«Es vēlos, lai visi cilvēki mīl sevi vairāk un ar šo mīlestību dalās viens ar otru ikdienā. Smaids un labs vārds ir svarīgi. Nevajag ignorēt,» tā intervijā portālam TVNET saka profesionāla mūsdienu dejas dejotāja Valērija Kuzmiča (26 gadi), kura patlaban dejo vienā no pasaules vadošajām dejas kompānijām. Viņa Latvijas nākotni un šo Ziemassvētku laiku redz gaišās krāsās.
Lūdzu, pastāstiet, kāpēc un kā kļuvāt par profesionālu dejotāju? Vai tam pamatā bija mērķtiecīgs darbs vai arī sagadīšanās?
Jau kopš trīs gadu vecuma nodarbojos ar tautas dejām, tad ar mākslas vingrošanu. 10 gadu vecumā mamma aizveda uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) iestājeksāmeniem un tiku uzņemta. Tik jaunā vecumā nekad nedomāju, ka būšu profesionāla dejotāja,
viss notika dabīgi, un deja kļuva par manu dzīvi.
Sākumā mācījāties Horeogrāfijas vidusskolā, bet pēc tam devāties studēt uz ārzemēm. Kāpēc izvēlējāties mācības tieši Nīderlandē?
Pēdējos skolas gados man radās pastiprināta interese par mūsdienu deju, apmeklējot Olgas Žitluhinas mūsdienu dejas nodarbības RHV. Papildus aktīvi apmeklēju visas iespējamās meistarklases, festivālus un izrādes Latvijā.
Mani ļoti iedvesmoja mūsdienu dejas plašums izpausties un aktuālu problēmu/situāciju risināšana caur kustības mākslu.
Pēc RHV absolvēšanas es vēlējos turpināt studijas Latvijas Kultūras akadēmijā Laikmetīgās dejas mākslas nodaļā, bet, tā kā nākamā audzēkņu uzņemšana bija tikai pēc diviem gadiem, nolēmu doties studēt uz ārzemēm.
Ar mūziķu draugu grupu, runājot par nākotni, izlēmām, ka visi varētu doties studēt uz Nīderlandi.. Nezinu, kāpēc! Izturot lielu konkursu (50 cilvēki uz vienu vietu), tiku uzņemta CODARTS, Rotterdam Dance Academy (Nīderlande), kuras dejas bakalaura programma ir plaši atzīta Eiropā.
Jūs esat vienīgā Latvijas pārstāve, kas absolvējusi prestižo akadēmiju. Kas ir galvenās lietas, ko iemācījāties studiju laikā?
Studiju laikā sapratu, ka dejā galvenais nav tikai kā tu dejo un izpildi kustības, bet gan daudzas citas pamatvērtības.
Sapratu, ka svarīgi ir būt atvērtai, saprotošai, mācēt uzklausīt, ieklausīties sevī, mīlēt sevi un apkārtējos utt.
Vienkāršas lietas! Bet aizņēma pāris gadu, lai saprastu.
Iemācījos arī daudz par citu tautu kultūrām un tradīcijām, jo akadēmijā bija ļoti starptautiska vide. Mēģināju izprast citus un komunicēt. Uz dažām valstīm arī aizbraucu, jo vēlējos tās kārtīgi izprast.
Esat strādājusi kā dejotāja un dejas pasniedzēja Nīderlandē, bet tagad esat pievienojusies Zviedrijā bāzētai dejas kompānijai. Lūdzu, pastāstiet par savu dejotājas un pasniedzējas ikdienu.
Katru darba dienu no rīta man ir treniņš - balets vai modernā deja. Tad man ir mēģinājumi, kā kuru dienu. Dažreiz 3 stundas, dažreiz 6 stundas.
Nīderlandē sāku pasniegt nodarbības dejas cienītājiem pāris reizes nedēļā vakaros. Tad mani kolēģi, ar ko strādāju, to izdzirdēja un lūdza pasniegt baletu vai improvizāciju arī viņiem no rīta pirms mēģinājumiem, kam arī piekritu.
Cēlos katru dienu pirms pulksten 7.00, lai varētu pati patrenēties, tad pasniedzu nodarbību kolēģiem, un tad visu dienu bija mēģinājumi un vēl vakaros izrādes.
Tagad Zviedrijā, kad man ir laiks un mazāka slodze mēģinājumos Goteborgs Operans Danskompani, pasniedzu deju profesionāliem dejotājiem ārpus teātra.
