Šajā 1959.gada Jaungada dienā viņš lēni slīdēja ar nīsto jeņķu džipu cauri sakarsēto kubiešu piekritēju tūkstošiem Havanas ielās. Labā roka triumfējoši žestikulēja, acis mirdzēja uzvaroši vēsi un lūpu kaktiņā žonglēja vietējais cigārs. Pēc tam, uzrausies tribīnē, Fidels verbāli gāza no kājām imperiālistus, bet viņa drošībnieki «pa apakšu» zibenīgi apcietināja citādi domājošos un masveidā transportēja gejus un visus citus citādi domājošos uz nāves nometnēm.
El Comandante ir miris. Kas notiks tālāk?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Fidela vairs nav. Pēdējais «aukstā kara» postaments ir pametis skatuvi.
Fidelam vajadzēja uzreiz izrēķināties ar nevēlamajiem. Vienā rāvienā. Tāpat kā Staļinam. «Pa naktīm guļu tikai trīs stundas, jo jāstrādā idejas labā» - vadonis skaidroja publiski, un neviens nešaubījās, ka tā ir taisnība. Teritorija «zaļā ķirzaciņa okeānā» zibenīgi pārvērtās Fidela Kastro revolucionārajā Kubā.
Leģendas aura
Kubas vadonis jeb el Comandante nosēdēja tronī pusgadsimtu, piedzīvojot 11 amerikāņu prezidentus (kas nomanīja cits citu nīstajā ASV), un nošķaudījās par CIP rīkotajiem neskaitāmajiem viņa slepkavības mēģinājumiem. Viņš apzinājās savu vērtību. Ja 1959.gadā Kubā būtu ieviestas demokrātiskas vēlēšanas, «Kastro brīnums» nebūtu norisinājies. Kubiešiem būtu bijis labāk, bet pasaules politiskā skatuve nebūtu iepazinusies ar Fidela politisko šovu. Solīto labklājību un brīvību viņš saviem tautiešiem nepanāca. Taču sarūpēja sapni par revolucionāro laimi, ierosināja spriedzi starp valstīm, blokiem un kontinentiem un iecementēja savu diktatūru kā brīvības simbolu ārzemniekiem.
Tagad Fidela vairs nav, un šis fakts iezīmē pusgadsimta ēras noslēgumu. Nešaubos, ka nākotnē mūs gaida neskaitāmas filmas, kas pievērsīsies viņa biogrāfijai dažādās interpretācijās. Taču personības kults a la Če Gevaras stilā tomēr netiek pareģots. Kubas «aparatčiki» šodien var ņemties cik jaudas, bet laiki jau ir citi.
Če Gevara bija mūžīgais revolucionārs, bet Kastro bija un palika mūžīgais prezidents. Če pēc uzvaras Kubas apvērsumā metās tālāk izplatīt marksisma ideoloģiju kaimiņzemēs, bet tika novākts Bolīvijas čūkslienā. Turpretī Fidels uzreiz kļuva par «priekšnieku priekšnieku» un nosauca sevi par «nācijas tēvu», paliekot augstajā valsts varas postenī 57 gadus.
Fidela labās lietas
Jā, viņš panāca arī labas lietas. Jau 60. gados salā strauji samazinājās nabadzība, bērnu mirstība un uzlabojās virkne sociālās labklājības indikatoru. Kā būtiskā industrija tika izveidota veselības aprūpes sistēma, kas ir vērtīgs analīzes objekts joprojām, jo tā likvidēja ne tikai tropu epidēmijas, bet arī krasi uzlaboja iedzīvotāju veselības aprūpes standartu. Medicīnas augstskola joprojām ir ne tikai Havanas centra ģeogrāfiskā ass, bet arī zinātnes enkurs. Klīniskais darbs tur cieši saistīts ar pētījumiem, kas tiek veikti apjomīgi, intensīvi un akadēmiski dziļi. Iespējams, ka mūsu aizspriedumi pret Kastro režīmu neļauj pārņemt, piemēram, Latvijā, labāko no Kubas aprūpes standartiem. Lai gan tieši Kuba pierāda, ka pat nabadzīga valsts var izveidot lielisku sistēmu, kurā bezmaksas medicīniskā aprūpe funkcionē un darbojas salīdzinoši produktīvi.(1)
Politiskajai ticībai seko naudas trūkums
Ekonomiskā krīze ieradās salā jau septiņdesmito gadu sākumā. Sekojošais Padomju Savienības finansiālais diktāts (4 miljardi gadā) pieprasīja lojalitāti, kas arī tika panākta visos līmeņos. Ja nebūtu okeāna, Kuba pievienotos PSRS. Piepeldētu klāt un pieāķētos pie Brežņeva impērijas. Taču šāds manevrs nebija tehniski iespējams. Tāpēc komendante, izglītots advokāts, savas valsts kases naudas trūkumu piesedza ar ideoloģiju, pozējot uz Latīņamerikas politisko diktatūru (Čīle, Argentīna, Brazīlija) asiņainā fona. Laikmetam raksturīgā antiimperiālisma retorika un neslēptais atbalsts cīnītājiem pret koloniālisma režīmiem padarīja Fidelu par ideoloģisku ikonu jeb kreiso dievību. Līdzīgi zviedru Ulofam Palmem vai padomju Mihailam Gorbačovam viņš bija populārāks ārzemēs kā jēdziens, nevis cilvēks vai politiķis.