RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Karavīrs - cilvēks, kurš savu patriotismu pierāda darbos

TVNET 50
Foto: Gatis Dieziņš, JIC

Kas ir patriots? Cilvēks, kurš novembrī piesprauž sarkanbaltsarkanu lentīti pie mēteļa, dodas lāpu gājienā, mīl latviešu valodu, valsti? Iedzīvotāji ir atšķirīgi, strādā dažādās profesijās, nozarēs, taču daudzi teic, ka ir Latvijas patrioti. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns Elmārs Pļaviņš norāda, ka tieši karavīri ir vieni no patriotiskāk noskaņotajiem cilvēkiem Latvijā, pierādot savu attieksmi ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Karavīrs ir Latvijas aizstāvis, cilvēks, kuram ar ieroci rokās jāsargā Latvijas neatkarība. Tāpat mūsu valsts ir aktīva sabiedrotā Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO) un Eiropas Savienībā (ES), sniedz savu ieguldījumu stabilitātes un drošības nodrošināšanā: piedalās starptautiskajās operācijās, nepieciešamības gadījumā sniedz palīdzību citām valstīm, aktīvi sadarbojas ar citiem partneriem.

Diemžēl Latvijas dalība starptautiskās operācijās nav iztikusi bez upuriem. Pildot dienesta pienākumus, krituši septiņi Latvijas karavīri. Daļa no viņiem miruši Afganistānā, daļa Irākā. Nāves iemesli – nemiernieku uzbrukumi, mīnu sprādzieni, spridzekļu eksplozijas.

Armijā ir cilvēki, kuri nelieto ieročus, bet valsts aizstāvjiem sniedz palīdzību grūtos brīžos

Lai karavīri būtu spējīgi pildīt savus pienākumus pēc labākas sirdsapziņas, NBS ir atbalsta personāls, pieejami psihologi, kuri uzklausīs, dos padomu, kapelāni, kuriem, vienlaikus esot labā fiziskā formā, jāspēj līdzēt grūtībās ar viedu padomu, dažādu problēmu izprašanu.

Portālu TVNET un «Apollo» sāktās kampaņas ietvaros «Saknes Latvijā» uz sarunu aicinātais Pļaviņš, runājot par savu pienesumu armijā, TVNET skaidro, ka kapelāns ir vienības vadības grupā un atbildīgs par garīgo dzīvi vienībā. Viņam jāietekmē vienības dzīve, pašaizliedzīgi kalpojot citiem. Savā vienībā kapelānam jācenšas būt par paraugu citiem, upurējot savu dzīvi un laiku citu labā. Sevišķi liela nozīme kapelāniem ir starptautiskajās operācijās – karavīri mainās psiholoģiski, to jūt gan paši, gan par to informē tuvinieki.

Vēl karavīriem saglabāt cerību par savu tautu; neietekmēties no sagrozītiem faktiem

«Arī karavīrs šobrīd ir ietekmēts no ārējiem notikumiem, no televīzijas pārraidēm, kur, iespējams, tiek pasniegta sagrozīta, nepareiza informācija. Mans novēlējums karavīriem ir – vienmēr palikt ar cerību par savu tautu, savu armiju, jo, strādājot jau 20 gadus, redzu: karavīrs ir viens no patriotiski noskaņotajiem cilvēkiem Latvijā, kurš patiešām ne tikai vārdos to dara, bet parāda arī darbos. Un gribētos, lai šis noskaņojums tāds paliktu. Lai būtu cerība, ka tas, ko viņš dara, ka tas ir tā vērts,» saka Pļaviņš.

Paša Pļaviņa pirmā pieredze armijā gan nebija pozitīva. Viņš pēc dienesta vēl padomju armijā pat esot nosolījies, ka tur nekad vairs neies, jo pavadītais laiks bijis visai izaicinošs. Taču, laikam ritot, domas, uzskati mainās – pēc dienesta bijis daudz jautājumu par mūžību, vērtībām, bet atbilžu nebija. Pieņemts lēmums par teoloģijas studijām, bet paziņas darbojušies armijā.

«Tad bija zvans no virskapelāna, kurš zināja, ka esmu sportists, kurš teica, ka vienā no bataljoniem vajadzīgs izveicīgs kapelāns, iespējams, ne uz ilgu laiku, jo komandieris tajā laikā uz kapelāniem skatījās ne visai. Kad sāku ar puišiem iet pārgājienos, lēkt ar izpletni, tad komandieris virskapelānam prasījis – kur tu tādu traku kapelānu atradi,» par savām sākotnējām gaitām saka Pļaviņš.

Ieejot slēgtā vidē, kā Pļaviņš pats saka – tādā palielā ģimenē –, saskaroties ar daudziem un dažādiem izaicinājumiem,

radusies sajūta, ka ir atrasta īstā vieta dzīvē, neskatoties uz pirmo emocionālo frāzi, ka armijā nekad vairs neatgriezīsies.

