pilda šo lomu, neatkarīgi no tā, vai viņš cilvēkiem patīk vai nepatīk, vai cilvēki viņam piekrīt vai nepiekrīt, un tas ir jārespektē.

FOTO: no privātā arhīva

Angļu literatūras kritiķis, valodnieks, dzejnieks Semjuels Džonsons teicis, ka «patriotisms ir pēdējais nelieša patvērums». Droši vien to varētu attiecināt uz daudziem mūsu politiķiem, kuri patriotismu, uzkurinot tautas masas, izmanto savu ambīciju apmierināšanai.

Te nepareizi tiek savienots patriotisms ar populismu. Viena no nācijām, kura ļoti daudz runā par patriotismu, ir amerikāņi. Taču viņu patriotisms neietver obligāti populismu.

Cilvēks var būt savas valsts patriots, taču tas nenozīmē, ka viņš truli pieņems vērtības, kas viņam nav pieņemamas.

Konkrētās politiskās situācijas kontekstā būt Amerikas patriotam nenozīmē, ka tu atbalsti, piemēram, Dakotas pārvada celtniecību. Tu vari atrasties pretējā nometnē, protestēt pret to, bet tajā pašā laikā būt Amerikas patriots.

Dažu mūsu politiķu izpratni par patriotismu var salīdzināt ar patriotisma izpratni Krievijā – ja tev kaut kas nepatīk šajā valstī, tātad tu neesi patriots.

Šodien pasaule polarizējas, līdz ar to arī Amerikas vēlēšanu rezultāts ir tāds. Tādas pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu noskaņas... arī Latvijas politikā. Ir politiķi, kuri daudz labāk par citiem «zina, kas tas ir – latvietis», kādam ir jābūt «īstam latvietim». Mani tas vienmēr tracinājis, jo tas latvietis, kas bija 19. gadsimtā, jaunlatvietis un viņa principi, tie nestrādāja jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Trīsdesmitajos, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados jau bija citi latvieši. Latvietība dinamiski mainās.

Nav tā, ka «visi latvieši piedalās vai iet klausīties Dziesmu svētkus», nav tā, ka «visi latvieši uzskata, ka Latvijā jādzīvo tikai latviešiem». Ja kāds neapmeklē Dziesmu svētkus, tas viņu nepadara par «sliktāku latvieti» vai sliktāku savas valsts patriotu.

Pareizās receptes, kas ir latvietis, nav. Šodien vidējais latvietis var būt hipsteris ar eiropeisku domāšanu, kurš uzaudzis demokrātiskā pasaulē, kurš savā ziņā ir pasaules pilsonis un ir atvērts pret visu, kas notiek.

Bet mēs spītīgi cenšamies turēties pie tā 19. gadsimta latvieša.

Varbūt tāpēc, ka mēs kā tauta vēstures rezultātā esam kļuvuši ievainojamāki, jo esam ļoti dažādi. Latvijā krustojas daudzas robežas. Jau no seniem laikiem somugri un balti, poļi un zviedri vai poļi un krievi, katoļi un luterāņi.

Latvija vienmēr bijusi ļoti eiropeiska, dinamiska, tieši savā ziņā, pateicoties tam bardakam, kas te visos laikos bijis. Līdz ar to mums ir grūti definēt vienu identitāti, kas derētu pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem no Zilupes līdz Papei.

Atšķirībā no saviem kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem mēs esam bijuši ļoti atvērti pret dažādām kultūrām. Latvija visos laikos bijusi vieta, kas savā dziļākajā būtībā ir ļoti demokrātiska, atvērta dažādām kultūrām, daudzos aspektos soli priekšā pasaulei.

Vai nav tā, ka tā ir mūsu laime un nelaime vienlaikus? Mēs daudz runājam par sabiedrības sašķeltību.

Es pazīstu kādu amerikāni, kurš dzīvojis un strādājis visās trijās Baltijas valstīs, zina visu triju valstu valodas. Viņš teica, ka vienīgā valsts, kur viņu tiešām uztver kā savējo, ir Latvija. Man šķiet, tas daudz pasaka par to, kādi mēs esam un kāda ir Latvija. Mēs vienmēr esam bijuši atvērtāki pret svešo nekā mūsu kaimiņi. Mūsu šauro domāšanu drīzāk ietekmējis padomju laiks, kurš traumējis cilvēkus un neļauj attīstīties.