Varbūt varat mūsu lasītājiem arī pastāstīt, ko nozīmē būt profesionālai dejotājai? Kādas tam ir priekšrocības un ierobežojumi?
Profesionāla dejotāja - cilvēks, kas velta savu dzīvi dejas mākslai un tās attīstībai. Domā, analizē notiekošo sev apkārt un ar dejas, horeogrāfijas palīdzību mēģina sevi izteikt un dalīties ar savu skatījumu.
Priekšrocības - es mīlu savu darbu!
Mēs pavadām lielāko savas dzīves daļu strādājot. Man ir ļoti paveicies, ka varu darīt to, kas man patīk profesionālā līmenī, attīstīties gan garīgi, gan fiziski un ar to arī sevi finansiāli uzturēt.
Ierobežojumi - atkarīgs no katra individuāli. Piemēram, es mēģinu pārāk daudz neballēties, jo zinu, ka nākamajā dienā ir fiziski jāstrādā. Bet, ja runājam godīgi, es nekad uz to neesmu skatījusies kā uz ierobežojumu - tā ir mana izvēle.
Protams, ir jābūt labā fiziskajā formā un jāseko, kā atpūties un ko ēd.
Ar ko jūsu dzīvesveids atšķiras no amatiera?
Māksla man nozīmē ļoti daudz, tā ir ļoti liela un absolūti neatņemama manas dzīves daļa. Es dzīvoju mākslā visu laiku. Arī brīvdienās man patīk domāt un diskutēt par problēmām vai jaunumiem mākslas pasaulē.
Man patīk radīt, un es to esmu gatava darīt jebkurā brīdī.
Īsti nezinu, kā domā amatieri, bet es varētu to izprast kā hobiju. Pa dienu strādā un vakarā ej uz dejas nodarbībām, jo tas sagādā tev prieku vai varbūt liek aizmirsties no ikdienas rūpēm, vai vienkārši gribas izkustēties.
No jūsu teiktā sapratu, ka jāstrādā ļoti intensīvi, lai noturētos tik augstā līmenī. Kas palīdz izturēt? Kāda ir jūsu motivācija? Cik stundu dienā vidēji pavadāt mēģinājumos un dejojot? Vai ir kāda diena, kad vispār nedejojat? Ko tad darāt?
Man ļoti patīk mans darbs.
Kad pamostos no rīta un zinu, ka šodien dejošu, - es smaidu.
Dažreiz darbs ir ļoti intensīvs un fiziski nogurdinošs, bet tomēr tas sniedz gandarījuma sajūtu, kad esi spēris vēl vienu soli savā un mākslas attīstībā.
Vidēji mēģinājumi ilgst piecas stundas dienā. Intensitāte var būt ļoti dažāda. Dažreiz visu dienu jādarbojas fiziski, dažreiz vairāk diskutējam un attīstām dejas tēmu, stundām runājot. Ļoti svarīgs ir miegs un tā kvalitāte.
Vienmēr mēģinu gulēt astoņas stundas.
Sestdienas un svētdienas ir parasti brīvdienas, ja nav izrādes. Šajās dienās nedejoju, jo ir labi atpūtināt ķermeni. Mēģinu būt svaigā gaisā. Šad tad eju uz SPA centru. Satieku draugus. Apmeklēju koncertus, izstādes, pasākumus.
Vai jums ir kāds vaļasprieks, kas nav saistīts ar dejošanu?
No šā gada sāku mācīties dziedāt. Dziedu korī, ko organizējam paši kompānijas dejotāji. Ļoti svarīgi man ir būt dabā. Katras brīvdienas mēģinu pavadīt svaigā gaisā, un man ir paveicies, ka Gēteborgas tuvumā ir daudz ezeru, nacionālo parku, jūra un brīnišķīgs arhipelāgs.
Pēdējos astoņus gadus esat pavadījusi ārzemēs. Vai un kādas ir jūsu attiecības ar Latviju?
Esmu Latvijā divas reizes gadā - Ziemassvētku laikā (2 nedēļas) un vasarā (mēnesi).
Man joprojām ir ciešs kontakts ar maniem draugiem Latvijā, tāpēc vienmēr tieku informēta, kas notiek Latvijā kultūrā un politikā. Man ir arī ļoti ciešas attiecības ar mammu, viņa man visu laiku stāsta, kas notiek, kāds laiks utt.