Tērzējot par ikdienas pienākumiem, viņš saka - sākot dienestu, reizēm jauniešiem ir ilūzijas, ka būs viegli, jo viena lieta ir tā, ko šis cilvēks ir izlasījis par armiju, redzējis televīzijā, interneta vidē, reklāmās, taču pavisam cita - kad sākas armijas ikdiena un tiek saprasts, ka nav tik vienkārši, kā bija domāts.

Samērā liela loma motivācijas atrašanā, spēku sakopošanā, lai turpinātu dienestu, ir kapelāniem. Ar karavīriem tiek strādāts, lai viņi atgūtu motivāciju, vēlmi censties. Pļaviņš piebilst – parasti sanāk, taču ir bijuši gadījumi, kad tiek secināts - jaunietis patiešām dienestam nav piemērots. Tas gan neesot reti.

FOTO: Foto: Gatis Dieziņš, JIC

Kādas ir biežākās problēmas, ar kurām pie jums vēršas karavīri?

Pēdējā laikā visai bieži tiek runāts par attiecību problēmām privātajā dzīvē, tāpat aktuālas ir atkarību problēmas, kā arī motivācijas trūkums. Karavīriem ir ļoti liela slodze, un kā jau katrs cilvēks, arī karavīri vēlas atpūsties, relaksēties, taču, ņemot vērā slodzi, reizēm sanāk iedzert par daudz, pārforsēt un var atgadīties problēmas.

Es gan neteiktu, ka tā ir liela problēma - karavīrs, ienākot sistēmā, pats saprot, ka ir kaut kas, kas viņam traucē darbā, attiecībās, ģimenē, un pats vēršas pie kapelāna un taujā – ko nepieciešams mainīt. Viņiem tiek sniegtas atbildes.

Vai un kā mainās cilvēki, kuri bijuši starptautiskās operācijās?

Karavīri, kuri bijuši starptautiskās operācijās, reizēm mainās tīri psiholoģiski, to var gan pats novērot, gan par to informē arī karavīra tuvinieki. Viena lieta ir, kad cilvēks tiek sagatavots dažādiem pārbaudījumiem, ekstremāliem apstākļiem, bet ko es redzu, kad karavīrs saskaras ar šiem apstākļiem realitātē, viņa psihe kaut kādā veidā mainās, tāpēc svarīgi ir strādāt ar to, kā viņš pēc tam ar pieredzēto tiek galā.

Karavīri, kuri ir lietojuši ieročus, reizēm uzdod jautājumus – kas būs, ja mēs kādu cilvēku, dienesta pienākumus pildot, nogalinām? Viņam tiek skaidrots, ka tā ir ikdienas profesija, kurā pienākumi jāpilda precīzi – lai viņš neapdraudētu citus un sevi.

FOTO: Foto: Normunds Mežiņš, JIC

Kas ir grūtākais kapelānu pienākumos?

Grūtākais jeb lielākais izaicinājums kapelānam savā darbā ir pateikt karavīra tuviniekiem, ka viņš ir gājis bojā, pildot savus uzdevumus.

Kā karavīri raugās uz kapelāniem, kāds ir viņu uzskats par viņiem?

Baznīca ir viena lieta. Armija, te ir daudz savādāk. Liela daļa ir reliģiski, no dažādām konfesijām, bet šiem cilvēkiem personīgu attiecību ar Dievu nav, un līdz ar to daudzi cilvēki pret garīgiem jautājumiem ir atturīgi. Taču pārmaiņas notiek. Kā piemēru varu minēt Irāku, kad virsnieki Latvijā vēl teikuši - kapelān, man un maniem puišiem tavu pakalpojumu nevajag, paši tiksim galā, esam stipri.

Pēc mēneša, kad es jau Irākā satikos ar viņu un viņa puišiem, tika teikts - kapelān, tu par mani un maniem puišiem aizlūdz, mēs tūlīt brauksim nopietnā uzdevumā, vai visi atgriezīsimies, arī nezinām. Es viņam jautāju - kā tad tu tā tik strauji esi domas mainījis? Viņš saka - klausies,

aizmirsti, ko es tev tur Latvijā sastāstīju, bet te Irākā mēs visi ticīgi esam.

Līdz ar to viņi kādos apstākļos, izaicinājumos sāk domāt arī par garīgiem jautājumiem, un te nu tas kapelāns ir, kurš ar savu piemēru, uzticību, tās iegūšanu kļūst par karavīra uzticības personu. Karavīri saka - jūs esam mums uzticības personas, pat lielākas nekā komandieri. Reizēm mēs esam starpnieki starp karavīriem un komandieriem, un tā nu mēs mēģinām caur visiem tiem notikumiem karavīra dzīvē sagatavot viņu garīgi un morāli, lai viņš varētu izpildīt savu uzdevumu.

Saknes Latvijā NATO
50 Komentāri