Ļoti labi tas redzams valstiskā līmenī, kur cilvēki bieži baidās no jaunām lietām. Pamatarguments – ja nu nesanāks, tad kurš par to atbildēs?

It kā cilvēki jau 20 gadus nodzīvojuši brīvā, demokrātiskā, eiropeiskā valstī, bet joprojām nav atbrīvojušies no bailēm uzņemties atbildību, atvērt ceļu jaunajam, uzņemties un riskēt.

Tajā pašā laikā daudzi mūsu «bēdīgi slavenie varoņi» vērienīgi krāpties gan nebaidās riskēt.

Tā ir padomju īstermiņa domāšana. Lielākā atšķirība starp Latviju un Igauniju ir tieši domāšana. Igaunijā cilvēki domā stratēģiski tālāk. No padomju laikiem ir stāsts par cilvēku, kurš, lai uzbūvētu māju, nomainīja piecas darbavietas. Sākumā viņš strādāja celtniecībā, jo tur varēja dabūt cementu un ķieģeļus. Pēc tam viņš strādāja sadzīves pakalpojumu kombinātā, kur viņš varēja dabūt caurules un ievilkt mājā kanalizāciju. Beigās viņš aizgāja strādāt dārzniecībā, jo tur varēja dabūt melnzemi, krūmus un puķes dārzam.

Tā sakot, «iešņaukt nāsīs». Šī «tradīcija» «iešņaukt nāsīs» ir tik ļoti iesēdusies.

Lībiešu pētīšana, lībiešu kultūras popularizēšana ir tavas dzīves galvenais virziens. Par Latvijas tādu kā otro himnu visos laikos bijusi lībiešu tautasdziesma «Pūt, vējiņi». Daudzi teikuši, ka šai dziesmai ir lielāka patriotiskā slodze nekā īstajai himnai «Dievs, svētī Latviju!». Kāpēc?

«Tehniski» jau abas šīs dziesmas ir saistītas ar lībiešiem - Baumaņu Kārlim bija lībiešu saknes. Dziesma «Pūt, vējiņi!» izdzīvojusi padomju laikos, kad himnu izpildīt nedrīkstēja. Šī dziesma nesa himnas statusu.

Pirms laika uzplaiksnīja doma, ka himnu vajadzētu aizstāt ar Mārtiņa Brauna «Saule, Pērkons, Daugava»...

Zini, tradīcijām ir jābūt tradicionālām. Ir lietas, kuras bez ļoti, ļoti, ļoti lielas vajadzības mainīt nevajag.

Mums šīs simbolu tradīcijas jau tā bijušas ļoti īsas, ir vajadzīgs laiks, lai tie iedzīvotos. Tā jau varētu himnu mainīt katru desmitgadi - populārāko dziesmu.

Kā tu izvēlies, kādus simbolus attēlot uz «NicePlace» suvenīriem?

Konkrētas receptes nav, vienkārši ir lietas, kuras uzrunā. Skaistumu jau var ieraudzīt visur. Var katru dienu skatīties saulrietu, taču var paskatīties arī kādā citā virzienā un ieraudzīt, ka arī mežs var būt skaists.

Latvija ir ļoti dažāda, skaistums ir dažāds. «NicePlace» ideoloģija bija, ka Latvijā nav unikālu objektu, bet ir daudzveidība, kas to padara unikālu.

Cik tālu pasaulē aizceļojuši «NicePlace» suvenīri?

Japāna, Meksika, Āfrika, Indija. Dienvidpolā laikam nebūs. Iespējams.

«NicePlace» - vai tavā uzņēmumā iekodēts tavs Latvijas skatījums - tā ir «jauka vieta»?

Jā, tieši tā. Tā ir jauka vieta ar savu daudzveidību. Mums nav kā Gibraltārā, kur ir viena klints, kas ir galvenais apskates objekts.Vai Niagāras ūdenskritums. Mūsu zemes skaistums ir piezemēts, bet ļoti dažāds, un mūsu galvenā vērtība ir šis mūsu «kompots» (smejas).