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma izbeidzās sistemātiskā režīma finansēšana. Boriss Jeļcins 1991.gadā pārtrauca Kubas cukurniedru «iepirkšanu», un tāpēc zaļo salu pārņēma depresija. Salmiņu slīkstošajai Kubai tobrīd pameta Spānija, kuras sociālistu valdība sāka masīvi investēt salas tūrisma industrijā. Tika atcelti likumi, kas vietējiem aizliedza uzņēmējdarbību. Dolāra reliģija pārņēma publisko telpu. Mazliet investīciju izdevās izspiest no Ķīnas un Izraēlas. Akadēmiķi un intelektuāļi sāka strādāt par šoferiem, jo pie stūres bija iespējams nopelnīt «cieto valūtu», kas universitātē nebija iespējams. Veikalos vairs nebija elementāru pārtikas produktu. Tika ieviesta divu naudu sistēma (lokālā un CUC). Ne tikai tualetes papīrs vai ziepju gabaliņš, bet pat pulverpiens pārvērtās luksusa deficīta precē. Cinisms un apātija pārņēma prātus, lai gan drošībnieki turpināja apcietināt un noklausīties cilvēkus (tikpat enerģiski kā agrāk). Katrā ciematā, iestādē, ielā vai ēkā joprojām eksistē perfekti noregulēta stukaču sistēma. Visas sarunas noklausās, rīcību uzrauga un dokumentē. Opozīcijas līderus visus šos gadus uzraudzīja kā psihiski slimus cilvēkus, un viņu mājokļus apgleznoja ar tekstiem: «Aplenktā telpā ikviens citādi domājošais ir nodevējs» vai viņi nejauši gāja bojā autokatastrofās (Osvaldo Paija 2012.gadā).
Aplenkuma demonizēšana un cilvēktiesību ierobežošana ideoloģijas vārdā bija Fidela Kastro režīma fundaments. Nav izslēgts, ka šīs sliedes paliks un pārdzīvos pašu diktatoru, taču vēji mainīsies. Joani Sančesa un māksliniece Taņa Bruguera vada jaunās paaudzes opozīcijas kustību. Pēc Fidela nāves Taņa mikroblogā Twitter uzsvēra, ka pēc Fidela nāves brālim Raulam Kastro pašam nāksies atbildēt par savu rīcību.
Tieši tāpat arī katram kubietim būs beidzot pašam jāmācās atbildēt par sevi, jo pēc Fidela aiziešanas publiskā telpa ir tukša un tajā jūtama brīvības smarža.
Ja Markess būtu dzīvs, viņš, iespējams, stāvētu Kastro bērēs pirmajā rindā. Līdzās Venecuēlas prezidentam Maduro. Taču bēres nav tramplīns, un pagriešanās atpakaļ «Če» virzienā vairs nav iespējama. Šķiet, ka pat FARK kaujinieki Kolumbijā sāk saprast, ka valsts nākotne bruģējama tikai taisnīgu vēlēšanu ceļā, nevis militāri atbalstot nākamo politisko marioneti mūžīgā prezidenta krēslā. Fidela bruģis atdūries aklajā ielā. Kubas durvis vaļā stāv.
Komunisms ir mehānisms, kas nedarbojas
Komunisma ideoloģiju Fidels esot izvēlējies nevis pārliecības, bet apstākļu spiediena rezultātā. Tas esot bijis vienīgais ceļš, lai izvairītos no demokrātijas pēc revolūcijas. Gadu pirms nāves Kubas līderis savā intervijā amerikāņu žurnālam Atlantic Monthly atzinās: «Komunisms nefunkcionē nekur, arī Kubā tas nedarbojās.» Tāpēc pirms nāves tronis laicīgi tika atdots brālim Raulam ar cerību iecementēt režīmu kā priekšnosacījumu nākotnei.
Fidela mantojums ietekmēs Kubu vēl ilgi. Ekonomika ir sabrukusi, politisko sistēmu pārvalda Kastro klans. Attiecības ar 2 miljoniem kubiešu, kas mitinās ASV, joprojām nav noregulētas. Viņu mājas Kubā arī šodien skaitās privatizētas, jo pieder citiem cilvēkiem, tāpēc trimdas kubiešu lobisti turpina balsot par republikāņiem un pieprasīs likvidēt Obamas noslēgto sadarbības līgumu ar Kastro.
Ja tas notiks, «okeāna zaļās ķirzaciņas» atveseļošanās iekavēsies. Vienīgais, kas šajā traģiskajā situācijā pārsteidz, ir kubiešu nenogurdināmā laipnība, sirsnība un pieticība, kas mīklainā veidā eksistē un pastāv joprojām. Kubieši ir spējuši saglabāt un paturēt šīs īpašības arī pēc 60 nebrīvē un trūkumā pavadītajiem gadiem. Taču ir arī cinisms, fatālisms un bezcerība, kas sistemātiski izplatās un pārņem publisko telpu. Īpaši tos, kas atrodas ārpus privileģētajām iedzīvotāju grupām.
Nedomāju, ka vēsture piedos El Comandante «Kastro ēru», kā viņš pats to pravietoja savas dzīves laikā. Paša Fidela vairs nav, bet viņa dēstītās problēmas paliek.
Tā nu tas ir.
1 - http://ije.oxfordjournals.org/content/35/4/817.full