Mans dzīvesdraugs arī ir latvietis, līdz ar to katru dienu apspriežam Latvijas aktualitātes un runājam latviešu valodā.
Gandrīz katru dienu klausos Latvijas Radio 3, katru rītu lasu TVNET ziņas, agrāk skatījos arī latviešu TV, tagad nav laika. Regulāri interesējos un, kad esmu Latvijā, vienmēr apmeklēju kultūras pasākumus, saistītus ar deju, mūziku, teātri un mākslu vispārīgi.
Jūsu dzīvesbiedrs ir latvietis. Lūdzu, pastāstiet par savu ģimeni!
Mans līgavainis ir profesionāls džeza mūzikas bundzinieks, komponists un pedagogs - Pauls Pokratnieks. Satikāmies jau vidusskolas laikā Rīgā. Kopā devāmies uz Nīderlandi studēt - es deju, viņš mūziku. Pašlaik abi dzīvojam Gēteborgā.
Vai vēlētos visu turpmāko mūžu pavadīt ārzemēs, vai tomēr plānojat kaut kad atgriezties Latvijā?
Ar visu savu sirdi vēlos atgriezties Latvijā. Es zinu, ka tas nebūs viegli, jau tagad izjūtu. Attieksme mākslas pasaulē ārzemēs pret mani ir daudz pozitīvāka, jo mani pazīst. Latvijā tikai tagad sākšu «vērt tās durvis vaļā». Tāpēc nolēmu pamazām darboties Latvijā, pasniedzot meistarklases, lai dalītos ar savām zināšanām un pieredzēm, strādājot ar pasaules horeogrāfiem.
Esmu aktīva un pasniedzu meistarklases Latvijā, kad vien varu. Šogad arī pasniedzu, un domāju turpmāk būt vēl aktīvāka Latvijas mūsdienu dejas un mākslas attīstībā.
Viennozīmīgi braukšu uz Latviju, tiklīdz spēšu darboties kā māksliniece tepat mājās.
Nekad neesmu strādājusi Latvijā, bet esmu dzirdējusi, ka nav viegli. Ceru, ka modernās dejas atbalsts tiks stiprināts kā kultūras vērtība, kā citās valstīs, kur esmu dzīvojusi un strādāju.
Vai, dzīvojot ārvalstīs, esat ilgojusies un skumusi pēc Latvijai raksturīgajām lietām un sajūtām?
Mākslas ziņā nekā netrūkst.
Pietrūkst tuvo cilvēku.
Sniega.
Nīderlandē pietrūka meža un svaiga gaisa.
Jūrmala - mājas.
Ko jums vispār nozīmē Latvija?
Latvija ir mana dzimtene.
Kādu redzat Latvijas nākotni?
Es domāju, ka nāks gaišie laiki!
Ko vēlētos pateikt Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem?
Es vēlos, lai Latvijas iedzīvotāji mīl sevi vairāk un ar šo mīlestību dalās viens ar otru ikdienā.
Smaids un labs vārds ir svarīgi. Nevajag ignorēt.
Ko jūs novēlētu Latvijas iedzīvotājiem nākamajā gadā?
To pašu, ko sev un visiem. Saticību, mieru un gaišu prātu.
Varbūt varat vēl padalīties, kā parasti un šogad sagaidāt Ziemassvētkus? Vai ir kāda īpaša svētku tradīcija, ko īsteno jūsmājās?
Šogad, kā parasti, sagaidīšu Ziemassvētkus Latvijā ar ģimeni. Ziemassvētku vakarā izdaiļojam eglīti, tad visi sēžamies pie galda un mielojoties stāstām, kā kuram veicas, jo nesanāk bieži būt visiem kopā. Parasti neskatāmies TV un mēģinām arī telefonus neturēt uz galda. Parasti arī dāvanas dāvinām jau vakarā, jo nevaram nociesties līdz Ziemassvētku rītam.
Vienkārši esam tajā brīdī un svinam savu ģimenisko mīlestību.
Ziemassvētku rītā ejam pastaigāties pa Vecrīgu un vakarā ejam uz kādu Ziemassvētku koncertu.
Ko jums nozīmē Ziemassvētki?
Šie ir svētki, kad visa ģimene ir kopā. Ir tik svarīgi novērtēt šos dzīves brīžus.