Bet pēc dažādām aplēsēm no šīs «jaukās vietas» pēdējo gadu laikā aizbraukuši apmēram 400 tūkstoši cilvēku.

Tur neko nevar darīt, tāda ir mūsdienu pasaule. Cilvēki kustas. Pasaule ir vaļā, un tā ir liela laime, ka viņiem ir iespēja aizbraukt. Pirms 20 gadiem ko tādu nevarēja iedomāties. Cilvēka dabā ir meklēt labākus dzīves apstākļus vai jebko citu. Te jau nav stāsts tikai par «vergu kuģiem». Ir cilvēki, kuri brauc būvēt satelītus Amerikā un Dienvidamerikā, jo Latvijā viņi to nevar. Citi brauc strādāt starptautiskās kompānijās.

Mūsdienu priekšrocība ir tā, ka mēs varam joprojām ar šiem cilvēkiem būt ciešā sasaistē, pateicoties tehnoloģijām. Jebkurā vietā pasaulē tu vari dzīvot tā, it kā būtu Latvijā. Piemēram, es šodien igauniski neesmu runājis. (Ernštreits intervijas laikā atrodas Tartu, Igaunijā, kur strādā Tartu Universitātē par pētnieku - aut. piez.) Bet man ir iespēja to savu šūnu paņemt līdzi un kaut kādu daļu pēc tam no šīs citas pasaules atnest atpakaļ Latvijā. Līdz ar jauno tehnoloģiju parādīšanos radušās milzīgas pārmaiņas ne tikai komunikāciju jomā, bet arī valodas lietojumā.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos, sešdesmitajos, deviņdesmitajos bija viena Latvija, un valodas teritorija bija skaidri iezīmēta kartē ar robežām. Mūsdienās tā vairs nav - tagad ir viena Latvija ar fiziskām robežām, kalniem, lejām, ceļiem, upēm. Un ir otra Latvija - tā, kas atrodas visā pasaulē, - no Brazīlijas līdz Pekinai. Tie ir mūsu cilvēki, kas joprojām veido latviskās kopienas daļu, dod tai savu pienesumu.

Par latviešu valodu mēdz runāt, ka tā tūlīt, tūlīt izmirs! Objektīvi uz to paskatoties - latviešu valodai nekad vēl nav bijis tik labi kā tagad. Tā ir valsts valoda, tā tiek lietota visos dzīves līmeņos - no dzemdību namiem līdz prezidenta amatam. Mēs varam latviski rakstīt, izdot grāmatas. Lasīt interneta portālus. Mums ir viss. Informācijas apjoms, kas gada laikā tiek saražots latviski - nekad iepriekš tāds nav bijis. Taču mums raksturīgi, ka mums ir ļoti daudz emociju un ļoti maz pragmatisma. Viens ir ar uzkurinātām emocijām apgalvot, ka latviski jārunā, jo tā ir valsts valoda un svēta lieta. No pragmatiskā viedokļa šī valoda jāzina, jo konkrētajā teritorijā lielākā daļa cilvēku to prot, un mēs tajā varam viens ar otru sazināties. Punkts.

Vai tevi nekaitina cilvēki, kuri pat savu darba pienākumu ietvaros dzimtajā valodā raksta ar šausmīgām pareizrakstības kļūdām?

Tā ir paviršība.

Viena no pasaules ļaunuma saknēm ir attieksme «ai, gan jau būs ok!».

Dzīves temps ir pieaudzis. Agrāk, kad vajadzēja rakstīt ar roku vēstules, tad nu cilvēks saņēmās un kārtīgi rakstīja. Tagad to visu var ātri uzbliezt interneta vidē un teksts fiziski ilgi nesaglabājas. Tas kaut kur virtuālajā vidē pazudīs, un pēc gada tu jau to vairs nevarēsi atrast. Līdz ar to tekstiem ir tendence kļūt viegliem, tiem vairs nav svara.

Kad veidoju «Igauņu-latviešu vārdnīcu», projekta nosacījums bija - jābūt gan elektroniskajai, gan drukātajai versijai. Drukātā grāmata dod pabeigtības sajūtu. Mēs to grāmatu izdosim - ja tur būs kļūdas, tās tur paliks mūžīgi. Jebkurš to varēs atvērt un kļūdas ieraudzīt, šo formātu vairs nevar mainīt. Tas uzliek citu atbildību, šo materiālu gatavojot. Mūsdienu pasaule ir citādāka, toties tā ģenerē ļoti daudz tekstu un paplašina valodas lietojumu, apjomu, lietojamību.

Ja tev pašam nāktos pamest Latviju uz visiem laikiem, kas būtu tas «suvenīrs», ko tu ņemtu līdzi?

(Ilgi domā.) Es droši vien paņemtu līdzi uzlīmīti «LV». To, kuru agrāk šoferīši līmēja uz automašīnām. Man tā ietver visu.

Kad tu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadskārtā saņēmi Atzinības krustu, prezidents Andris Bērziņš teica, ka tik jaunam cilvēkam kā tev viss vēl priekšā. Ja dzīve ir ceļš, tad kur tu pašlaik atrodies?

Velns viņu zina. Ļoti daudz kas ir izdarīts. Kaut kādā pusceļā jau esmu. Kur tas ceļš aizvedīs, nav zināms. Kaut kā vienmēr tā ir bijis, ka tev tikai liekas, ka zini, kurā virzienā ej, bet realitātē nekā tāda nav (smejas).

Visa cita starpā tu esi arī zemessargs.

Jā, doma iestāties zemessardzē radās jau kopš Tallinas Bronzas nakts, tad nāca Gruzija, pēdējais grūdiens bija Ukraina.

Man bija svarīgi būt gatavam «ziepēm», jo, ja tās «ziepes» sākas, tad tā īsti jau nav kur mukt. Un kādam ir jāpaliek šeit, jo visi jau neaizlaidīsies.

Zemessardzē ir tikai 9000 no 1 969 000 Latvijas iedzīvotājiem. Visi pārējie gatavi laisties?

Paliktu jau vairāk, es ceru, ka tas nekad nenotiks, bet šie 9000 ir tie, kuri ir apņēmušies un gatavi šo valsti aizstāvēt. Tas ir visnotaļ cienījams rādītājs. Šie ir cilvēki, kuri muldēšanas vietā dara, apgūstot militārās iemaņas.

Lai izraktu grāvi, vispirms ir jāprot rokās turēt lāpsta. Citādi to grāvi var neizrakt vai arī paies tik daudz laika, ka šis grāvis vairs nebūs vajadzīgs, jo pienāks ziema.

Kādam varbūt liekas, ka tā ir nevajadzīga militarizēšanās un ieroci rokās nevajag ņemt. Es pēc savas būtības esmu pacifists, es neuzskatu, ka cilvēkam ar fizisku spēku (nemaz nerunājot par ieroci) būtu jārisina kaut kādas problēmas. Bet ir situācijas, kad uzrodas cilvēki, kuri to nesaprot un ar kuriem nav iespējams runāt normālā valodā. Tāpēc mums jābūt gataviem un jāprot rīkoties. Lai mēs nebūtu kā aitu bars, kuru sadzen un apšauj. Vēsture labi parāda, kā tas notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Vācijā un Padomju Savienībā. Lai šīs situācijas nebūtu, mums jābūt gataviem.

Mēs nevaram atļauties būt pacifisti šajā pasaulē. Mums jābūt gataviem aizstāvēt ne tikai šo valsti, bet vērtības, plašāk visu Eiropu, izpratni par to, kas ir demokrātija un brīvība kopumā. Tas nav tikai šaurais Latvijas jautājums, vismaz man, jo brīvība ir pats vērtīgākais, kas var būt.

Ko tu novēlētu Latvijas iedzīvotājiem 18.novembrī?

Novērtējiet brīvību! Novērtējiet to, kas mums ir. Un novērtējiet citus, ar kuriem kopā veidojam vienu valsti!

Saknes Latvijā Reliģija Zemessardze Indija Valsts pārvalde Ukraina Somija Mārtiņš Brauns Igaunija Japāna Valsts svētki
45 Komentāri